Menu
Pilnā versija
Foto

Devalvācijas lielmeistari Rīgas pilī

Arturs Priedītis · 19.01.2018. · Komentāri (18)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsdienās devalvācija ir ikdienas sastāvdaļa. Ar devalvāciju tiekamies nepārtraukti. Jēdzienu „devalvācija” jau sen neattiecina tikai uz valūtas (naudas) kursa pazemināšanu attiecībā pret zeltu vai citu valūtu kursu. Jau sen jēdziens „devalvēt” nenozīmē tikai valūtas pakļaušanu devalvācijai. Tā ir izveidojies, ka devalvācijas jēdziens tagad ir ievērojami populārāks nekā deviances jēdziens, kā socioloģijā apzīmē rīcības novirzītību no tiesiskajām vai tikumiskajām normām un sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Ja tiekamies ar nozīmīguma pazemināšanu, tad parasti atceramies vārdu „devalvācija”, kuru var uzskatīt par sinonīmu vārdam „degradācija” – pakāpeniska pasliktināšanās, panīkšana, pagrimšana.

Krimināli oligarhiskā valstiskuma radītais mentālais haoss nemitīgi uzkurina jebkura īstenības elementa devalvāciju. To apzināti vai neapzināti realizē krimināli oligarhiskā valstiskuma kadri. Šim kroplajam valstiskumam der tikai garīgi kropli kadri. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam piemēroti ir vienīgi tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts, cienījams, dārgs, godājams, apbrīnojams, saudzējams, saglabājams. Tie ir cilvēki, kuru devalvācijas spējas nepazīst nekādus ierobežojumus. Priekš viņiem nav nekā tāda, ko viņi atsacītos devalvēt.

Mūsu krimināli oligarhiskajā brīvvalstī par devalvāciju vairs neklājas brīnīties. Teorētiski neklājas. Praktiski ne vienmēr ir iespējams nebrīnīties. Tā tas ir tajos gadījumos, kad tiekamies ar sevišķi drausmīgu devalvāciju un principā neticamu devalvāciju. Aizvadītajā laikā tāda līmeņa devalvācija ir sastopama Rīgas pilī.

Rīgas pils nekad nav bijusi laba vieta. Rīgas pilsoņi divas reizes (1297.-1330.gados un 1484.gadā) nopostīja Rīgas pili. Viņi pilī valdošo Livonijas ordeņa mestru uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku.

Tagad ir pienākusi kārta Rīgas pili nopostīt trešo reizi, jo Valsts prezidenta rezidence ir kļuvusi mežonīgas tumsonības un  amorālisma citadele. Pēcpadomju laikā Rīgas pilī nav bijis neviens godīgs, gudrs un cienījams Latvijas Republikas mestrs. No viņiem katrs ir slavens ar kaut ko intelektuāli tumšu un tikumiski nepieņemamu. Pašreizējais mestrs ir slavens laulības pārkāpējs. Par viņa intelektuālo potenciālu vispār nav vērts runāt tāpat kā nav vērts runāt par ūdeni pilnīgi sausā akā.

Saprotams, pils nav vainīga. Slikto mūsdienu mestru dēļ pils nav jānoposta. Jānoposta ir krimināli oligarhiskais valstiskums. Pienācīga vieta aiz restotiem logiem ir jāierāda nelietīgā valstiskuma centīgākajām antropoloģiskajām stutēm.

Valsts prezidents un viņa darbinieki (īpaši kancelejas vadītājs Arnis Salnājs) apbrīnojamu devalvāciju apliecina sakarā ar Valsts prezidenta padomnieku stratēģiskās attīstības jautājumos pirmsvēlēšanu kampaņā pamācoši godīgā Saeimas deputāta Dzintara Zaķa brāli Zigurdu Zaķi, kurš Rīgas pilī darbu uzsāka 2017.gada 30.augustā. Tas notika lielā slepenībā, bez konkursa, žurnālistiem atsakoties sniegt informāciju.

Zigurds Zaķis noteikti ir krimināli oligarhiskajam valstiskumam dzemdēts kadrs. Internetā publicētajā viņa biogrāfijā (CV) nopietnākā ziņa ir šāda: „1986 - 1993, datorzinātņu bakalaurs Rīgas Tehniskā universitāte, Automātikas un Skaitļošanas Tehnikas (tagad - Datorzinātņu) fakultāte. Specialitāte: datoru sistēmas, kompleksi un tīkli.”

Apgūta ir cienījama un mūsdienās patiesi aktuāla specialitāte cienījamā mācību iestādē un cienījamā fakultātē. Taču acīmredzot pats Zigurda kungs tā neuzskata. Viņš ir pievērsies seklās aprindās modīgai specialitātei: „2003 - 2005, MBAi (biznesa vadības maģistrs) Brandeis International Business School, Brandeis University (Waltham/Boston, USA) — Maģistra grāds biznesa vadībā ar specializāciju starptautiskajā biznesā un stratēģijā (MBAi).”

Zigurda kunga biogrāfiskās ziņas ir sagatavotas nekompetenti. Norādītajos gados viņš acīmredzot apguva datorzinātņu bakalaura programmu un biznesa vadības maģistra programmu, bet nevis ieguva attiecīgos grādus. Grādu piešķir noteiktā gadā un noteiktā dienā. Viņa CV nav norādīts abu grādu piešķiršanas laiks.

Vēl dīvaināka ir CV preambula (netaktiska pašreklāma): „Komunikācijas un zīmolvedības stratēģis (Account Planner, Brand Strategist, Strategic Planner), viens no pieredzējušākajiem reklāmas, zīmolvedības un marketinga profesionāļiem, kas šajā jomā strādā jau kopš 1992. gada. Stratēģiskās plānošanas arodu kopj jau no 1998. gada. Vairāku aģentūru un radošo kompāniju dibinātājs. Pasniedzējs un vieslektors.” Sanāk, ka ģeniālus panākumus Zaķa kungs jau ir guvis pirms studijām ASV 2003.-2005.gadā. Tātad guvis bez attiecīgās izglītības.

Ja Zaķa kungs netieši nedaudz devalvē cienījamo datorzinātņu specialitāti, tad Salnāja kungs apbrīnojami neticami devalvē tādu cilvēka prāta spēju un zināšanu spēju grandiozu fenomenu kā valsts stratēģija. Stratēģija valstiskajā domāšanā, valstiskajā plānošanā un rīcībā ir visaugstākais līmenis. Ne katram valstsvīram tāds līmenis ir pa spēkam. Ne katra valsts ir spējīga izstrādāt labu stratēģiju. Sociālajā filosofijā, politiskajā vēsturē pret stratēģiju izturas ar dziļu pietāti. Uz Salnāju tas neattiecas. Viņš pret stratēģiju izturas bez cieņas un, domājams, nemaz neapzinās savas rīcības devalvējošo būtību. Salnājs devalvē arī Valsts prezidenta padomnieka štata vietu un devalvē Zigurdu Zaķi kā cilvēku un speciālistu.

Jāatgādina par jēdziena „valsts stratēģija” neiederību vietējos valstiskajos diskursos. LR nevar būt valsts stratēģijas. Valsts stratēģija var būt tikai patstāvīgām valstīm. Pašlaik mūsu dzīvi stratēģiski plāno Briselē. Kādreiz plānoja Maskavā. Jebkuri izteikumi par LR valsts stratēģiju ir stulba blādīšanās un farizejisms, liekulīgi mānot tautu. Savukārt visi „stratēģu” posteņi valsts institūcijās ir smieklīga ākstība un budžeta naudas izšķērdēšana. Pēc 2004.gada sen jau bija pienācis laiks to saprast un izbeigt ākstīties ar „stratēģiju”.

Ņemot vērā Zaķa kunga izglītību un pašreklāmu, jāatgādina vēl viens moments. Biznesa stratēģija nebūt nav tas pats, kas valsts stratēģija ne satura ziņā un ne formas ziņā. Turklāt pret vietējā biznesa stratēģiju, ar ko esot nodarbojies Zaķis, nākas izturēties ar smaidu. Stratēģija ir viena: kaut ko nozagt un kādu piekrāpt, lai otrā rītā atmostos kā miljonārs. Krimināli oligarhiskā zemē, noziegumu brīvības un politiskās neatkarības apstākļos nevar būt cienījams bizness un tā stratēģija. Var būt vienīgi stratēģijas imitācija, ja vispār kāds vietējais biznesmenītis piekrīt tērēt grūti nopelnīto naudiņu savas firmiņas „stratēģa” algošanai. Mūsu biznesmeņi (firmu īpašnieki) tāpat kā mūsu „politiķi” ir visgudrākie un viszinošākie visos jautājumos. Viņi paši var dot padomus, un viņiem nav vajadzīgi padomdevēji. Tāda parasti ir plebejiskas izcelsmes parvēniju mentalitāte. Tautai bez aristokrātijas un buržuāzijas biznesmeņi un „politiķi” var būt vienīgi plebejiskas izcelsmes visgudri parvēniji, kuru mentalitāte nav piemērota stratēģiskajai domāšanai, bet ir piemērota vieglprātīgai viendienīgai domāšanai. Stratēģija ir pacietības sfēra. Plebejiski parvēniji parasti nav pacietīgi cilvēki. Viņiem visu ietiepīgi vajag tūlīt. Krimināli oligarhiskais valstiskums ar „prihvatizācijas” sākotni, zagšanu un korupciju pilnā mērā saskan ar plebejisko parvēniju „stratēģisko” loģiku; viņi otrā rītā patiešām var atmosties kā miljonāri. Nav nepieciešams kaut ko plānot gadiem ilgi uz priekšu un gadiem ilgi pacietīgi gaidīt plānoto rezultātu.

Rīgas pilī kropls ir štata vietas nosaukums „prezidenta padomnieks stratēģiskās attīstības jautājumos”. Izglītotu cilvēku aprindās nav pieņemts runāt par „stratēģisko attīstību”, bet ir pieņemts runāt par stratēģisko plānošanu un stratēģisko prognozēšanu. Tādu pieeju nosaka stratēģijas būtība. Stratēģija ir vispārējs un nedetalizēts plāns kādai ilglaicīgai darbībai, bet nevis attīstības process. Protams, stratēģiju var koriģēt. Taču vienalga arī pēc korekcijas stratēģija paliks plāns, bet nevis attīstības process. Stratēģijā (plānā/prognozē) var fiksēt attīstību, taču arī tādā gadījumā to nedrīkst saukt par stratēģisko attīstību. Ja Zaķa kungs nodarbojas ar stratēģisko attīstību, tad ir vajadzīgs vēl viens padomnieks, kurš gatavo stratēģisko plānu.

Salnājs bija spiests atbildēt žurnālistiem. Viņa paskaidrojums par Zaķa darba pienākumiem apliecina neticami apbrīnojamu devalvāciju: „Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos pienākums ir sniegt viedokli un konsultācijas Valsts prezidentam un Kancelejai stratēģiskās attīstības jautājumos, kā arī veikt citus uzdevumus Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā. Pirmajos trīs darba mēnešos Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā Zigurds Zaķis ir sniedzis savu redzējumu, rekomendācijas un ieteikumus aktuālos darba jautājumos Valsts prezidentam, Kancelejas vadībai un Valsts prezidenta padomniekiem, kā arī Valsts prezidenta uzdevumā sagatavojis un ar Kancelejas vadītāju un Valsts prezidentu pārrunājis pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai. Zigurds Zaķis ir piedalījies Valsts prezidenta padomnieku darba sanāksmēs, kas saistītas ar stratēģisku un aktuālu jautājumu risināšanu, un piedalījies visās iknedēļas darba plānošanas sanāksmēs.”

Vai ir iespējama vēl lielāka valsts stratēģijas, padomnieka štata vietas un konkrēta cilvēka devalvācija? Salnāja paskaidrojumā tiekamies nevis ar stratēģi Zigurdu Zaķi, bet ar kaut kādu universāli kompotentu fantastisku personu. Zaķis ir spējīgs izpildīt un praktiski jau ir izpildījis ne tikai Valsts prezidenta, bet arī kancelejas vadītāja un citu padomnieku jebkuru uzdevumu. Universāli kompetentais Zaķis prot sniegt gan „viedokli” un „konsultācijas”, gan „redzējumu”, „rekomendācijas”, gan „ieteikumus” „aktuālos darba jautājumos”. Bet tas vēl nav viss, uz ko ir spējīgs Zaķa kungs. Viņš prot kompetenti norādīt arī „pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai”.

Tik tikko citētais Salnāja teksts nekādi nevar izraisīt pozitīvu attieksmi pret Zaķa kungu. Viņa spēju universālisms atstāj nenopietnu iespaidu. Neviens sevi cienošs cilvēks neatbalstītu tādu viņa profesionālo raksturojumu. Zaķim ir attaisnojošs pamats pamest Rīgas pili. Jau no paša sākuma Rīgas pilī uz viņu skatās ne visai uzticīgi. To apliecina Salnājs: „Kanceleja neinformēja sabiedrību par Zigurda Zaķa darba uzsākšanu Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos amatā 2017.gada 30.augustā, jo bija nepieciešams nostiprināt savstarpējo sadarbību un gūt pārliecību, ka darbs tiks turpināts arī pēc pirmajiem darba mēnešiem.”

Novērtē šo rakstu:

0
0