Menu
Pilnā versija
Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Jānis Kučinskis · 01.04.2017. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai teorētiskas, spekulatīvas statistikas pieņēmumos balstītu varbūtību, izteiktu procentos, ka konkrētais vīrietis varētu būt vai nebūt konkrētā bērna bioloģiskais tēvs.

Nekādas visaptverošas statistikas vai DNS datu bankas laboratoriju rīcībā nav, tāpēc DNS laboratorija nevar pateikt, piemēram, cik vēl Latvijā vai ES ir tādu vīriešu, no kuru DNS analīzes izrietētu līdzīga vai pat lielāka varbūtība, ka viņi varētu būt konkrētā bērna bioloģiskie tēvi. Laborantiem DNS analīžu veikšana ir ikdienas rutīna, kurā nenovēršamas ir atkāpes no metodes tehniskā reglamenta un citas cilvēku kļūdas.

Bet, tā kā DNS testi ir kļuvuši par ļoti ienesīgu biznesu, laboratorijas nereklamē savas metodes trūkumus un vājās vietas. Par to raksta vien speciālā literatūra, kuru lasa šaurs speciālistu loks. Visai izplatīti ir kļūdaini DNS analīžu rezultāti, balstoties uz kuriem, nevainīgi cilvēki ieslodzīti cietumos, sagrautas cilvēku ģimenes, nepamatoti piedzīti uzturlīdzekļi.

Pastāvošā DNS analīžu metode ir tikai savā sākotnējā attīstības stadijā. Pilnīgāku ticamību DNS analīžu rezultāti gūs vien pēc tam, kad būs izveidots DNS reģistrs visiem planētas iedzīvotājiem. Tāpat kā tagad, lai saņemtu pasi, personām tiek noņemti pirkstu nospiedumi, kuri tiek uzkrāti datorizētā un vienotā datu bāzē, tā varbūt kādreiz katram jaundzimušajam tiks noteikti DNS “nospiedumi”, kurus saglabās vienotā datu bankā.

 Taču tas ir tālas nākotnes jautājums. Pagaidām zinātne ir vēl ļoti tālu no dzīvības noslēpumu atklāšanas, un zinātne nav vērtējama atrauti no sabiedrības un sabiedriskās iekārtas ar visiem tās aizspriedumiem, dogmām, ticējumiem un ilūzijām. Tāpēc DNS analīze var kalpot tikai kā papildus pierādījums – un tikai pēc tam, kad nepārprotami konstatēti “klasiskie” pierādījumi, bet vēl pastāv kādas šaubas.

Turklāt jāņem vērā, ka sievietes dzimumakts ar vīrieti nav vienīgais bērna ieņemšanas veids. Sievietes olšūnas var tikt apaugļotas bez dzimumakta ar vīrieti, bez vīrieša zināšanas un piekrišanas, ja sieviete kaut kādā veidā (un šādi veidi ir vairāki) ir ieguvusi vīrieša sēklu un veikusi manuālu apaugļošanu. Arī šādus gadījumus, kuri pēdējos gados pasaulē kļuvuši ļoti populāri, DNS laboratorija nespēj konstatēt.

Reklāma un realitāte

Gēnu zinātnes teoriju popularizētāju stāsts ir apmēram šāds. 99,9% gēnu visiem pasaules cilvēkiem ir identiski, taču viens gēnu sekvences segments (viena miljonā daļa) katram indivīdam esot tikpat unikāls kā pirkstu nospiedumi (vēl viena nepierādīta hipotēze). Atšķirīgās variācijas jeb aleles (angliski - allele) esot līdzīgas vien relatīvi nelielam cilvēku skaitam. Salīdzinot šos unikālos gēnu sekvences segmentus, varot noteikt radniecības varbūtību vai, piemēram, atklāt noziedzniekus tiesu ekspertīzes gaitā.

Nosakot paternitātes varbūtību, DNS laboratoriju augstākie standarti Rietumu pasaulē par pierādījumu atzīst 99,00% varbūtību vai lielāku. Taču pārsvarā gadījumu par pietiekamu tiek uzskatīta 97% varbūtība. Tādējādi tiek izšķirta parastā DNS analīze un padziļinātā DNS analīze. Parastajā analīzē tiek salīdzināti 13 ģenētiskie marķieri jeb lokusi (anliski – locus), bet padziļinātajā – 16 lokusi. Pēc pieprasījuma var tikt veikti papildu pētījumi.

Latvijā, kā nopratu pēc pieejamiem materiāliem, DNS laboratorijas pārbauda 15 lokusus. Tātad teorētiski cilvēks, kurš šaubās par analīzes rezultātu precizitāti, vismaz attīstītajās rietumvalstīs var pieprasīt padziļinātu analīzi, taču tā izmaksā vēl lielāku naudu. Ir cilvēki, kuri pasūtījuši DNS analīzi vairākās laboratorijās, un ir gadījumi, kad šo analīžu rezultāti atšķiras. Prestižākās laboratorijas savā reklāmā garantē 99,99% varbūtības precizitāti.

Ko nozīmē šie varbūtības procenti?

Ja, nosakot paternitātes varbūtību, laboratorija ieguvusi varbūtības indeksu 300, tas nozīmē, ka varbūtība, ka šis vīrietis tomēr nav bērna tēvs, ir 1 pret 300. Citiem vārdiem, starp katriem 300 vīriešiem var gadīties vēl viens vīrietis, kuram DNS analīze uzrāda tādu pašu paternitātes varbūtību. Tiesu vajadzībām paternitātes varbūtību, izmantojot vienkāršu varbūtības vienādojumu, pārrēķina procentos. Tādējādi varbūtības indekss 300 pārvēršas par 99,67% varbūtību.

Prestižā DNS laboratorija Paternity Testing Corporation (ASV) norāda, ka vispārējie industrijas standarti ASV pieprasa varbūtības precizitāti līdz 99,00%. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka vienam vīrietim no simta var būt tāda pati paternitātes varbūtība. 99,90% varbūtība nozīmē, ka vienam vīrietim no tūkstoša var būt tāda pati paternitātes varbūtība. 99,99% varbūtība nozīmē, ka no katriem desmit tūkstošiem vīriešu vienam var būt tāda pati paternitātes varbūtība.

Ja noteikta 99,999% varbūtība, tas nozīmē, ka no katriem simt tūkstošiem vīriešu vienam var būt tāda pati paternitātes varbūtība. No tā varam viegli izrēķināt, cik vīriešiem Latvijā un cik vīriešiem Eiropas Savienībā var būt tāda pati paternitātes varbūtība, pat ja šī varbūtība noteikta ar tik izcilu un nereālu rādītāju kā 99,999%. Taču arī šie procenti ir tikai teorētiski, jo tie neņem vērā cilvēku (laboratorijas speciālistu) neuzmanības kļūdas, apzinātu krāpšanu, iespējamās gēnu mutācijas un t.s. cilvēkus-himeras, kuru organismā ir vairāki (parasti divi) gēnu komplekti.

Rietumu publikācijas par DNS ekspertīžu kļūdām

Cilvēku neuzmanības kļūdas ir visai izplatītas, jo katrai analīzei laborants patērē vidēji 4 minūtes, un tā viņam ir tikai darba rutīna. Itin viegli var sajaukt paraugus, neievērot kādu tehniskās reglamentācijas punktu, īstā parauga vietā analizēt nejaušu piejaukumu ar lielu potenci utt.

Speciālistiem ir visai nenoteikts priekšstats par gēnu mutāciju izplatību, bet ir pieņemts uzskatīt, ka tās ir ārkārtīgi retas. Gēnu mutācijas var rasties no dažādām slimībām vai pat parastas smēķēšanas. Radikālākā gēnu mutācijas izpausme ir vēža šūnu veidošanās cilvēka organismā. Nosakot paternitātes vai maternitātes varbūtību, pat vistuvāko radinieku DNS paraugos var atrast divu vai pat trīs ģenētisko marķieru nesakritību.

Rietumu presē un speciālajā literatūrā aprakstīti vairāki konkrēti gadījumi, kad DNS laboratorijas sniedz kļūdainus rezultātus, nosakot paternitātes un maternitātes varbūtību, vai arī tiesu ekspertīzē. Šādiem gadījumiem parasti ir traģiskas sekas. Piemēram, Kanādas Bērnu tiesību padomes portālā aprakstīts Andrē Črekija (Andre Chreky) gadījums (pārpublicēts no Sjūzenas Kruglinskas pētījuma apraksta zinātniskajā žurnālā Discover, Vol. 27 No.04, April 2006, p. 68). Pret viņu prasību tiesā cēla sieviete, ar kuru Andrē jau gadiem nebija nekādu sakaru.

Būdams pilnīgi drošs par rezultātu, jo uzskatīja, ka DNS analīzes ir precīzas, Andrē pats pieprasīja DNS ekspertīzi. Satriecošs bija Andrē šoks, kad laboratorija apstiprināja, ka viņš ir sievietes bērna bioloģiskais tēvs. Bija nepieciešami vairāk nekā divi gadi dramatiskas tiesāšanās, kas viņam izmaksāja 800 000 dolāru, lai beigās pierādītu, ka laboratorija sniegusi kļūdainus DNS testa rezultātus. Citas laboratorijas Andrē paternitātes varbūtību izslēdza. “Ir izpostīta visa mana dzīve, izjukusi mana ģimene un bizness, nekad mana dzīve vairs nebūs tāda, kāda bija pirms šīs tiesas,” noslēgumā atzina garīgi un morāli satriektais Andrē.

Divu bērnu mātei Lidijai Fērčaildei (Lydia Fairchild) maternitātes testu pieprasīja sociālais dienests, lai noformētu sociālo pabalstu saņemšanu. Liels bija mātes un tuvinieku šoks, kad vairākas laboratorijas Lidijas maternitāti izslēdza. Arī pēc trešā bērna piedzimšanas. Lidijai draudēja bērnu atņemšana. Tikai pēc garas un visiem traumējošas izmeklēšanas beidzot tika atzīts, ka Lidija ir tā saucamais cilvēks-himera, kuras organismā ir divi gēnu komplekti. Vienu gēnu komplektu bija mantojuši Lidijas bērni, bet siekalu parauga analīzēs tika konstatēts cits gēnu komplekts, kurš nesaderēja ar bērnu gēnu paraugiem.

Cilvēku-himeru īpatsvars sabiedrībā ir novērtēts par zemu, uzskata Austrumkarolīnas Universitātes biologs un dvīņu pētnieks Čārlzs Boklidžs (Charles Boklage). Pēc viņa pētījumu rezultātiem ap 15% cilvēku tiek ieņemti kopā ar dvīni, bet tālākā grūtniecības gaitā otra dvīņa embrijs neizdzīvo. Taču šajā procesā notiek gēnu mitoze un mutācijas, un var rasties cilvēki-himeras.

11.02.2001. Anglijas laikraksts The Telegraph publicēja materiālu par kādu 35 gadus vecu ievērojamas firmas menedžeri (vārds un uzvārds nav minēts, lai aizsargātu viņa bērna privātumu). Lai arī ģimene bija šķirta, viņš vismaz trīs vakarus nedēļā pavadīja kopā ar savu bērnu, viņu mazgāja vannā, rotaļājās, runāja, vakarā guldīja gultiņā un iemidzināja.

Lai arī viņš mīlēja savu bērnu, mieru nedeva aizdomas, ka bērnu bijusī sieva varētu būt ieņēmusi no cita vīrieša. Beidzot viņš pats nolēma pieprasīt DNS analīzi, kura viņa paternitātes varbūtību izslēdza. Lai arī bijusī sieva zvērēja, ka bērns ir no viņa, vīrietis ar smagu sirdi sakarus ar savu bērnu pārtrauca.

Tikai pēc laika un sociālā dienesta pamudinājumiem vīrietis izgāja atkārtotu paternitātes testu citā laboratorijā, kura viņa paternitātes varbūtību apstiprināja ar augstu procentu. Bet, tā kā bijusī sieva bija dziļi aizvainota par bērna tēva eksperimentiem ar DNS laboratorijām, viņa aizliedza tēvam tik brīvas attiecības ar bērnu, stingri ierobežojot tās ar stundu noteiktās dienās. Un arī bērns savu tēvu vairs nepazīst.

DNS ekspertīžu tumšā puse

Statistikas birojs Ostinā (ASV Teksasas štats) Teksasas Universitātes profesora Jonatana Kolera (Jonathan Koehler) vadībā organizēja pētniecisku eksperimentu tiesu ekspertīzes laboratorijās. Eksperimenta vadītāji laboratoriju speciālistiem izsniedza anonīmus analizējamo materiālu paraugus, kuru piederību zināja tikai eksperimenta vadība. Laboratoriju speciālistu uzdevums bija starp paraugiem atrast tos paraugus, kuri ņemti no viena un tā paša cilvēka, t.i., kuru DNS analīžu rezultāti sakrīt.

Apkopojot eksperimenta rezultātus, tika secināts, ka no 1000 testiem 12 gadījumos tika pieļauta kļūda. Tātad kļūdu īpatsvars pārsniedza 1%. Taču no šādiem analīžu rezultātiem ir atkarīgs daudzu cilvēku liktenis, no kuriem daudzi bez vainas ieslodzīti cietumos, kamēr īstie noziegumu veicēji palikuši brīvībā un turpina savu kriminālo darbību.

2011. gadā ASV Džordžijas štatā notika sievietes grupveida izvarošana. Policija vēlējās noskaidrot, cik bija izvarotāju un vai starp tiem ir viens konkrēts aizdomās turētais. Šim nolūkam 17 ļoti pieredzējušiem DNS analītiķiem tika piegādāts jaukts paraugs (kurā bija jābūt izvarošanas upura un divu vai trīs izvarotāju DNS) un tika uzdots noskaidrot vienu no trim iespējām: 1) apstiprināt konkrētā aizdomās turamā līdzdalību izvarošanā; 2) to izslēgt; 3) nenoteikts rezultāts.

17 analītiķu rezultāti pārsteidza. Viens analītiķis secināja, ka trešā aizdomās turētā līdzdalību nevar izslēgt, 12 analītiķi kategoriski izslēdza šādu varbūtību, bet atlikušie 4 analītiķi nespēja sniegt nekādu noteiktu atbildi. Vēlākā izmeklēšana apstiprināja, ka taisnība bija tikai vienam no 17 analītiķiem, t.i., trešais aizdomās turamais tiešām piedalījās grupveida izvarošanā.

DNS ekspertīzes metodes pionieris Pīters Gils (Peter Gill) norādīja: “Ja mēs 10 kolēģiem lūgsim analizēt gēnu paraugu sajaukumu, mēs no viņiem saņemsim 10 dažādas atbildes.”

Pēdējā laikā ievērots, ka izmeklētāji un tiesas vairs nepievērš tik lielu uzmanību lietas apstākļu noskaidrošanai un izmeklēšanai, bet paļaujas uz viegliem risinājumiem, kuri balstās galvenokārt uz DNS analīžu rezultātiem. Ņujorkas Universitātes profesors Erins Mērfijs 2015. gadā izdevis grāmatu “Inside the Cell: The Dark Side of Forensic DNA” (Kas ir šūnā: tiesu DNS ekspertīzes tumšā puse), kurā aprakstīti daudzi kļūdainu analīžu gadījumi, daži no kuriem līdzinās farsam.

Piemēram, 15 gadus ieilgušās sērijveida slepkavas medības, kura ģenētiskās pēdas 1990.–2000. gados Eiropā atrastas 40 kriminālnoziegumu gadījumos. Beigās izrādījās, ka aizdomās turamā “sērijveida slepkavas” gēnu patiesais īpašnieks ir fabrikas strādnieks Austrijā, kur tiek ražoti DNS testiem domāto siekalu paraugu noņemšanas tamponi.

Independent Forensics of Illinois zinātniskais direktors Karls Raihs (Karl Reich) liecina:

“Paternitātes pārbaudi veic cilvēki, un tā ir komplicēta. Neviens īsti nezina cilvēku kļūdu biežumu. Jautājums ir – vai mēs šīs kļūdas varam konstatēt un to biežumu samazināt līdz statistiski nozīmīgam līmenim? Katra konkrētā DNS variācija, kādu vien varam iedomāties, ir samērā bieži sastopama sabiedrībā. Tāpēc, veicot paternitātes varbūtības pārbaudi, mēs nekad nevaram būt pārliecināti par konkrētā cilvēka izslēgšanu. To var noskaidrot vienīgi, salīdzinot katru ģenētisko elementu, bet to mēs nevaram.”

Izmantotie avoti:

http://www.babymed.com/pregnancy/how-accurate-paternity-testing

http://dnatestingforpaternity.com/dna-result-interpretation.html

http://fusion.net/story/153996/can-dna-testing-be-trusted-the-shockingly-imprecise-science-of-a-proven-courtroom-tool/

http://canadiancrc.com/newspaper_articles/Discover_Whos_your_daddy_APR06.aspx

https://www.theguardian.com/uk/2002/jan/27/ukcrime.research

http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/1322077/False-DNA-test-led-father-to-reject-daughter.html

http://www.ptclabs.com/avoiderrors

https://www.theatlantic.com/magazine/archive/2016/06/a-reasonable-doubt/480747/

Erin E. Murphy. Inside the Cell: The Dark Side of Forensic DNA, Nation Books, 2015.

Novērtē šo rakstu:

2
2