Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu nozīmi. Nr.1 „cant” nozīmē „slīpums, slīpi nogriezta mala, grūdiens; slīpi nogriezt, noliekt, pagāzt, apgāzt, apgriezt otrādi”. Nr.2 „cant” nozīmē „žēla, raudulīga balss, žargons, žēloties raudulīgā balsī, runāt žargonā, aprunāt, celt neslavu”.

Slavenākais ir Nr.2 „cant”. Tam ir pasaules slava. Par šo „cant” zina ne tikai angļi. Par Nr.2 „cant” ir sarakstīti interesanti filosofiski teksti vairākās lielās valodās. Tas ir noticis tāpēc, ka Nr.2 „cant” bez minētā vēl nozīmē „liekulība, liekuļot”. Turklāt šai tik tikko minētajai nozīmei ir ļoti savdabīga semantika – valodas vienības jēga komunikācijā. Šī savdabīgā semantika ir filosofiskās apceres priekšmets.

Lietojot Nr.2 „cant”, nav runa par elementāru, primitīvu, vulgāru, cinisku un ātri atšifrējamu liekulību. Runa ir par īpatnu liekulību. Turklāt tā ir tāda liekulības īpatnība, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti izplatīta un tajā skaitā plaši sastopama arī latviskajā vidē. Nr.2 „Cant” dominē, vērtējot Latvijas realitāti.

Ja šai esejai vajadzētu izvēlēties epigrāfu vai moto, tad šis kodolīgais teiciens un teksta sākumā lakoniskā formā izteiktā doma, kas atspoguļotu satura pamatjēgu, devīzi, vadlīniju, varētu būt teikums „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”. Autors – parlamenta deputāts V.Kalnozols.*

Ļoti iespējams, daudzos lasītājos teikums izraisa aurošanu. Uzticība LR valsts vadītājiem ir ar treknu mīnusa zīmi. To apstiprina socioloģiskās aptaujas. 2017.gada jūnijā medijos rakstīja: „Latvijas iedzīvotāju uzticība valdībai un tiesu sistēmai ir viena no zemākajām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū, liecina aprīlī veikta "Eirobarometra" aptauja. 10 ES dalībvalstīs lielākā daļa respondentu uzticas nacionālajai valdībai, tostarp Zviedrijā, Somijā, Vācijā, un kaimiņvalstī Igaunijā. Nīderlandē to cilvēku īpatsvars, kas valdībai uzticas, ir lielākais – 78%, bet Igaunijā 55%. Tikmēr 18 valstīs, kuru vidū ir arī Latvija, valdībai uzticas mazākums. Latvijā tikai 27% respondentu atbildējuši, ka valdībai uzticas.”

Neizpratne ir loģiska. Nav izprotama pretruna. Ja „cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”, tad kāpēc tauta adekvāti nenovērtē viņu darbu? Ja valsts vadītāji strādā saskaņā ar sirdsapziņu, tad kāpēc tikai 27% to cienīgi novērtē?

Pretrunu izskaidro Nr.2 „cant”. Proti, īpatnā liekulība, kas atspoguļojās apgalvojumā „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”. Apgalvojums ir liekulīga melošana.

Jā! Mūsu valsts vadītāji darbu dara no sirds. Tauta to zina. Taču tauta zina arī to, ka no sirds veiktais darbs nav veltīts tautai. Valsts vadītāji nekalpo tautai, bet kalpo vietējai oligarhijai, Lielajai Bandai, Astoņkājim, starptautiskajām finansiālajām struktūrām. Katrā ziņā kalpo savam naudas makam, slavai, varaskārei. Velns ir viskompetentākais par to, kam LR valdošā kliķe vēl kalpo. Kalpo visiem citiem, bet ne tautai un valstij. Tauta to zina, un tāpēc ir 27%.

Ar Nr.2 „cant” apzīmē īpatnu liekulību. Tā ir liekulīga melošana ar tīru sirdsapziņu. Uz to ir spējīgi cilvēki, kuri melo un reizē paši savās acīs paliek džentlmeņi (piem., Kalnozols sevi uzskata par džentlmeni). Šo cilvēku apziņā meli ir ieguvuši tik lielā mērā patiesības seju, ka šo melu likvidēšanai vajadzētu likvidēt pašus melotājus.

Nr.2 „cant” veltītajos filosofiskajos tekstos tiek apšaubīta iespēja „džentlmeņus” atradināt no melošanas ar tīru sirdsapziņu. Šī šausmīgā liekulība cilvēkos iesakņojas tik dziļi, ka nekādā veidā nav atraujama no viņu apziņas. „Džentlmeņos” ir izveidojies savdabīgs apziņas stāvoklis. Tas viņiem ar tīru sirdsapziņu atļauj runāt to, ko citi cilvēki spētu runāt vienīgi ar milzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem ārkārtējā situācijā.

Nr.2 „cant” ir patiesības un melu absurda sintēze. Tā „balto” cilvēku politikā strauji vēršās plašumā. Internetā gudros portālos katru dienu nākas tikties ar analītiskiem rakstiem par paranojālās šizofrēnijas satraucošo kāpumu politikā.

Latvijā ļoti svarīgi ir tas, ka Nr.2 „cant” attiecās uz liekulīgo izturēšanos pret LR, to svētulīgi neatzīstot kā kriminālu valsti ar noziegumu brīvību. Aizvērt acis un pret LR izturēties kā pret normālu valsti ir patiesības noklusēšana un traka liekulība. Pie mums tas ir Liekulības Dēmons, visģeniālākā liekulība un liekulības sākums citām liekulībām, dzīvi pārvēršot farizejismā un vēloties farizejismu saglabāt uz visiem laikiem. Diemžēl liekulīgā izturēšanās pret LR attiecās ne tikai uz „politiķiem”. Patiesību apmāti cenšas liekulīgi nomaskēt katrs varas inteliģents, sēžot kādā valsts amata krēslā.

Tomēr ir konstatējams progress. Latviešu sabiedriskās domas pulsācija sociālajos tīklos, interneta publikācijās (tiesa, pagaidām ne reti anonīmās) un komentāros liecina ne tikai par liekulības strauju samazināšanos, bet arī par liekulības nosodīšanu. Patiesība par LR kriminālo būtību un oligarhisko valsts iekārtu latviešu tautā iegūst arvien masveidīgāku autoritāti.

Liekulība ir parlamenta komisijas veidošana „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai. Netieši tiek apliecināta LR kriminālā būtība un oligarhiskā valsts iekārta. Tas izpaužas „politiķu” attieksmē pret „Rīdzenes sarunām”.

Ja pie mums būtu normāla valsts ar godīgiem valsts vadītājiem, tad „politiķi” iekarsušajai sabiedrībai vispirms būtu norādījuši par neformālo sarunu nepieciešamību. Sabiedrību pārliecināt par neformālo sarunu nepieciešamību ir ļoti viegli. Politiķi visur un vienmēr valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar golfa klubu. Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra darba forma. Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt bez retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Neformālas diskusijas ir daudz auglīgākas nekā oficiālas diskusijas no tribīnes, kurās katrs sevi vairāk ārēji izrāda, nekā runā par būtību.

Taču mūsu „politiķi” necenšas sabiedrību pārliecināt par neformālo sarunu nepieciešamību. Tas netieši pierāda, ka viņu apziņā LR neeksistē kā normāla valsts. Viņu apziņā LR ir tas, kas LR reāli ir bijusi visus gadus. „Politiķi” nav piedalījušies neformālās sarunās par valsts attīstību. Viņi ir piedalījušies vienīgi neformālās sarunās par zagšanu. Viņu apziņā neformālas sarunas ir vienīgi oligarhiskas, bandītiskas, mafiozas sarunas par naudas sadalīšanu un pārdalīšanu. Viņi nemaz nesaprot, kas ir neformālas sarunas par tautas un valsts interesēm.

Bet pats galvenais ir tas, ka mums ar saviem cilvēciskajiem resursiem nav iespējams izveidot izmeklēšanas komisiju „Rīdzenes sarunām”. Varam izveidot vienīgi komisijas simulakru. Tam ir stabili iemesli.

Pirmkārt, tāda tipa „sarunas” principā bija jau „perestroikas” laikā un joprojām turpinās. Bez tām nav iespējama krimināli oligarhiskās LR pastāvēšana. Ja gribam būt objektīvi pret „Rīdzenes sarunām”, tad ir jābūt objektīviem pret visām „sarunām” mūsu dārgajā organizētās noziedzības cūkkūtī.

Otrkārt, Latvijā pašlaik nav neviena institūta ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Pat baznīcas ir saķēpājušās dažādos nedarbos. Veidot no Saeimas deputātiem izmeklēšanas komisiju ir tas pats, kas kādreiz būtu Anša Kaupēna noziegumu izmeklēšanu uzticēt viņa māsai Anetei, Voldemāram Piebalgam un visiem pārējiem līdzdalībniekiem lielceļu braucēju aplaupīšanā. Bruņinieku namā nekad nav sēdējis neviens deputāts ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Izlikties to nezinām, ir Nr.2 „cant” tipiska liekulība.

Atsevišķs Nr.2 ”cant” variants ir Svēto Govju liekulība. Runa ir par ļoti liekulīgiem atsevišķiem indivīdiem. Viņu grandiozajam ieguldījumam kriminālās valsts pastāvēšanā ir aksiomātisks vēriens. Viņi ir daudzus gadus strādājuši ļoti atbildīgos valsts amatos. Viņu darba uzdevums bija vērsties pret noziedzību. Taču viņi to nekad nav darījuši un tāpēc paši ir uzskatāmi par noziedzniekiem. Bordāna, Strīķes, Juraša liekulība ir jau vispusīgi iztirzāta un masveidā nosodīta. Tās ir trīs pretīgas Svētās Govis ar nelielu atbalstu sabiedrībā.

Neliels atbalsts ir arī tādai Svētai Govij kā bijušajai Latvijas Valsts kontrolierei Sudrabai. Viņa augstajā amatā bija no 2004.gada līdz 2013.gadam, bet pēc tam sāka tēlot „politiķi”. Viņa nodibināja savu „kabatas partiju” ar debilu nosaukumu „No sirds Latvijai”.

Sudraba nesen publicēja riebīgi sentimentālu atklāto vēstuli premjerministram sakarā ar paredzētajām izmaiņām vispārējās izglītības likumā. Dāma nav kaunējusies izmantot citu cilvēku ciešanas. Viņa sevi patētiski norobežo atsevišķā pasaulē. Viņa sevi nekaunīgi atdala no valdošās kliķes un cenšas iekļaut sociāli apkrāptajā tautas daļā.

Lūk, cik zemisks ir vēstules sākums: „Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst mežā.”

Vēstulē ir šāds rezumējums: „Vairāku gadu pētījumi rāda, ka Latvijas skolās salīdzinoši ar citām valstīm ir augstāks vardarbības līmenis, Latvijā joprojām liels procents izglītojamo neapmeklē izglītības iestādes, sekmju līmenis, ņemot vērā pēdējos centralizēto eksāmenu rezultātus, pazeminās. Latvijā nabadzība nav izskausta, sociāli neaizsargātas un maznodrošinātas ir tieši ģimenes ar bērniem.”

Neapšaubāmi, sabiedrības kādu daļu var aizkustināt Sudrabas kundzes atklātība un drosme teikt patiesību par bērnu vardarbību, nemācīšanos, nabadzību ģimenēs ar bērniem. Sabiedrības kāda daļa var nesaskatīt Nr.2 „cant” bijušās Valsts kontrolieres emocionālajās tirādēs.

Lai pa īstam novērtētu šo Svēto Govi, jāzina Valsts kontroles funkcijas. Respektīvi, jāzina, ko Sudraba varēja praktiski izdarīt tautas labā un cik lielā mērā viņa varēja vērsties pret kriminālo dzīves kārtību. To zinot, nav grūti aptvert Sudrabas kardinālo vainu visās tajās mūsu dzīves nelaimēs, no kurām viņa liekulīgi norobežojas un nepatīkami tēlo caurspīdīgu nevainību.

Valsts kontroles likumā ir teikts: „1.pants. (1) Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde Latvijas Republikā. (2) Valsts kontrole pakļauta vienīgi likumam”.

Tātad Sudraba nebija nevienam pakļauta - ne Valsts prezidentam, ne parlamentam un valdībai. Viņa bija pakļauta tikai likumam. Tādējādi viņa bija morāli pakļauta tikai tautai, jo tauta ir likumības morālais garants. Ja viņai kāds neļautu realizēt savu misiju, tad viņa varēja lūgt tautas palīdzību. Konkrēti tas izpaužas, tautu publiski informējot par problēmu. Citu zemju vēsture liecina, ka tādos gadījumos tautas atbalsts ir bijis simtprocentīgs.

Par Sudrabas iespējām vērsties pret budžetu zādzībām, Lielās Bandas noziegumiem liecina šāds daudzsološs ieraksts minētajā likumā: „2.pants. (1) Valsts kontrole, veicot finanšu, likumības un lietderības revīzijas, kontrolē: 1) valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, publiski privāto, privāto kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē, kā arī to kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus, kuru kapitāla daļas vai akcijas pieder valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībām, publiski privātām vai privātām kapitālsabiedrībām likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē”.

Sudrabas noziedzīgā bezdarbība Valsts kontrolē un Nr.2 „cant” dziļais sakņojums viņas apziņā tiek dāsni atalgots. 2017.gada 27.jūlijā Saeima viņai uzticēja vadīt „Rīdzenes sarunu” parlamentāro izmeklēšanas komisiju. Valdošā kliķe zina, kurš cilvēks nav spējīgs apdraudēt viņu noziedzību pret latviešu tautu. Sudrabas vadībā „Rīdzenes sarunas” tiks apdūmotas ar tādu Nr.2 „cant” slāni, ka varbūt pats kristiešu Dievs noticēs mūsu oligarhu godīgumam un nesavtīgajai gādībai par tautu. Latviešu mīļie dieviņi ūsiņi, pērkoni, dēklas, kārtas, jumi, māras, meža mātes, vēju mātes acīmredzot vienmēr ticēja „Rīdzenes sarunu” nevainībai. Kā nekā 27% tomēr ir liels atbalsts neliešiem, nodevējiem, noziedzniekiem un viņu sasmērētajai necienīgajai dzīvei. Cilvēces pieredze liecina, ka pagānisms parasti iet roku rokā ar sociāli politisko konformismu un sociāli politisko infantīlismu. Ar auseklīšiem apkārušies „labieši” atbalsta visu, ko dara īsts latvietis.

Arī Sudraba ir īsta latviete. Tikai īsts latvietis var partijai izdomāt nosaukumu „No sirds Latvijai”. Tas nekas, ka viņa ir minēta slavenajās sarunās. Turklāt kā Maskavas noskatīta premjerministre. Bet tas nekas! Īstam latvietim var visu piedot, sākot ar sadarbību ar VDK (sveiciens mīlulim Stradiņam!) un beidzot ar Maskavas uzticības personas statusu.

*Teikums sastopams V.Kalnozola rakstā „Mēs esam slikti saimnieki savā zemē”, kas internetā publicēts 2017.g.14.jūlijā. 

Novērtē šo rakstu:

34
11