Menu
Pilnā versija
Foto

Dažas piezīmes par to, kāpēc es esmu pret Stambulas konvencijas ratifikāciju

Zbigņevs Stankevičs, arhibīskaps-metropolīts · 24.01.2018. · Komentāri (48)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka vardarbība ir ļaunums, jo īpaši pret bērniem, sievietēm. Taču problēma t.s. Stambulas konvencijas kontekstā rodas, kad sākam iedziļināties, kas tiek saprasts ar vārdu „vardarbība”.

Piemēram, vai par vardarbību tiešām ir uzskatāma ārsta atteikšanās veikt abortu? Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai Eiropas Parlaments 17. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet šāds skatījums. Bet palūkosimies uz otru sievieti - ārsti. Vai piespiest viņu pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu neaizsargātu dzīvību nav vēl lielāka vardarbība?

Lai novērstu vardarbību, konvencija (14.p.) uzliek par pienākumu valstij visu izglītības līmeņu (arī bērnudārza) mācību programmās iekļaut mācību vielu par dzimumu sociālajām lomām neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma (tātad uzskatu, ka mēs nepiedzimstam kā vīrietis un sieviete).

No Konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupas ("GREVIO") līdz šim sagatavotajiem ziņojumiem jau ir redzams, ka tā pieprasa apsekoto valstu skolu izglītības programmās vairāk iekļaut gendera jautājumus un seksuālo izglītību sabiedrības mazākuma izpratnē. Tātad tas nav nejauši konvencijā tekstā iemaldījies teikums.

Bet palūkosimies no vecāku skatupunkta! Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ir garantētas vecāku tiesības izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Šīs konvencijas prasības šīs vecāku tiesības liks ignorēt. Un vai tā nav emocionāla vardarbība?

Konvencija (12. p.) paredz pienākumu dalībvalstīm veicināt izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības tradicionālajos modeļos, tātad pakāpeniski izskaust gadu simtos iedibinātās ģimenes tradīcijas. Konvencijā nav konkretizēts, kuras tieši tradīcijas ir jāizskauž, tās pat tekstā nav saistītas ar vardarbību.

Šī pret ģimenes institūtu vērstā negatīvā attieksme parādās arī konvencijas punktos, kas prasa, lai valstis piešķir vairāk finanšu līdzekļus tikai tām NVO, kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām, bet ne tām NVO, kas aizsargā ģimenes un bērnus. Rodas jautājums, kāds ir konvencijas mērķis? Cīnīties pret vardarbību vai ekskluzīvi sieviešu tiesībām, tās nodalot no bērnu un ģimenes tiesībām?

Publiskajā telpā manipulē ar informāciju, ka visas saprātīgās ES dalībvalstis konvenciju ir ratificējušas. Vai Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste ir nesaprātīgas valstis? Polija to ratificēja kopā ar „konstitucionālu deklarāciju”, kurā sniedza konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savas valsts konstitūciju, taču sešas dalībvalstis ir jau iebildušas, ka šāda deklarācija ir neatļauta norma. Visticamāk arī Polija nebūtu ratificējušo valstu vidū, ja nebūtu šādu atrunu sagatavojusi.

Tāpēc es vērsos un arī turpmāk vērsīšos pie visiem šobrīd Saeimā pārstāvētajiem tautas pārstāvjiem ar aicinājumu neratificēt šo konvenciju.

Novērtē šo rakstu:

0
0