Iesaki rakstu:
Šoreiz lasītāju neapgrūtināšu ar plašu notikumu aprakstu. Vien pastāstīšu īsumā, kā tālāk attīstās notikumi, kas aprakstīti iepriekšējās četrās “Ārprāta anatomijās”.
Atļaušos vēlreiz paskaidrot, kādēļ rakstu. Rakstu tādēļ, lai informētu sabiedrību par to, ka to pārvalda neadekvāti, korumpēti vai, vienkārši, stulbi cilvēki. Kā saka: Brīdināts nozīmē – apbruņots.
Lasītājam jāsaprot, ka manā situācijā var nonākt arī viņš. Pavisam īss pēdējo notikumu izklāsts un retrospekcija:
Gandrīz gadu pēc šķiršanās bijusī sieva turpina apzagt savu bijušo vīru, bet tiesībsargājošās institūcijas zagšanu piesedz. Neskatoties uz to, ka miruši jau divi ar bāriņtiesas, rajona tiesas un citu augstākstāvošu Latvijas institūciju gādību sievietes ziņā atstātie bērni, neviens “neklapē ar ausīm” un turpina sievieti “piesegt”, jo viņa ir talantīga kordiriģente un “spodrina pagasta spalvas” uz pašdarbības skatuves.
Pat nesenajās bērēs novada administrācijas pārstāvis nevis runā par mirušo jaunekli, bet slavina daudzo novada pašdarbības ansambļu un koru diriģentes sasniegumus, kura “divu gadu laikā novada kori aizveda līdz Dziesmusvētkiem”. Līdz pašnāvībai novestais, zārkā guļošais jauneklis, protams, uz šo “sasniegumu” fona tāds “sīkums” vien ir. Jo viņš jau nekādu artavu novada kultūras dzīvē neienesa...
Starp citu, man palika mirušā dēla telefons, kura ieraksti varētu/tiem vajadzētu interesēt tiesībsargājošās institūcijas. Iespējams, tas palīdzētu saprast, kādēļ notika tā, kā notika, un kurš pie tā ir vainīgs...
Lieki teikt, ka pašdarbības kolektīvu kodolu sastāda vietējās administrācijas dāmas un tām pietuvinātas personas. Tas, ka mīļotā diriģente likusi nepilngadīgajiem bērniem nosist pašu mājas kaķi, ne pagasta administrācijai, ne bāriņtiesai, ne rajona tiesai, ne kādai citai institūcijai, kurā vērsos ar iesniegumiem, nešķiet vērā ņemams gadījums un tiek ignorēts, un bērni, vienalga tiek atstāti mātei.
Nav brīnums, ka četrus gadus pēc vīra neticami zemiskās izlikšanas no mājas (bez pierādījumiem apvainojot viņu fiziskā, ekonomiskā, psiholoģiskā un seksuālā varmācībā un prasmīgi pielietojot jauno likumu “par aizsardzību pret varmācību”), viens no sievietes dēliem, atstātiem viņas varā, nepieskatīts (jo sieviete tagad ir ļooti aizņemta), vēlā vakarā iet bojā uz lielceļa, bet vēl viens, kā minēts, beidz dzīvi pašnāvībā.
Dzīve bez tēva ātri vien sāk dot savus augļus. No četriem dēliem dzīvi palikuši tikai divi, bet ārprāts turpinās. Neviena no amatpersonām nekādus secinājumus neizdara, ārprāts izplešas un ietekmē arī rajona policijas darbiniekus. Sieviete nozog un pārdod bijušā vīra traktoru, vīrietis par traktora pazušanu vēršas policijā ar iesniegumu. Sev par pārsteigumu, vīrietis saņem vairāk ne dīvainu atbildi, kura liek šaubīties par valsts policijas darbinieku adekvātumu.. Jo ar veselu saprātu apveltīts policijas darbinieks nevarētu uz iesniegumu par pazudušu traktoru atbildēt ar šādu “šedevru”: Pielikums Nr.1,2,3
Jāvērš lasītāja uzmanība uz to, ka policijas darbinieka atbilde ir balstīta uz tiešām dzelžaina un neapstrīdama pamata, proti: “...tāpēc D.Kadiša uzskata, ka tas ir kopīpašums un viņai bija tiesības(!) to pārdot.”
Gadu pēc juridiskās un četrus gadus pēc faktiskās laulības izbeigšanās!
Pieņemt lēmumu, balstoties uz D.Kadišas “uzskatu”! Te, šķiet, vietā būtu teiciens:
- Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ, nāc mājās!
Varat apvainot mani naivumā, bet es, patiešām, uzskatu, ka policijas darbinieka lēmumam ir jābūt pamatotam LR likumdošanā. Ja cien. E.Ambrozis arī turpmāk pieņems lēmumus, pamatojoties uz manas bijušās sievas “uzskatiem”, bail pat domāt, ar ko tas var beigties. Jo lasītājs jau zina no iepriekšējām “Ārprāta anatomijām” par viņas mentālo stāvokli un ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā.
Vārdu sakot, lasītājam jāsaprot, ka Jaunjelgavas novadā bijušās sievas var nesodīti apzagt bijušos vīrus visu atlikušo mūžu. Vien jāprot pamatot. Piemēram – ar rūpēm par bērniem.
Te būtu vietā paskaidrot, ka nebūt nebija jāzog un jāpārdod mans traktors, lai varētu uzturēt “bērnus”. Jau formulējums ir aplams. Divi vien ir atlikuši, no kuriem viens ir divdesmit vienu gadu vecs, strādā. Otram ir piecpadsmit, un es regulāri, ar automātisko maksājumu pārskaitu viņa vajadzībām tiesas piespriestos uzturlīdzekļus, viņi dzīvo manis atstātajā mājā (savu māju biju spiests atstāt saskaņā ar tiesas spriedumu (ha – ha; pēc visa notikušā nevaru vairs pret Latvijas tiesām nopietni attiekties), un līdz šim es esmu viņus nodrošinājis ar malku, lai gan tur dzīvo arī viņas kārtējais draugs.
Bet, pat ja tā nebūtu, vai tiešām var “piesegties” ar bērnu un nodarboties ar zagšanu? Un vai tā nav zagšana, ja ņem un pārdod sveša cilvēka īpašumu? Un, ja bez zagšanas nevar uzturēt bērnu, kādēļ tad vajadzēja viņu man “attiesāt”? Es agrāk uzturēju četrus, strādāju savā (pēc manas izlikšanas ātri vien izputinātajā un notirgotajā) saimniecībā, un nenieka mums netrūka. Zagt nebija vajadzības...
Zagšana gan šai sievietei, šķiet, asinīs. Tie lasītāji, kuri seko līdzi šai sāgai, atceras, ka, izmantojot manu piespiedu prombūtni, viņa pārdeva divus man piederošus Mercedes” mikroautobusus. Un vēl daudz, daudz ko citu. Viņa netika sodīta. Toreiz laulība vēl nebija šķirta. Bet tagad ir pavisam cita situācija. Izskatās, ka sievietei nesodāmības apziņa “sakāpusi galvā” un viņa vairs nevar apstāties.
Tāds sīkums, ka šķirtajai sievietei jau gadu ir ne tikai cits uzvārds, bet arī pielikts otrs vārds, policijas darbiniekam nešķiet pietiekami svarīgs, lai korekti uzrakstītu dokumentu. Jo, ja zādzību veic sieviete ar manu uzvārdu, tas taču neizskatās tik slikti, kā, ja to veic sveša, vai ne?...Bet, varbūt, policijas darbinieks pats nav lasījis, ko uzrakstījis?!
Arī tam, ka sievietei, lai varētu uzturēt bērnu, ir jāzog un jāpārdod lauksaimniecības tehnika, vajadzētu dot nopietnu signālu bāriņtiesai. Vai tā notiks? Protams, ka nē. Jo droši vien bāriņtiesas darbinieces pašas vai viņu draudzenes dzied korī un bez svārstīšanās metīsies aizstāvēt savu diriģenti. “Štrunts” par bērniem...Bet bērni to visu redz. Un cieš...Neilgi pirms nāves mans vecākais dēls izteicās: “Tēt, bet visi taču melo!” Velti es centos iebilst – pēdējos gados meli un nepatiesība bija piepildījuši kādreiz tik tīro namu un kļuvuši par viņa mātes dzīves neatņemamu sastāvdaļu...
Nesen televīzijā rādīja muļķīgu filmu par zombijiem. Viņi bija ārkārtīgi bīstami tieši ar to, ka nonākot kontaktā ar viņiem, par zombijiem pārvērtās arī pārējie cilvēki. Tas bija kā infekcija. Briesmīgi. Arī man, lasot Valsts policijas darbinieka, virsleitnanta atbildi uz manu iesniegumu, kļūst neomulīgi. Viņš ir inficēts. Inficēts ar nekaunības, netaisnības un stulbuma vīrusu. Vēstule liecina par mūsu valsts un tās spēka struktūru visai nopietnu neveselību. Vienā gadījumā tā ir korupcija, citā – nespēja vai nevēlēšanās noskaidrot patiesību, nodrošināt taisnīgumu. Un tas jau ir bumerangs, kurš var kļūt bīstams pašai valstij, tās pastāvēšanai.
Saka, ka zivs pūst no galvas. Latvijas gadījumā “galva” neciešami smird jau sen, un nav jābrīnās, ka puvums ir aizgājis līdz pat “zivs” astei. Varbūt tas izskaidro neparastos notikumus daudzās pašvaldībās? Arī tiesās, prokuratūrā un policijā.
Es publicēju šos materiālus, jo tas attiecas uz mums visiem. Šodien tas esmu es, bet rīt – tu. Un, ja šī sistēma un tās pakalpiņi, tev klusuciešot, iznīcinās tādus kā es, nebūs, kas iestājas par tevi. Kad pienāks tava kārta...
Neesi vienaldzīgs!