Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

5. decembrī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) bija uzaicināta piedalīties Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē. Izskatāmais jautājums – pieejas nodrošināšana periodika.lv pilnam saturam izglītības iestādēs. Tā nu sanācis, ka saskaņā ar šī brīža likumdošanu, periodika.lv saturs ir brīvi pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās, bet, piemēram, skolu bibliotēkas formāli nav publiskas bibliotēkas un tāpēc tur, tāpat kā no publisku lietotāju datoriem ir pieejami tikai tie laikraksti, kas izdoti līdz 1946. gadam (nākamgad kļūs pieejams arī 1947. gads).

Devāmies uz komisijas sēdi ar sajūtu, ka ātri visu izrunāsim, pieņemsim pozitīvu lēmumu un tālāk jau tiks virzītas konkrētas izmaiņas likumdošanā, lai periodika.lv saturs būtu pieejams arī no skolu bibliotēkām. Jo kas gan varētu iebilst pret to, ka no skolas bibliotēkas datora kāds lauku bērns paskatās kādu vecu avīzi…? Cik ļoti gan mēs bijām maldījušies!

Sēdē piedalīties bija uzaicināti pārstāvji no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Kultūras ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas un autortiesību aģentūra AKKA/LAA. Jau no paša sēdes sākuma kļuva skaidrs, ka AKKA/LAA nevis vienkārši iebilst pret periodika.lv pieejamību skolu bibliotēkās, bet kategoriski iebilst! Taču žoklis atkārās nevis no paša fakta, ka iebilst, bet par to, kādi argumenti tika minēti par labu piekļuves periodika.lv ierobežošanai. Atbildot uz manu jautājumu, kāds gan autortiesību pārkāpums notiktu, ja bērns no skolas bibliotēkas datora apskatītu 1970. gadu “Cīņu” vai “Padomju Jaunatni”, AKKA/LAA vadītājas Ineses Paklones (attēlā) argumenti bija:

- Paralēli ziņām tika publicēti arī literāri darbi. Konkrēti tika minēts piemērs, ka bērns blakus visādām ziņām (kuras autortiesības neaizsargā!) var ieraudzīt un izlasīt (nez kāpēc tieši) Andra Vējāna dzejoli, kas joprojām ir aizsargāts ar autortiesībām. Te ir vieta nelielai tehniskai atkāpei. Jautājumu par periodika.lv pieejamību rosināja Vēstures skolotāju biedrība. Arī mums LNB ir bijusi sadarbība ar šo biedrību un esam apmācījuši vairākas vēstures skolotāju grupas par iespējām izmantot periodika.lv saturu mācību procesā. Un tā mēs šo resursu izglītības kontekstā vienmēr esam uztvēruši – primāri kā palīglīdzekli tieši vēstures apgūšanai. Un tagad iztēlojamies situāciju, vēstures skolotājs gatavo skolēnu vēstures olimpiādei un kā praktisku uzdevumu uzdod sameklēt rakstus presē par Staburaga appludināšanu pirms Pļaviņu HES būvniecības. Skolēns dodas uz skolas bibliotēku, bet tur viņam paziņo, ka šiem rakstiem nav piekļuves, jo, redz, viņš, lasot rakstus par Staburagu, var nejauši pamanīt A. Vējāņa dzejoli un, nedod Dievs, vēl izlasīt. Un tas nekas, ka tas pats skolēns, to pašu A. Vējāņa dzejoli var jau pavisam atbilstoši likumam lasīt no sava pagasta bibliotēkas.

- Nevar garantēt, ka pie skolas bibliotēkas datora sēdēs tieši skolēns, nevis, piemēram, skolēna mamma. Es nejokoju! Tāds arguments tiešām tika minēts. Man ir liecinieki. Jo ko gan skolēnu mammas dara darba laikā? Pareizi! Sēž skolu bibliotēkās! Un tas nekas, ka ja tā skolēna mamma tiešām gribētu, viņai viss periodika.lv saturs tāpat ir pavisam atbilstoši likumam pieejams sava pagasta vai pilsētas bibliotēkā.

- Autoriem raksti presē ir ilgtermiņa peļņas avots. Tā kā arī es pats esmu publicējies žurnālos, tad zinu, ka tradicionāli par to pienākas vienreizējs honorārs vai autoratlīdzība. Dažreiz man tāds honorārs pat ir bijis negaidīts pārsteigums, jo esmu bijis ieinteresēts, lai raksts tiktu nopublicēts un varbūt pat pats būtu piemaksājis. Bet pat vistrakākajās fantāzijās man nav ienākusi prātā doma, ka man par kaut kādu rakstu žurnālā tiks maksātas autoratlīdzības visu atlikušo mūžu (un vēl 70 gadus pēc manas nāves – maniem pēcnācējiem).

Vienā brīdī pretargumenti periodika.lv pieejamībai kļuva pat klaji neloģiski. Piemēram, “tās vecās avīzes jau tāpat neviens bērns nelasīs”. Nu lieliski! Ja jau nelasīs, tad arī autoriem nekāds finansiāls kaitējums netiks nodarīts!

Izskanēja viedoklis, ka valsts varētu rast iespēju maksāt licenču maksu par tā saukto patapinājumu (izsniegumiem) digitālā vidē. Taču, pat ja tāda nauda atrastos, viss nebūtu tik vienkārši – jo praktiski nebūtu iespējas tehnoloģiski nodrošināties pret viltus patapinājumiem. Piemēram, savulaik esmu kaut ko uzrakstījis žurnālā “Bibliotēku Pasaule”. Manu rakstu ir izlasījuši varbūt 10-12 cilvēki, taču nākamajā dienā pēc tam, kad tiktu nodrošināta samaksa par patapinājumiem interneta vidē, kas man liegtu parūpēties, lai mans raksts kļūtu par pašu patapinātāko rakstu civilizācijas vēsturē? To būtu izlasījuši vairāk cilvēku nekā Hariju Poteru. Un tad es, protams, gribētu man pienākošos miljonus.

Tā ka, kamēr daudzi lasītāji pārmet padomju laiku preses nepieejamību periodika.lv no mājas datoriem, reālā situācija ir daudz skarbāka – AKKA/LAA-prāt šos laikrakstus nedrīkst skatīt arī bērniņš Viļakas pamatskolas bibliotēkā.

Pārpublicēts no https://lndb.wordpress.com

Foto no laikraksts.com

Novērtē šo rakstu:

256
3