Iesaki rakstu:

Latvijas lielākie mediji izliekas nemanām, iespējams, pat sensacionālu interviju, ko jaunākajā žurnāla Klubs numurā sniedzis nu jau bijušais Latvenergo trīs miljonu lietas un citu slavenu procesu prokurors Aldis Pundurs. Ņemot vērā šo acīmredzami „no augšas” pasūtīto klusēšanu un „nepamanīšanu”, publicējam nozīmīgākos fragmentus no šīs intervijas un aicinām izlasīt pilno interviju žurnālā.

- Indriķa Latvieša pasaka [grāmata Bailes] apspēlē vēl dažu sabiedrībā zināmu cilvēku nāvi, slēpjot viņus aiz pseidonīma, kas acumirklī ļauj saprast, kas ir šīs personas. Kā ir ar Vitāla Lejiņa nāvi? Krimiķis vēsta, ka viņu atainojošais varonis pirms došanās uz Maskavu ārstēt sirdi uzrakstījis testamentu, kur mantu novēlējis kādam Embergam, un drīz tiešām arī nomiris...

- Neko nezinu, bet parasti šādi testamenti top ar atpakaļejošu datumu. Tiek atrastas kādas mirušas personas, uz kurām tiek kaut kas norakstīts.

- Un kā ir ar mirušo «Ventspils uzņēmēju Laimoni Unkeru, Emberga slepeno finanšu plūsmas zinātāju», kurš it kā «ar sirdi» miris Paragvajā, bet viņa vietā Vārvē apglabāts kāds cits... (Sižets liek noprast, ka runa ir par Ventspils amatpersonu lietā par liela apjoma naudas legalizēšanu organizētā grupā aizdomās turēto Laimoni Junkeru.)

- Neprasiet to, ko es nezinu. Varbūt arī tas cilvēks nemaz nav miris.

- Un visas tās bites, kas sakož lieciniekus... Tā sauktajā Latvenergo trīs miljonu lietā, ar kuru kā prokurors darbojāties arī jūs, iesaistītais grāmatvedis izkrīt pa logu... Nav aizdomīgs lielo nāvju skaits ap šo lietu?

- Kā no Kapeņu stāstiņiem, vai ne? Bet varbūt tās tiešām vienkārši ir sakritības? Piemēram, man kā prokuroram bija daudz lietu, kur apsūdzētie jau sēdēja apcietinājumā, un tikai viena, kur apsūdzētais līdz tiesai nenodzīvoja. Bet manai kolēģei cietumā, tiesu gaidīdami, nomira seši vai septiņi apsūdzētie!

Tā trīs miljonu lieta, ko iedeva man, nebija par Koemeca (bijušais Latvenergo prezidents) un citām nāvēm. Tā bija par darījumu, kas jau bija noslēgts. Lieta savā laikā bija ļoti skaļa, bet lielākā daļa sabiedrības nemaz nezina, kā tā beidzās.

Tā saucamos streločņikus aizsūtīja uz tiesu, bet galvenās personas domāja, ka tās nekad neatradīs, nekad nesavāks pierādījumus. Izmeklēšanas grupu likvidēja un lietu atdeva man - faktiski nogrūda izbeigšanai.

Un paralēli citām lietām pie tās strādāju gandrīz vai aiz pārliecības. To izmeklēju viens, nekādas palīdzības nebija. Sūtīju tiesiskās palīdzības lūgumus uz Lihtenšteinu, Ameriku. Ieguvu pierādījumus. Tad tur arī parādījās Lembergs, parādījās Grūtups. Pusviltus ceļā uzzināju, kur atrodas auditorfirmas Deloitte & Touche dokumenti, ieguvu Grūtupa saraksti ar Beriju (bijušais Bankas Baltija likvidators no šīs auditorfirmas Deivids Berijs). Neviens negaidīja, ka vēl atradīšu ko tādu, ka varēs kaut ko pierādīt. Bez operatīvām darbībām, bez palīdzības - sēž kaut kāds tur prokurors un brīvajā laikā meklē, kur palikuši trīs miljoni. Un pat kaut ko noskaidro. Vairākus gadus man bija tā lieta. Ja nebūtu tik dziļi racies, varbūt man dzīvē nebūtu nemitīgu nepatikšanu. Ir cilvēki, kuriem tas ļoti, ļoti nepatika.

Lietā nebija aizdomās turēto. Grūtups atteicās liecināt, jo visu darījis kā advokāts. Grūtups angļu valodu nemācēja, viņam visu rakstīja un ar visiem sarakstījās viņa palīgs. Abi atteicās liecināt, atsaucoties uz to, ka pildījuši advokāta funkcijas. Arī bankas likvidators Latvijā tēloja beigtu zivi. Pēc tam viņš strādāja Ņujorkā. Divi CIP aģenti manā uzdevumā viņu nopratināja. Un viņš visu izstāstīja! To, ko Latvijā nebija stāstījis, to viņš izstāstīja CIP aģentiem! Un viņi man atsūtīja protokolu. Patiesības noskaidrošanai tas bija neatsverami.

- Kāpēc tad Grūtups nesēdēja?

- Jo bija jau iestājies noilgums... Bija divas epizodes - viena Latvenergo, otra - Ventspils nafta... Uztaisīja ekspertīzi un konstatēja, ka diviem darījumiem ir pilnīgi vienādi cesijas līgumi, tātad viens avots.

Jau sākotnēji, sadalot lietu, tas bija tur iekšā. Atnāca kāds cilvēks, atnesa dokumentus, pastāstīja, ka būtu notikusi cesija Ventspils naftai. Un tur patiesā labuma guvējs jeb tā persona, kas tālāk dotu pavēles, kā rīkoties ar naudu, būtu pazīstamais Ventspils oligarhs. Daudziem tas nepatika. Viņi sūdzējās. Centās mani pazemot. Tāpēc, ka trīs miljonu lietu izmeklēju godīgi.

- Prokuratūrā izjutāt pret sevi spiedienu?

- Man nebija nekādas karjeras izaugsmes iespējas. Jo nebiju nevienam virsprokuroram radinieks, nebiju nevienam draugs vai politiski angažēts, nepildīju pasūtījumus. Nereaģēju uz mājieniem, biju neietekmējams. Esmu varbūt vienīgais prokurors visā prokuratūrā, kurš nostrādājis 20 gadu un kuram ne reizi neizmaksāja prēmiju. Treknajos laikos tās deva pēc saraksta katru mēnesi. Neesmu saņēmis nevienu prēmiju, godarakstu vai apbalvojumu. Nekad! Tāpēc, ka nepatiku virsprokuroram, kurš domāja, ka ieņemšu viņa vietu. Visi to labi zināja, par to smīkņāja. Tas bija pazemojums, jā, bet pieradu, samierinājos. Un projām negāju, nostrādāju līdz pensijai. Vienīgo prēmiju man izmaksāja tad, kad aizgāju no prokuratūras. Atklātāk uz jūsu jautājumu atbildēt vairs nevar.

Ar Maizīti (Jānis Maizītis, Latvijas Republikas ģenerālprokurors no 2000. līdz 2010. gadam) man bija labas attiecības. Kādus prēmiju sarakstus viņam atnesa, tādus viņš arī parakstīja. Ļoti godīgs cilvēks. Neietekmējams. Bet viņš faktiski prokuratūru nevadīja. Viņam bija jācīnās ar tiem, kas tur gribēja kaut ko bīdīt un kārtot. Viņa kabinets atradās 2. stāvā, un divu vadīšanas termiņu laikā viņš ne reizi neuzkāpa līdz 3. stāvam, vispār neizgāja no sava kabineta. Introverts, ne ar vienu nekontaktējās.

- Minētajā krimiķī rakstīts, ka ģenerālprokurors ēdot no kāda Emberga rokas. Tā varētu būt?

- Maizītis noteikti neēda. Par Kalnmeieru nezinu. Tas, ka viņš tur medībās brauc, nekādi nav saistīts ar ēšanu no rokas. Bet mūsu politiskā sistēma ir tāda, ka ģenerālprokurora amats ir politisks. Maizīti, piemēram, uzspieda kādas draudzīgas lielvalsts vēstniecība. Kalnmeieru, iespējams, izraudzījās vietējie, tie, kuriem te ir politiskā vara. Kuriem? Pati zināt, man neprasiet.

- Jūsu uzraudzībā bija arī daļa tā saucamās airBaltic Flika lietas.

- Man kriminālvajāšanā bija tikai daļa par atceltajiem reisiem. Braucām uz Berlīni Fliku pratināt, jo viņš baidījās lidot uz Latviju, kaut reisu atcelšana bija tikai tāds sīkums. Bet viņam bija bail, ka, tiklīdz te parādīsies manā lietā, tā viņu uzreiz aizturēs citā lietā, par kuru man nestāstīja. Viņu jau bija riktīgi nobaidījuši, visu sabojājuši, un viņš aizbēga. Man kā muļķītim vajadzēja Fliku dabūt uz šejieni, lai citiem būtu vieglāk viņu aizturēt. Kad konstatēju, ka uz Latviju viņu dabūt nevar, bet Vācijā viņu attaisnotu, lietu izbeidzu.

- Jūs esat vairākkārt minējis, ka oligarhu lietas izmeklēšana bijusi nekvalitatīva, tādēļ neizdevās kādu notiesāt.

- Nujā, un tāpēc esmu slikts. Bet es esmu godīgs. Nelienu pakaļā tai jocīgajai sievietei un netēloju baigo cīnītāju pret korupciju. Kaut pret korupciju esmu cīnījies ne mazāk. Jūs skatāties filmas par mafiju? Tur ierēdnis cīnās pret mafiju, meklē to mafijas bosu, cīnās un meklē, līdz beigās uzzina, ka šis boss sēž turpat stāvu augstāk - viņa priekšnieka kabinetā. Nu, man arī tāda pati sajūta ir bijusi.

- Tauta lasa oligarhu sarunas un nespēj ticēt, ka nav, aiz kā aizķerties...

- 99 procentus lietu var izmeklēt un aizvest līdz tiesai, ja visu izdara profesionāli. Vācijā tiek atklāti 97 procenti slepkavību. Viņiem neesot korupcijas lietu par policistiem, prokuroriem un tiesnešiem. Oligarhu lietu varēja nosūtīt uz tiesu, ja viss būtu izdarīts kvalitatīvi. Citās valstīs kriminālprocesa vadītājs ir prokurors, bet policija dara, ko prokurors liek. Mums izmeklēšana ir patstāvīga, prokuroram tikai jāuzrauga - pēc savas iniciatīvas vai, ja ir kāda sūdzība.

- Izmeklēšana tika traucēta, mākslīgi bremzēta?

- Tur jau tā lieta, ka visdrīzāk nē. Mēģina vainot Kalnmeieru, bet patiesībā KNAB nenoveda lietu līdz galam savas augstprātības un iedomības dēļ. Kāpēc vainot Kalnmeieru, Leju (Māris Leja, Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors), ja paši nesavāca visus pierādījumus. Sieviete savā augstprātībā bija izdomājusi, ka prokurori ir tādi paši noziedznieki kā tie, kuri viņu lietas izmeklē, un nedeva prokuroriem lietas materiālus. Prokuroram vajadzētu izmeklēšanai palīdzēt, bet viņš to nevar, ja no viņa slēpj dokumentus. Un tagad tas vairs nav noslēpjams, viņi tiešām bija atlasījuši - ko grib, to dod, ko negrib, to nedod. Tagadējais Rīgas domes deputāts intervijās ir melojis, ka viņi esot pierādījumus atlasījuši kopā ar prokuroru. Prokuratūrā cilvēki bija sašutuši - kā var tā melot! Esmu ļoti neizdevīgs, jo saku patiesību. Kaut rūgtu. Tāpēc man ir nepatikšanas un pēc šīs intervijas arī visdrīzāk būs atkal.

- Emocionāli jūs vēlētos, lai valsts nozagšanā vainīgie tiktu notiesāti?

- Daudziem būtu jāsēž. Lielāko daļu lietu var atklāt, tikai vajadzīgs milzīgs darbs, zināšanas, pacietība. Bet izskatās, ka cīņa ar korupciju ir dažu cilvēku personīgā publiskā kampaņa, nevis reāla cīņa.

- Bet arī jūsu rokās taču nonāca daļa šīs lietas materiālu, bijāt viens no vērtējošiem prokuroriem, kāpēc jūs pats...

- Tik, cik man iedeva, es paskatījos. Leja bija pieņēmis lēmumu, ka neņems to lietu vajāšanai. Zināms, ka KNAB izdarīs spiedienu uz prokuroru - visu laiku pārsūdzēs mūsu darbu. Lai pārdrošinātos, man un vēl vienam prokuroram, arī zinātņu doktoram, iedeva materiālus no oligarhu lietas - neatkarīgi izvērtēt, vai ir iemesls celt apsūdzību. Mēs neatkarīgi viens no otra uzskatījām, ka nav pamata, nav pierādījumu, lai sāktu kriminālvajāšanu.

- Bet kāpēc jūs negribējāt aizķerties kaut aiz mikroskopiskiem sīkumiem? Ar muguras smadzenēm taču valsts nozagšanas pazīmes sajutāt.

- Ja tur būtu šādi sīkumi atradušies!

Saprotiet, man iedeva to, ko man iedeva. Varbūt man apzināti tika iedots tieši tik un ne vairāk? Varbūt. Un no tā, ko man iedeva - nu, nevar sākt vajāšanu. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko zinu tagad... Ja man viss būtu iedots, droši vien būtu kaut ko izdomājis.

KNAB vadībai bija politika prokuratūrai neko daudz nerādīt, tikai pašu minimumu un pašā pēdējā brīdī. Bet es prasīju, ar viņiem lamājos. Teicu - vai nu atnesiet man visu, vai arī, ja kaut kas nesanāks, vainojiet sevi. Tad viņi atskrēja - nu kā, nu kā, mēs taču esam kopā, kopā jāatbild par rezultātu.

Bijis arī tā - atnāk divi no KNAB, atnes lietu un saka: saprotam, ka tur ir noziegums, bet mēs nesaprotam, kas tas par noziegumu. Un tad es kādas trīs nedēļas rokos, domāju...

Bet oligarhu lietā KNAB acīmredzami visu par pierādījumiem nestāstīja. Kaut viņiem bija loti daudz pierādījumu un milzīgas iespējas - klausīties, rīkoties... Viņiem to vajadzēja novest līdz galam.

Tas bija raksturīgs viņu darbībai - kolīdz nesanāca izmeklēšana, tā informāciju nodeva presei. Lai sabiedrība tomēr zinātu. Pēc tam sākās TV raidījumu sērija, ko veidoja Jaunalksne...

Tāpat arī par oligarhu lietu informāciju nodeva presei, un labi, ka nodeva. Lai sabiedrība zina savus varoņus. Bet ar to tagad tie cilvēki taisa sev politisko kapitālu, lai nākamajās vēlēšanās iekļūtu Saeimā. Neesmu viņu ienaidnieks, es arī esmu pret korupciju, bet man nepatīk tāds negodīgums.

Ja cilvēki zinātu, kas figurē tajās lietās, oligarhu sarunās dzirdamais ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, kas noticis īstenībā un kas savākts vēl citās krimināllietās, bet nekur nav virzīts. Ja cilvēki to uzzinātu...

- Kāpēc nekur nav virzīts?

- Paprasiet Kehrim, paprasiet Čeveram... Iemesli dažādi. Pirmais - tiem, kas bija pie varas, nebija īstas gribas ar to cīnīties.

Lai tādas lietas novestu tiesā, vajag, pirmkārt, resursus, otrkārt, mācēšanu. Tie, kas valda, paši jau neradīs iespēju, lai viņus apkaro. Ļaus ķert un sēdināt ceļu policistus, bet nedos taču iespēju, ka pašus apkaro.

- Kā tad īsti būs - tie no oligarhu lietas, kuriem jāsēž, sēdēs cietumā?

- Par noziegumiem, kas ir tajā lietā, noteikti nesēdēs. Vaina ir jāpierāda. Un varētu mēģināt atjaunot izmeklēšanu un kaut ko labot. Tomēr tas, manuprāt, nekad nenotiks. Neviens izmeklēšanu neatjaunos un, ja arī atjaunos, tik un tā nepierādīs. Bet lai lemj attiecīgie cilvēki.

Zatleram cepuri nost par to, ka viņš toreiz nebaidījās pieņemt izšķirīgu lēmumu par Saeimas atlaišanu. Bet Vīķe-Freiberga ļoti uzstājās pret čekas maisu atvēršanu, par to es viņu nemīlu. Kas bija pirmais, ko Vācija darīja pēc apvienošanas? Notika Lustrācija! Visi, kas bijuši drošības dienestos, visi prokurori, tiesneši, kas taisījuši politiskus spriedumus, visi tika izmesti no darba. Polijā notika tas pats. Tāpēc tur šodien nav korupcijas - tieši lustrācijas dēļ. Bet mums daudzi tagad, izmantojot savu čekas ietekmi, ir pie naudas un varas. Jo mūsu valstī nebija lustrācijas! Tāpēc arī mūsu valsts ir nozagta. Un nedrīkstēja VDK aģentus pārvervēt Latvijas labā. Jo - nav bijušo čekistu. Tāpat kā nav bijušo nēģeru...

Man toreiz bija viena liela korupcijas lieta, 180 sējumi un vairāki desmiti noziegumu, to vajadzēja novest līdz tiesai. Bet es tai lietā darbojos viens, vajadzēja palīgus. Tagad, cik zinu, prokurors sācis to lietu pa daļām izbeigt.

Tur cilvēki naudu taisīja ne no kā. Viens bagāts cilvēks, kurš reiz Ministru kabinetā esot draudējis Dombrovskim ar tiesu, Daugavpils vicemēram bija ar starpniekiem devis 120 tūkstošus eiro. KNAB bija nofotografējis vicemēru benzīntankā ar aiz jostas aizbāztu aploksni ar 60 tūkstošiem.

Vēl tur bija krāpšanas ar emisijas kvotām pa visu Latviju. Krāpa uzņēmumus. Vienīgais, ko neizdevās apkrāpt, bija Latvenergo. Daudzi citi krāpniekiem samaksāja. Emisijas kvotas dalīja bez maksas, bet viņi par to prasīja naudu. Attiecīgās ministrijas pārziņā bija visas tās kvotas. Varbūt viņi neko nezināja, bet augstākā vadība ar sievām brauca ceļojumos, ko apmaksāja uzņēmums, kas pieder bagātajam cilvēkam. Neviens to nezina. Ja uzzinātu, iedomājieties, kas tas būtu par skandālu.