Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Par savu paša pieredzēto Valdgales - Stiklu meža ugunsgrēkā nevaru nerakstīt, tāpat kā nevarēju nebraukt palīgā, kad izlasīju Gata Panava ziņu soctīklos par ugunsgrēku mežā un sekojošo VUGD atbildi, kur lūdza neizplatīt šo ziņu.

Aizbraucu turp tikai pagājušās nedēļas pirmdienā, jo bija iesāktās lietas jānobeidz. Pa ceļam nekādus trakos dūmus nemanīju. Sazvanījos ar Intu Apsīti, kurš mani sagaidīja Ameles ciemā (Puzes pagastā) un aizveda pie brāļa Jāņa uz Saliņām. Pēc neilga brīža satiku vietējos brīvprātīgos melnām mutēm, rokām, kājām. Ar lielu enerģiju un milzīgu sašutumu par notiekošo.

Devos līdzi pirmajā meža iecirknī, kur pavērās man iepriekš neredzētas ainas ar degošu, gruzdošu zemi zem kājām, jo augsne šeit pārsvarā ir kūdra ar nelielu smilts piedevu. Dziļāk mežā jau bija sakrituši koki, kuri ik pa laikam gāzās, atraujot zemes kārtu, pie viena padodot gaisa padevi gruzdošajai kūdrai un iznākumā kļūstot par barotni lielākiem ugunskuriem, kuri uzšāvās ar lielāku liesmu. Tādas teritorijas tika atstātas helikoptera darbiem, jo ir bīstamas dzīvībai: nevar zināt, kad tieši kādai eglei saknes neizturēs un tā kritīs.

Vēlāk mani aizsūtīja palīgā ugunsdzēsējiem, kuri garlaicīgi laistīja gruzdošus “mikropudurīšus”. Viņi neizrādīja nekādu iniciatīvu vilkt tālāk šļūtenes un atgūt no liesmām plašāku teritoriju.

Man apnika dīkā nekā nedarīšana, un gāju atpakaļ pie brīvprātīgajiem. Tie darbojās krietni bīstamākā teritorijā, kur daudz kritušu koku, aiz kuriem ķeras šļūtenes un prasa pamatīgu fizisko piepūli, tās pārvietot pa mežu. Beidzot tiku arī pats pie laistīšanas.

Tur uzzināju kūdras meža specifiku: no padomju laikiem ir palikuši daudzi sastumti kūdras vaļņi ap metru augstumā, tie viscaur ir karsti, jo gruzd visā dziļumā, un tajos jāiegāž milzīgs ūdens daudzums, lai apturētu gruzdēšanu un tālāko izplatīšanos.

Liesmas pēkšņi ārpus perimetra!

Vakarpusē, gaidot vakariņas, tiek saņemts zvans, ka degot mežs 15 km attālumā, kurš nav saistīts ar lielo ugunsgrēku! Nenormālākajā tempā lēcām mašīnās un traktoros ar ūdens cisternām - braucām dzēst.

Ierodoties nelaimes vietā, specnaza ātrumā metāmies dzēst ceļa malā esošo meža nogabalu. Cits ar zariem apsita uguni, cits stiepa ūdeni ar lejkannām, cits izritināja šļūteni. Pēkšņi tiek saņemts zvans, ka deg vēl vienā vietā, un vēlāk vēl vienā! Tajā vakarā vispār bija 7 šādi mazie ugunsgrēki. VUGD tā arī neatbrauca tos nodzēst.

Pozitīvi pārsteidza daudzu vietējo Blāzmas ciema iedzīvotāju mobilizēšanās, bet tikpat pārsteidzoši likās, ka daudzi stāvēja un gaidīja nez kādas brīnumtehnikas ierašanos, kaut liesmas sākumā varēja apsist ar zariem. Gruzdošo meža augsni nodzēsa vietējie ar vienu mazu Valsts meža dienesta ugunsdzēšanas mašīnu, kurai ūdens tvertne spēj uzņemt tikai 2,5 tonnas. Kamēr garām braukā mežu dienestu priekšnieki lepnos džipos.

Atgriežoties (jau naktī) Stiklu ciemata apkaimē, pārsteidza ugunsdzēsēju nesagatavotība nakts darbiem. Viņiem nav pieres lukturīšu, nemaz nerunājot, ka bija jābūt normālām LED lampām (ar baterijām) plašākas teritorijas izgaismošanai: tagad viņiem bija jādarbina ģeneratori, jāmeklē šļūtenes, uzgaļi utt.

Sakrauj baļķus liesmām pa ķērienam

Otrā dienā turpinājām dzēst gan iesāktās, gan jaunās teritorijas. Uguns pa nakti bija pietuvojusies, un jauni koki sakrituši jau pazīstamās vietās. Pusdienu gaidīšana ieilga, tālab pierunāju vietējos, lai izved pa t.s. “drošības perimetru”, kurš šajā ugunsgrēkā ir aptuveni 45 km.

Nobraucām gar Lielsalas kūdras rūpnīcu, kur iesākās ugunsgrēks. (Tas ir, manuprāt, atsevišķs stāsts par “svēto” investoru atbildību pret ugunsdrošības noteikumiem, un to, kāds vispār ir viņu pienesums Latvijas ekonomikai, par lētu naudu viņiem atdodot mūsu nacionālās bagātības.)

Pa ceļam mūs pārsteidza daudzas ugunsdzēsēju brigādes, kas gulšņāja ceļa malās un neko nedarīja. Izrādījās, ka tas ceļš, pa ko mēs braucām, ir tikko pāris dienas vecs un vietējie knapi izcīnījuši tiesības steidzami ierīkot tādu ceļu, strīdoties ar Latvijas Valsts mežiem, VUGD un privāto mežu īpašniekiem, lai varētu vismaz kaut kādu drošības perimetru izveidot, pa ko iebraukt ūdens cisternām, un izzāģēt mežu gar ceļmalu, lai uguns nepārsviežas uz otra ceļa pusi.

Bet tagad baļķi guļ grēdās - it kā “neļauj izvest”. Viņi tur guļ gandrīz kā šausmu ugunskurs - baļķi salikti, sagatavoti, tieši liesmām pa ķērienam! Labi, ka ugunsdzēsēji tika pierunāti vilkt lielās trubas (150 mm) no ezeriem, lai apturētu uguns izplatību pagaidām vel neskartajos meža nogabalos.

Beidzot ieraugām vienu harvesteru, kurš dodas vest mazu daļu no baļķiem ārā. Un tas arī panākts tikai pēc vairākām strīdēšanās un lamāšanās dienām! Bet tur bija jābūt daudziem baļķvedējiem, sen jau visiem kokmateriāliem vajadzēja būt izvestiem! Vairāki privāto mežu īpašnieki nav ļāvuši kokus izzāģēt. Iedomājieties: viņam piedāvā finansēt meža darbus, visu nozāģēt par brīvu (viņiem nebūs jāmaksā mežinieku brigādei), bet viņi saka nē! Un vēl izvestu par brīvu! Grāvjus rakt pat nav ļāvuši.

“Ziepēs priekšniecību”

Izbraucām caur Stikliem, kur vadības štābs atrodas. Mobilais tornis pa dienu uzcelts, lai sakari būtu labāki. Paņemam pusdienas un braucam uz “savu” meža nogabalu. Vietējo iedzīvotāju stāsti par notikušo kļūst arvien trakāki un trakāki. Pirmās četras diennaktis viņi knapi pa stundai gulējuši, jo virsū nāca uguns sienas no kūdras ieguves vietām.

Mežā satiekam Valsts meža dienesta darbiniekus ar mazām mugursomām, kur ūdens glabājas ap 10 litriem un ko ar pumpi šļāc uz gruzdošajiem perēkļiem. Efektivitāte maza, bet vismaz kaut kas, jo tādi mazi, it kā nevainīgi perēkļi arī jālikvidē, jo nakts laikā tie var izplesties simtkārtīgi. VMD darbinieki arī klusi burkšķ par notiekošo bardaku.

Vakarpusē ar pāris ugunsdzēsējiem aprunājos - tie pilnā rīklē lamā savus priekšniekus, kas pat mežā nav bijuši, bet bezjēdzīgas pavēles dod neskatoties. Izskan neskaitāmi daudzas nianses gan par līdzekļu sadalījumiem (izšķērdēšanām), gan Latvijas Valsts mežiem, kas it kā neesot devuši atļaujas stigu griešanai, jo it kā esot liegums.

Ejot izlūkgājienā, pievakarē atrodu, ka daudzas vietas, kuras bijām salējuši pa dienu, ir atvērušās: koki nogāzušies un deg ar atklātu liesmu! Tik piņķerīgs tas meža ugunsgrēks! Tiek izsaukti ugunsdzēsēji. Un atkal nakts darbam nekāda apgaismojuma, ar automašīnu gaismām darbojas un spīdina ar mobilo telefonu ekrāniem. Mēs, brīvprātīgie, šoreiz varam nemesties iekšā mežā, jo šai ugunsnelaimē tas pat ir rekords, ka veseli 3 ugunsdzēsēji uz šo iecirkni atsūtīti.

Trešajā dienā apgaita aizved mūs uz tā purva pusi, no kurienes nāca uguns. Milzīgs lauks, kur vējiņam ieskrieties. Ar šausmām klausos, kā VUGD atteicies dzēst purvu, jo viņiem tikai mežs esot jāglābj. Bet, ja liesmas no tā degošā purva ieskrietu mežā, tad pat 10 helikopteri neko neizglābtu.

Vietējie, kādi 20 cilvēki, tajā skaitā sievietes, dzēsuši divas diennaktis kopā ar VMD darbiniekiem to purvu un apstādināja liesmas! Gods un slava Jānim Apsītim un visiem pārējiem brīvprātīgajiem par savu spītu un apņēmību nosargāt mežus un ciemus!

Ekipējums vāļājas mežā

Dodos ar vienu jauno brīvprātīgo (radinieks vietējiem) palīgā ugunsdzēsējiem Stiklu virzienā. Ejot pa mežu, visriņķī ir tik daudz pamestu šļūteņu, uzgaļu, nevajadzīgu trijnieku savienojumu - ik pa divdesmit metriem! Šļūtenes gan taisni, gan pa labi, gan pa kreisi. Ejam visur, kur redzam šļūtenes, visu ko atrodam, bet vienīgi ugunsdzēsējus neatrodam!

Ņemam rokās pamestās šļūtenes un apdzēšam visus apkārtesošos gruzdošos perēkļus, tad dodamies dūmiem pilnajā teritorijā dziļāk un dziļāk. Beidzot reāli sakritušā biezoknī satiekam divus ugunsdzēsējus ar melnām rokām un mutēm.

Te ir īstākā elle, kur koki krīt un liesmas ik pa laikam uzšaujas. Un tik tagad man pielec, ka šie divi ugunsdzēsēji ir pirmie, kuri tā pa īstam cīnās, tāpēc arī ir tik melni kā brīvprātīgie. Ar viņiem kopā tad nocīnāmies līdz vakaram. Cepuri nost - ar viņiem karā varētu iet!

Ui, kā viņi lamā savus priekšniekus par nekoordinētām darbībām. Par vecām kartēm, neloģiskām līnijām, par veidu, kā viņus rotē un rotē no iecirkņa uz iecirkni, kā iznākumā neviens ne par ko neatbild, atstāj mētājamies inventāru, nepārmaina radio frekvences (VUGD darbinieki no Zemgales, atrazdamies Kurzemes zonā, kolektīvi traucē cits cita frekvences) utt.

Inventāra iegāde (izsaimniekošana) vispār smaga tēma. Prasu: bet vai tad nav arodbiedrība, kas varētu pārstāvēt darbinieku viedokli un sāpi? Šie atbild, ka pie viņiem esot kā armijā: subordinācija, aizver muti utt.

Un tad kā lielais, treknais punkts uz “i” sāk lidot helikopters. Ar savu vibrāciju un sacelto vēju viņš gāž kokus, tie krītot uzsit gruzdošo kūdru un taisa tik nākamo ugunskuru. Helikopteri nomet tonnu ūdens, kas izkrīt ap 25 kvadrātmetru teritorijā, un viss! Un ne ugunsdzēsējiem paziņo, ka uz konkrēto kvadrātu lidos, ne zemesssargiem paziņo, un kur nu brīvprātīgajiem dzēsējiem, kurus vispār par traucēkļiem uzskata, kaut viņi dara vissmagāko darbu ar visnenormētāko darba grafiku, turklāt bez samaksas.

Vietējiem iedzīvotājiem, lauksaimniekiem un uzņēmējiem, ir kārtīgas cisternas pa 10 - 12 tonnām, ar kurām var kārtīgi strādāt. VUGD piederošās Scania ugunsdzēsēju mašīnas nav domātas meža dzēšanai, tās uzņem 3,5 tonnas ūdens, bet tām ir nenormāli smaga priekša, kas neļauj kārtīgi iebraukt mežā.

Katrā reģionā pa helikopteram!

Ar smagu sirdi atstāju frontes līniju, jo pašam sakrājušies pienākumi darbā un mājās. Bet vēl smagāk paliek, domājot par klimata pārmaiņām un lielo sausumu, ko tās nes. Un proporcionāli sarūkošo cilvēku skaitu, kas varētu nosargāt mūsu teritoriju.

Papildus redzētais bardaks, nespēja domāt un rīkoties loģiski krīzes situācijā - tā ir bīstama diagnoze. Zinot, ka augstos amatos bieži nenokļūst cilvēki ar raksturu, bet līdēji un karjeristi, kas prot papīrus bīdīt, tas viss kļūst vēl bīstamāk, kad jāievēro pavēles un subordinācija.

Tātad secinājums un ieteikums ir tas, ka Latvijas Valsts mežiem, kas apsaimnieko miljardus vērtu valsts īpašumu, ir jāiegādājas vismaz pa vienam helikopteram uz katru Latvijas reģionu. Uz katru priekšnieka džipu jāiegādājas viena kārtīga autocisterna, sūkņi un šļūtenes.

Tikpat labi der arī cisternas, kuras var piekabināt aiz traktora. Krīzes laikā nedrīkst turēties pie liegumu vai rezervātu likumiem, normatīviem aktiem un citiem papīru kalniem, bet jārīkojas saskaņā ar mērķi: nosargāt pēc iespējas lielāku meža platību un attiecīgi dabas vai materiālās vērtības!

Ir jāatrod līdzekļi VUGD materiāltehniskās kapacitātes celšanai, jo veciem ZILiņiem un GAZikiem, kas nāca no Sēlijas, Vidzemes un pa ceļam jau lūza (un ko vietējie laboja), šādu mērogu nelaimē praktiski ir maza jēga. Jābūt gataviem kooperēties, iznomāt vai uz laiku pārņemt vietējo uzņēmumu, pašvaldību resursus -  tādus kā cisternas, traktorus un, galvenais, pašus vietējos cilvēkus, jo viņi zina vislabāk savus lokālos ceļus, apstākļus, nianses un risinājumus! Protams, pie mūsu nekompetentās, izzagtās un neuzticību izraisošās valsts sistēmas tas ir grūts uzdevums, bet mums nav citas izejas! Nedod Dievs, ka vēl kaut kur paralēli var notikt kāda nelaime.

Un vēl visa šā sakarā man izraisa šausmas dažādi politikāņi, kas spriedelē par ideju gatavošanu totāla kara gadījumam, bet nespēj sadarboties un likvidēt civilās katastrofas. Dievs, svētī Latviju!

P.S. Un, ja kāds gatavo jau medaļas dienestu priekšniekiem un brāļus Apsīšus, kas izglāba milzīgas teritorijas, no apbalvojamo saraksta izlaidīs, tad tas tikai kārtējo reizi apliecinās, cik mūsu sistēma ir sapuvusi.

P.P.S. Kad jautāju, kāpēc netaisa stigas vai grāvjus kā parasti, kad dzēš ugunsgrēkus mežā, tad atteica, ka liegums. Labāk, ja uguns izplatās tālāk? Iziet ārpus lieguma? Nu, tā esot paredzēts... Noplātījām abi rokas, un grūti ko tālāk bija runāt. Man tas šķiet absurds. Vai tad pilsētās mājas iedala dzēšamajās un nedzēšamajās?

Foto

FotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

168
4