Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Novembra beigās beidzot bija iespējams iepazīties ar oficiālo Čehijas tiesas nolēmumu, ar kuru nolemts, ka mans klients – Ansis Ataols Bērziņš – tomēr ir jāizdod Latvijai, ignorējot aizstāvības argumentu jūru.

Čehijas apgabaltiesas spriedums ir ļoti vispārīgs. Tiesa nav vērtējusi visus būtiskākos aizstāvības argumentus, kādēļ izdošana uz Latviju juridiski nav pieļaujama. Tādēļ tiek iesniegta apelācija par šo paviršo tiesas spriedumu, cerot, ka Čehijas Augstākajā tiesā lietas faktiskie un juridiskie apstākļi tiks patiešām izvērtēti un tiesneši iedziļināsies lietas būtībā un Bērziņu uz Latviju neizdos.

Ņemot vērā sabiedrības interesi par šo lietu, ieskicēšu dažus no apelācijā norādītajiem argumentiem. Pirmkārt, Čehijas tiesa pārkāpa starptautisko regulējumu, ka izdošanas lietas ir jāizskata ilgākais 3 mēnešu laikā. Ja šajā termiņā lietu izskatīt nevar, tad persona ir nekavējoties jāatbrīvo no apcietinājuma un jāatsaka izdošana. Šajā sakarībā nekādi izņēmumi nav paredzēti, tomēr tiesa augstprātīgi ignorēja šo maksimāli noteikto termiņu.

Otrkārt, tiesa bez vērības atstāja Bērziņa veselībai un pat dzīvībai izteiktos draudus par iespējamo fizisko izrēķināšanos ar viņu Latvijā ieslodzījuma vietā. Lietā atrodas vairāki pierādījumi, kuri apstiprina šo faktu. Tomēr tiesa nepamatoti uzskatīja, ka Bērziņa iespējamā cietumsoda izciešana Latvijā tieši viņu neapdraud.

Treškārt, Čehijā nepastāv kriminālatbildība par dalību masu nekārtībās, tādēļ tiesai bija jāvērtē vai Bērziņa nodarījums vispār būtu teorētiski sodāms Čehijā, vai izdošanai uz Latviju pastāv juridisks pamats. Proti, jāveic abpusējās sodāmības pārbaude. Aizstāvība tiesai piestādīja ļoti izvērstus argumentus, kas norādīja, ka Bērziņa rīcība pēc Čehijas likumiem atbilst administratīvam pārkāpumam.

Tiesa selektīvi vērtēja atsevišķus no kopējās situācijas konteksta izrautus apstākļus. Piemēram, bruģakmeni pielīdzināja ierocim, ar kuru Bērziņš it kā būtu uzbrucis policistam, lai gan Latvijas tiesā tas netika konstatēts. Tādēļ tiesneši izdarīja kopumā nepareizu secinājumu, ka Bērziņa rīcība arī Čehijā būtu kvalificējama kā noziedzīga pēc attiecīgajiem Čehijas Krimināllikuma sevišķās daļas pantiem.

Tiesa pilnībā ignorēja argumentus par lietas iztiesāšanas politizētību un Bērziņa stāvokļa pasliktināšanos viņa principiālās politiskās pozīcijas dēļ. Ja Bērziņš būtu atzinis savu vainu, tad, protams, līdzīgi kā citiem apsūdzētajiem par dalību masu nekārtībās viņam piemērotu piespiedu darbu vai naudas sodu. Čehijas tiesa pilnīgi ignorēja faktu, ka pret Bērziņu Latvijā īstenoja neapstrīdamu paraugprāvu.

Tas izpaudās, gan viņam piespriežot neadekvāti bargu nosacīto sodu (uz 20 mēnešiem), gan vēlāk aizstājot nosacīto sodu ar reālo brīvības atņemšanas sodu. Turklāt, piemērojot reālo brīvības atņemšanas sodu, tika pieļauti ļoti daudzi procesuāli likuma pārkāpumi, kuri joprojām nav novērsti...

Ar pamatotām cerībām raugos Čehijas Augstākās tiesas virzienā. Pašam personīgi piedaloties vairākas dienas tiesas sēdēs Čehijā un klātienē vērojot Liberecas (Čehijas pilsēta, kur notika lietas iztiesāšana) tiesnešu darbu lietas iztiesāšanas stadijā, bija atklāti novērojama viņu neieinteresētība sadzirdēt aizstāvības argumentus, pat neslēpta augstprātības demonstrēšana pret Bērziņu. Gan tiesas sprieduma „šķidrais” pamatojums, gan nepatikas izrādīšana pret Bērziņu neliecina, ka šajā procesuālajā stadijā varētu runāt par taisnīgu tiesas spriedumu.

Nešaubos, ka Čehijas Augstākajai tiesai ir pamats apmierināt apelācijas sūdzības un neizdot Bērziņu Latvijai!

Novērtē šo rakstu:

70
24