Iesaki rakstu:

Sociālai filosofijai pašlaik darba netrūkst. Tā tas vienmēr ir pārejas laikmetos, kad sociālajiem procesiem piemīt agresīva dinamika un nekaunīgs pretrunīgums. Sociālās filosofijas pienākums ir izprast sociālos procesus. Atsevišķos vēstures laikmetos tas ir vieglāk izdarāms. Pārejas laikmetos tas nav tik viegli izdarāms kaut vai tāpēc, ka viss ātri mainās un visbiežāk neparedzētā virzienā.

Latvijā tāpat kā citur Austrumeiropā sociālo procesu agresīva dinamika sākās aizvadītā gadsimta 80.gadu otrajā pusē. Pagājuši apmēram 30 gadi – vienas paaudzes aktivitātes posms. Taču sociums joprojām nav nomierinājies. Sabiedrībā nav iestājusies stabilitāte. Nekādā gadījumā nav tāds sociālais miers, kāds bija līdz 80.gadu vidum.

Sabiedrības maiņa agresīvi turpinās. Sabiedrībā nostiprinās jaunas sociālās grupas un jauni sociālie slāņi. Izzūd iepriekšējais sociālais noslāņojums. Latvijā ir gandrīz izšķīdusi strādnieku šķira un zemnieku šķira. Pauperizācija sagandēja padomju laiku vidusšķiru – materiāli normāli nodrošinātos speciālistus. Buržuāzija nav izveidojusies. Tās ģenēze nav iespējama bez materiālās turības, kas iegūta darba rezultātā. Latvijā materiālā turība pamatā ir iegūta zagšanas un blēdību rezultātā. Par „miljonāru” piederību buržuāzijai nedrīkst pat sapņot. Runa var būt tikai par krimināla noziedznieku sociālā slāņa rašanos, kas latviešu tautas vēsturē notiek pirmo reizi.

Pateicoties internetam, sabiedrībā ir atšķēlusies jauna „šķira”. Tai jau ir izdomāts vārds - soctīklotāji. Šai jaunajai „šķirai” ir sava mentalitāte un sava subkultūra – valoda, komunikācijas platformas un formāti, dzīves intereses un vērtības, formālie un neformālie līderi, personiskās identifikācijas simboli. Soctīklotāji ir ļoti dinamiska „šķira”. Tajā pilnā mērā iemiesojās mūsu pārejas laikmeta agresīvā dinamika.

Joprojām ar agresīvo dinamiku roku rokā iet nekaunīgais pretrunīgums. Tā tam ir jābūt. Pārejas laikmetos abas izpausmes viena bez otras nevar iztikt. Pie mums pārejas laikmets turpinās. Tāpēc ir jāsamierinās gan ar agresīvo dinamiku, gan ar nekaunīgo pretrunīgumu.

Mūsu sociālajos procesos nekaunīgais pretrunīgums ir ļoti ietiepīgs. Tas visietiepīgāk atspoguļojās pretrunīgajā nesaderībā starp sabiedrības sociāli politisko iekārtu un šīs iekārtas praktisko rezultātu sabiedrības dzīvē.

80.gadu otrajā pusē aizsākto radikālo pārkārtojumu rezultātā ieguvām vēsturiski un starptautiski aprobētu sociāli politisko iekārtu. Liberāli demokrātiskā iekārta pastāv daudzās Rietumu valstīs un cilvēkiem nodrošina cilvēcisku dzīvi. Jaunā iekārta ir labāka nekā vecā iekārta, kādā latvieši dzīvoja pēc II Pasaules kara. Taču tā ir sanācis, ka jaunajā, labākajā, iekārtā dzīvojam vēl sliktāk nekā vecajā, sliktajā, iekārtā.

Šajā faktā, protams, ir nomaskējies nekaunīgs pretrunīgums. Diemžēl ne visai labi tiekam galā ar šo nekaunīgo pretrunīgumu. Ne vienmēr protam pareizi izprast tā iemeslu. Ja nespēsim pareizi izprast tā iemeslu, tad nekad nespēsim pārvarēt šo pretrunīgumu vai sliktākajā gadījumā miermīlīgi ar to sadzīvot.

Visās nelaimēs parasti tiek vainota valsts. Tātad tiek vainota valsts sociāli politiskā iekārta un valsts varas institūti. Savas dzīves nevērtībā cilvēki apsūdz valsts iestādes, kuras slikti strādā un savā būtībā nekalpo sabiedrības labklājībai. Tā ir tradicionāla pieeja dzīves negāciju kritikā.

Visbiežāk tā ir aplama pieeja. Faktiski netiek nosaukts īstais vainīgais. Bet, ja netiek nosaukts īstais vainīgais, tad praktiski arī nekas nevar mainīties uz labo pusi. Valsts nebēdnīgi nošķiebjas līdz kraham, kā tas īstenībā ir noticis.

Taču ir vēl viens nebēdnīgs moments. Ne reti cilvēki pareizi un skaudri kritizē nelabas parādības, bet pilnīgi nemaz nerunā par nelabo parādību iemeslu. Tas arī slikti atsaucās uz sabiedrības dzīvi. Ja netiek fiksēts nelabo parādību iemesls, tad nav ko gaidīt šo parādību izbeigšanos. Pats no sevis tas nevar notikt. Tas var notikt tikai apzināti organizētas darbības rezultātā, un šajā darbībā obligāti ir jāietilpst nelabo parādību iemesla fiksācijai.

Mūsu nelabo parādību galvenais iemesls un īstais vainīgais ir nevis valsts, valsts varas institūti un valsts iestādes kā formalizēti veidotas struktūras, bet cilvēki mūsu valstī. Valsts varas institūti un valsts iestādes pie mums ir veidotas ar noteiktiem formāliem paņēmieniem. Tos lieto arī citās zemēs, un tie nav latviešu izdomājumi. Principā šīs struktūras ir labas, un citās zemēs tās nodrošina sabiedrības normālu esamību. Bet pie mums tas tā nenotiek, un pie tā vainīgi ir cilvēki – viņu cilvēciskā kvalitāte. Cilvēciskā kvalitāte ir savdabīgs ergonomisks faktors, nosakot cilvēku attiecības ar darbu. Nākas zināt, ka cilvēciskā kvalitāte ir savdabīgs darba aprīkojums, cilvēku garīgajām spējām ietekmējot viņu veiktā darba rezultātu.

Formāli pie mums viss ir kārtībā ar valsts aprīkojumu. Formāli visam ir jāfunkcionē normāli bez nepatīkamām novirzēm. Bet tas nenotiek. Un nenotiek tāpēc, ka vainīgi ir cilvēki – viņu cilvēciskā kvalitāte. Šī kvalitāte visu labi domāto un formāli labi iekārtoto sagandē un beigu beigās visu ir novedusi līdz kraham. Praktiski tas nozīmē – līdz haosam visos dzīves segmentos. Taču par pašu cilvēku vainu klusē. To, ka vainīgi ir paši latvieši, viena daļa acīmredzot nespēj aptvert, bet viena daļa klusē, baidoties aizvainot gaišos un morāli cēlos latviešus. Piemēru tam netrūkst.

Viena ASV dzīvojoša dāma nesen intervijā ar Latvijas žurnālisti teica: „Vēl man jāteic, ka Latviju (!?) gremdē priekšstats par augsto korupcijas līmeni un tiesu sistēmas smagnējību. Tas ir fakts, kas atbaida jebkurus investorus. ASV Valsts departamenta mājaslapā ir norādīts uz to, un tas ir potenciāls bieds jebkuram investoram. Es zinu, ka ASV investori to ļoti ņem vērā.”

Kā redzam, vainīga ir Latvija. Šajā gadījumā ģeogrāfiska teritorija, dabas un apdzīvojuma teritoriāls komplekss, valsts. Daudzi intervijas lasītāji var nodomāt, ka vainīga ir Latvijas valsts iekārta, Saeima, Ministru kabinets, valsts drošības iestādes, kuras necīnās pret korupciju un „tiesu sistēmas smagnējību”.

Skaidrs, ka visdziļākajā būtībā tā tas nav. Amerikas dāma ir izvairījusies no patiesības. Latvijas slikto reputāciju Amerikā ir sarūpējuši Latvijas cilvēki, bet nevis „Latvija” – valsts un tās varas institūti. LR Satversmē un likumos nav dota atļauja ņemt kukuļus un tiesām strādāt „smagnēji”.

Pirms kāda laika tika izplatīta šāda informācija: „No nākamā gada Valsts policijā (VP) darbosies 21 cilvēka liela nodaļa cīņai ar smagiem ekonomiskajiem noziegumiem.” Tieslietu ministrijas darbiniece žurnālistiem pamatoja jaunās nodaļas nepieciešamību. Izrādās, runa ir par noziegumiem „maksātnespējas procesos”.

Tātad turpmāk katru gadu nāksies tērēt miljonus, ko varētu nedarīt un naudu izlietot pilnīgi savādāk. Pats par sevi saprotams, ka arī šajā gadījumā nedrīkst vainot LR formalizēti veidoto sociāli politisko iekārtu, konstitūciju, parlamentu utt. Vaina ir cilvēkos - latviešu kriminālajā ģenialitātē jaunu noziegumu izdomāšanā un katastrofāli apjomīgajā realizācijā.

Latviešu kriminālajai ģenialitātei ir unikāli risinājumi. Arī anekdotiski unikāli risinājumi! 2016.gada oktobra sākumā cilvēci sasmīdināja vienreizējs jaunums ar virsrakstu „Auto tirgoņi apšmauc policiju un piegādā neatbilstošu transportu”. Tāpat anekdotiska ir ziņa ar virsrakstu „Ēnu ekonomika kapu biznesā ir neuzvarama”.

Mūsu cilvēku izcilās noziedzīgās jaunrades spējas regulāri paplašinās. Lūk, ko par to stāsta kāda nesena publikācija internetā: „Uzņēmēja un restorānu "Wok to Walk" vadītāja Linda Liepiņa raidījumam "LNT Ziņas" paudusi bažas, ka Rīgas Tehniskās universitātes Absolventu asociācijas valdes loceklis Andris Feldmanis varētu būt iesaistīts nelikumīgās Eiropas Savienības (ES) fondu naudas sadales shēmās.[..] Feldmanis uzņēmējai piedāvājis realizēt ES projektu jaunu darbinieku piesaistei. Par summu neesot runāts, bet Feldmanis esot teicis, ka uzņēmējai nekas nebūs jādara, bet nauda būšot. No šīs naudas uzņēmēja saņemtu 30% un ar to varētu darīt, ko vēlas. "Jā, šos projektus kontrolē, būs diena, kad nāks pārbaude un pārbaudīs, vai šie darbinieki, kas piesaistīti, vai viņi atrodas restorānā. Mēs tev piezvanīsim un šos cilvēkus atvedīsim pie tevis," sarunu raidījumam atstāstījusi Liepiņa. Uzņēmēja esot bijusi gatava saņemt palīdzību ES fondu apguvē, taču, uzzinot par tik klajām nelikumībām, darījumu noraidījusi. Viņasprāt, šādās shēmās iesaistīti arī politiķi un ierēdņi. "Es domāju – kas notiek? Zeme atveries! Un uzdevu vienu jautājumu: Andri – 70 %! Par ko? Es esmu dzirdējusi 15 līdz 20 % "otkats", bet 70 % – tas taču ir vājprāts, uz kurieni mēs ejam?" stāstīja uzņēmēja Liepiņa. Viņš esot teicis, ka pilnīgi piekrīt, ka tas ir vājprāts, bet kļūstot arvien trakāk, politiķi gribot "rīt" vairāk un vairāk.”

Katrā ziņā šajā sižetā aktuāla ir pašas denuncētājas pozīcija. Tā uzskatāmi demonstrē mūsu cilvēku noziedzīgo mentalitāti. Kundze principā nav pret noziedzību. Viņa to atbalsta un pati gatava izdarīt noziegumus. Šajā reizē traucēja vienīgi nozagtās naudas sadalīšanas proporcionalitāte – 30% un 70%. Tā neapmierināja kundzi. Viņa gribēja saņemt 70%, bet nevis tikai 30%. Taču Feldmanis tam nepiekrita, un kundze nolēma viņam atriebties.

Tas ir interesanti! Interesanti ir arī tas, ka kundzes galviņā „vājprāts, uz kurieni mēs ejam?” radās tikai tāpēc, ka nav ierastie 15-20%. Ja būtu 15-20%, tad ejam pareizi un nav nekāds vājprāts.

Un vēl kas. Pie mums noziedzība iet kopsolī ar stulbumu. Arī tam netrūkst piemēru. Liepiņas kundze ir tik stulba, ka masu medijā, visai pasaulei Feldmani pasludinot par noziedznieku, pati atklāj savu noziedzīgo domāšanas veidu un darbību. Viņas stulbums viņai traucē kontrolēt savu diskursu. Noziedzība jau ir viņas asinīs, un noziedzība viņas apziņā funkcionē kā mentalitātes organisks elements.

Minēto raidījumu „LNT Ziņās” neesmu redzējis. Taču man ir aizdomas, ka žurnālists vai žurnāliste Liepiņas stāstījuma laikā smaidīgi un atbalstoši māja ar galvu un savā komentārā nenosodīja ne Liepiņu, ne Feldmani. Tāpat nav ticams, ka televīzijas vadība tūlīt pēc raidījuma sazinājās ar policiju, kas būtu godīgu cilvēku normāla reakcija pēc uzzinātajiem noziedzīgajiem faktiem miljoniem liecinieku klātbūtnē.

Plaša rezonanse bija publikācijai internetā ar izteiksmīgu virsrakstu „Varbūt tiešām pamest Latviju un uzņēmuma darbību reģistrēt Igaunijā?”. Šajā publikācijā daudzās epizodēs ir atsegtas dzīvē sastaptas tipiskas izdarības, kas nepārprotami liecina par cilvēcisko kvalitāti. Autors, mūziķis un mūzikas instrumentu tirgotājs Vairis Nartišs, vēlas pamest Latviju latviešu cilvēciskās kvalitātes dēļ. Piemērā citēšu vairākas epizodes.

1.epizode: „Pirms dažiem gadiem biju iekūlies ķibelē ar vāju grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējkompāniju. Sanāca kašķis par to, ka šie netika galā ar savu darbu. Tad nu vienā brīdī zvanīju Valsts ieņēmumu dienestam, lai noskaidrotu, ko man darīt, ja grāmatvedības uzņēmums pazūd ar visām manām kases grāmatām un citiem dokumentiem. Uzreiz jāpiebilst, ka viss atrisinājās labi, bet pirmā doma, lai saprastu, ko un kā darīt man, visai loģiski, bija piezvanīt Valsts ieņēmumu dienestam. Valsts ieņēmumu dienesta atbilde bija nenormāli šokējošs: "Mēs neesam izziņu birojs, tieciet paši galā ar savām problēmām!". Vai tā ir atsaucīga valsts iestāde?”

2.epizode: „Ārsti prasa lielākas algas. Jā, ir mazas. Bet, kad Keris bļauj, lai dod naudu, man gribas bļaut: "Keri, ej bekot un izmaini savas nozares attieksmi pret pacientiem!" Jā, ne visi ārsti ir ar sliktu attieksmi, bet ir bijis, ka Bērnu slimnīcas Observācijas nodaļā bērns vairākas stundas guļ drēgnā telpā, jo kondicionieris ir noslēgts uz aukstāko režīmu. Bērns drebinās, jo nav iedota pat sega, ar ko apsegties. Kad vaicāju, vai varu aizvest bērnu uz slimnīcas kafejnīcu iedzert siltu tēju, man uzbļauj: "Guliet, drīz būs ārsts!" Uz argumentu, ka man bērns drudzī kratās, iedodiet vismaz "Nurofenu", mani nosauc par nervozu tēvu.”

3.epizode: „Nesen bija piedzīvojums ar Valsts veselības inspekciju. Mēs, redz, tirgojot bīstamas eļļas pūšaminstrumentu eļļošanai. Bērni var iedzert, savukārt neredzīgie, pat nezinu, arī laikam var iedzert. Tad nu Veselības inspekcija pēc mana veikala apmeklēšanas bija gatava skriet Eiropai pa priekšu un aizklapēt arī to dažu, vēl joprojām atļauto, eļļu tirdzniecību, nemaz nepadomājot, ka vienā jaukā dienā mums varētu nebūt, ar ko eļļot savus mūzikas instrumentus. Vai tā ir laba sadarbība starp valsts iestādēm un uzņēmējiem? Vai tā ir ilgtermiņa stratēģiska plānošana? Jāpiebilst, ka uz manu iesniegumu, kāpēc tad tās pašas eļļas brīvi var iegādāties plaši zināmā Vācijas mūzikas instrumentu veikalā, saņēmu prastu atrakstīšanos.”

4.epizode: „Veikalā man ir trīs darbinieki, visi strādā uz pusslodzi. Veikala darbalaiku esmu izplānojis tā, lai darbinieki varētu mainīties un plānot savas personīgās aktivitātes. Valdības plāns no jaunā gada algas nodokļus rēķināt, kā minimums, no pilnas slodzes, iedzen izmisumā. Vai kāds no politiķiem vispār ir parēķinājis, par kādu apjomu ir jāpalielina apgrozījums, vai jāpalielina cenas, lai šīs izmaksas varētu nosegt? Es netērēju naudu ekskluzīvām lietām, nepērku mājas, nebraucu ceļojumos, visu nopelnīto ieguldu savos izgudrojumos. Šādi valsts vadoņu plāni mani dzen izmisumā.”

5.epizode: „Kāpēc aizejot uz valsts iestādēm, vai tas būtu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, muita, vai vēl kāda, var redzēt, ka darbinieki ir, bet neviens nepieņem. Tikai pēc demonstratīvas fotografētsākšanas, sākas rosība. Esmu savās "Facebook" publikācijās šādās lietas dokumentējis.”

6.epizode: „Bet nav jau tā, ka es tikai jautāju. Uz dažiem jautājumiem man tomēr ir atbilde. Saeimā, valdībā ir tik maz uzņēmējdarbību pieredzējušu politiķu. Atrautība no reālās dzīves un nezināšana, cik smagi ir jārukā, lai uzņēmējs varētu nomaksāt nodokļus, rada uzņēmēju nolemtības sajūtu un domas, ko tad mēs te vēl vispār darām? Jātin makšķeres un jādodas prom. Kamēr mēs nemainīsimies, kamēr valsts iestāžu darbinieki beidzot nesapratīs, ka strādā savas valsts iedzīvotāju labā, tikmēr mēs būsim tādā pakaļā, kādā esam. Kamēr uzņēmēji necelsies kājās un nebļaus, ka mēs netiekam cienīti (es neprasu, lai mani kāds mīl, lūdzu cienīt), tikmēr nekas labs te nebūs.”

Sestā epizode ir svarīga. Tajā ir pateikts galvenais. Un galvenais ir „kamēr mēs nemainīsimies [..] tikmēr mēs būsim tādā pakaļā, kādā esam”. Pateiks „šerpi”. Bet tā vajag. „Šerpajā” dzīvē iederās „šerpa” valoda.

Neapšaubāmi, uzdevums nav viegls. Cilvēciskās kvalitātes uzlabošana nozīmē etniskās mentalitātes izmainīšanu. Mentalitāti nevar izmainīt otrā rītā uz brokastu laiku. Taču cilvēces vēsture liecina, ka mentalitāti principā var izmainīt. Nartiša kungs atsaucas uz vāciešu pieredzi. Vāciešu mentalitāte ir vēsturiski radikāli mainījusies. Vācieši nebūt vienmēr bija cilvēciskās kvalitātes paraugs.

Mentalitātes maiņā prioritārais darbs ir pāraudzināšana. Audzināšana saglabājas, taču galvenā vērība ir jāveltī pāraudzināšanai. Savukārt pāraudzināšana nav iespējama bez mērķtiecīga voluntārisma – stingras gribas un stingras varas. Tautā ir jābūt sociālajam spēkam ar stingru gribu un stingru varu. Bez tā nav iespējams atbrīvoties, piemēram, no kriminālās ģenialitātes.