Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju oficiālie pārstāvji netiks finālā. Pēc sociologu branžas globālās izblamēšanās pērnā gada svarīgāko notikumu prognozēšanā nešķiet prātīgi uzņemties kaut jel kādu atbildību par aptauju datu interpretēšanu, tomēr viens ir skaidrs: valsts populārākā politiķe ir Marina Le Pena, kura klasifikācijas labad tiek skaitīta pie galēji labējiem. Lai kaut kā šo eirorastiem neērto situāciju appušķotu, viņai permanenti uzkarināta populisma birka.

Maza atkāpe par birkām. Mūsu pašu atmiņā no astoņdesmitajiem gadiem mēs zinām, kā atšķīrās vadošo un virzošo uzkārto birku nēsātāji: buržuāziskie nacionālisti savā vairumā prata runāt trīs valodās, no kurām divās brīvi, bet internacionālisti – tikai vienā, pie kam ne vienmēr bez grūtībām. Līdzīgi šodien ar populisma birku, ko visu nokrāsu eirorasti izmanto kā derogatīvu klasifikatoru. Viņu valodā populisti ir tie, kas runā tautai saprotamiem vārdiem un sola darīt skaidras, vienkāršas un izpildāmas lietas, tādas kā robežu kontrole, valsts suverenitātes atgūšana utt. Tas esot tik slikti, ka ne izsacīt. Vadošie un virzošie turpretī sola vai nu nesaprotamas, vai neiespējamas, vai arī gluži vienkārši nepieņemamas lietas, kuras tātad ir kas populismam pretējs.

Francijas prezidenta vēlēšanu formula gan jau nodrošinās rezultātu, par kuru eirorasti varēs raportēt kā kārtējo uzvaru: populisms sakauts, urrrā! Proti, otrajā kārtā sacenšas pirmās kārtas divi populārākie, un tad izrādīsies, ka sakostiem zobiem gan tradicionāli labējie, gan kreisie, gan galēji kreisie (uzmanību! tos nedrīkst saukt par populistiem, tur ir komunisti, maosti, anarhisti un visādi citādi gaismas spēkiem noderīgi ļauži!) nobalsos ne tik daudz par kādu, cik pret Le Penu.

Un uz šī kārtējās gaismas spēku uzvaras fona otrā plānā paliks jautājums: kas noticis ar vadošajiem un virzošajiem? Jo otrās vēlēšanu kārtas favorīts Emanuels Makrons nav ne labējo istablišmenta, ne oficiāls sociālistu kandidāts, formāli viņam nav pat partijas. Visu pēckara periodu ir valdījuši tieši šie, prātīgie sociālisti vai korekti labējie, līdz šai reizei. Nīderlandē labējie izspruka, negaidīti uzbrūkot ar galēji labējiem nozagtiem ieročiem, bet kreisie klupa un krita tā, kā sen nebija redzēts.

Kas noticis ar sociālistiem? Kur palikuši kreisie?

Esam apraduši, ka pēc eksaltētā čekista Bojāra ārdīšanās Latvijā sociāldemokrāti vairs nav organizēts spēks, bet Francijā?! Bezmaksas veselības aprūpes un izglītības leiputrijā, kurā ienākuma nodoklis ir no 14% līdz 45%, bet darba nedēļa 35 stundas (un tas ir tikai tad, kad nestreiko)? Uzvarējušā sociālisma paraugkolhozā! Kur ir uzvarētāji?

Vēl viena atkāpīte, šoreiz par definīcijām. Kad pazīstamā komuniste Sarmīte Ēlerte nāca ar iniciatīvu veidot Vienotību, viņa smieklīgi stulbā kārtā pasludināja, ka valstī ir tikai trīs labēji politiski spēki un tiem tad nu ir jāapvienojas. Pie labējiem viņa pieskaitīja arī Štokenberga­–Pabrika ērmoto veidojumu, kurš pilnīgi oficiāli bija pieteicies kļūt par kreiso spēku avangardu, ņēmās ap pensiju referendumu un ko tik ne. Izrādās, intellectually challenged personām labējais ir sinonīms labajiem vai pat labiešiem, un līdz ar to pretnis – kreisais – ir sliktais. Šī sociālpolitiskā šizofrēnija šobrīd kļuvusi tikpat kā par normu, pilnībā pazaudējot politiskā kreisā jēdziena sākotnējo saturu.

Tiem, kurus šī tēma interesē dziļāk, iesaku iepazīties ar kādu pirms dažiem gadiem veiktu pētījumu, kura virsraksts varētu būt šāds: Latvijas sabiedrība labprāt sevi uzskata par labēju un liberālu, bet patiesībā ir kreisa un konservatīva. Pētījumā atrodamas arī definīcijas, tiesa, ne pašā sākumā. Saite šeit: http://bit.ly/2oc7Ojf

Jau rakstīju par isteblišmenta spēju politiskās izdzīvošanas cīņā izraut konkurentiem sabiedriskās dienas kārtības garšīgākos gabaliņus, kā Vācijas korekti labējie pilnībā pārņēma zaļo ekstrēmistu ideju racionālo daļu, atstājot šiem mazāk ēdamo. Ienaidnieka sirds apēšana izsenis ir mitoloģisks pretinieka spēka pārņemšanas rituāls, un arī zinātniski tas esot eksokanibālisma skaidrojums.

Slavenajā brāļu Grimmu pasakā ļaunā pamāte ne tikai vēlas savas skaistuma konkurentes nāvi, bet pavēl medniekam kā pierādījumu pārnest Sniegbaltītes iekšējos orgānus. Man nav pa rokai pasakas teksta, bet atmiņā palicis tāds kā konfūzs: pasūtījumā figurēja plaušas un aknas, bet atnesta tika kāda meža zvēra sirds.

19. gadsimta klīrīgums nav ļāvis autoriem aprakstīt acīmredzami neizbēgamo: ļaunā pamāte bija iecerējusi orgānus apēst savas līderpozīcijas nostiprināšanai. Tā, kā to lēnām un prātīgi paveica Vācijas labējie centristi ar zaļo vides saudzēšanas aknām, bet Nīderlandes Marks Rute vienā rāvienā ar Vildersa antiislamisko sirdi.

Eiropas kreisie un liberāļi pa tam lāgam neatlaidīgi noņemas ar sociālpolitisku pašnāvību, sociālā taisnīguma un labklājības tēmas atstājot isteblišmentam, bet pašiem pārslēdzoties uz margināliem jautājumiem. Viņu dienaskārtībā transpersonu tiesības publisko tualešu lietošanā ir megasvarīgākas par pensionāru cīņu par izdzīvošanu. Šāda uzvedība atgādina karaļa Līra traģēdiju, ilūziju vadītam sadalot un atdodot savu valsti, ar neizbēgami traģisku finālu.

Sevišķi krasi tas šobrīd izpaužas Lielbritānijā, kur leiboristu vadība nonākusi entuziastisku politmargināļu kontrolē. Tas gan ir jauki pašu noskaņojuma uzturēšanai, bet gandrīz droši padara tos par mazsvarīgiem opozicionāriem uz ilgāku laiku. Piedāvāju dažus netulkotus citātus no Džona Greja raksta ”The closing of the liberal mind, The folly of the masses has replaced the wisdom of crowds as the dominant theme of our politics” vairāk nekā simts gadu vecajā kreiso intelektuāļu ietekmīgajā izdevumā New Statesman.

“From being a broad-based institution that defended the interests of working people, Labour has morphed into a vehicle for an alienated fringe of the middle class that finds psychological comfort in belonging in an anti-capitalist protest movement.”

” The defining feature of Corbynite Labour is not an anachronistic utopian socialism, but a very modern kind of liberal narcissism.”

” There have always been many liberalisms, but the mutation in liberal thinking over the past few decades has been deep and radical. From being a philosophy that aimed to give a theoretical rationale to a way of life based on the practice of toleration, it has become a mindset that defines itself by enmity to that way of life.”

Raksts tapis īsi pirms ASV vēlēšanām, te ir saite uz visu tekstu: http://bit.ly/2fhoe5U

Britu piemērs ir ļoti svarīgs citā aspektā, brexit referenduma palicēju kampaņas traģiskā alošanās bija balstīšanās uz racionāliem ekonomiskiem argumentiem: ko tik briti nezaudēs, ja izstāsies. Bet pretī bija emocionāls, patriotisks, ekonomiskai racionalitātei pāri stāvošs patoss, vēlme pašiem lemt savu likteni, jo ES ir uzrādījusi politisku impotenci ārējās drošības jomā, robežu un migrācijas kontrolē.

Jau sākumā minētajā ilustrācijā par interfronti iepretim tautas atmodai bija apbrīnojami līdzīga argumentācija: kā var tik stulbi riskēt ar atdalīšanos no milzīga unificēta tirgus un izejvielu avotiem. LTF pretī lika pilnīgi antiekonomisko “pastalās, bet brīvā Latvijā”. Lai kā arī pēc tam ir gājis, bet tai laikā šis lozungs uzvarēja. Starp citu, tika dēvēts par nacionālistisku, populistisku un nesaprātīgu.

Par to, kā varētu attīstīties cīņa starp racionāliem un emocionāliem argumentiem kontinentālajā Eiropā, kādu diētu Francijas bijušajiem vadošajiem un virzošajiem nāksies ievērot pēc Makrona uzvaras, kuru nākamo savā ēdienkartē iekļaus vācu tā saucamie labējie un kreisie un kāda publika sapulcēsies nākamajās Eiroparlamenta dzīrēs pēc politisko lietu kārtības nomaiņas, nobrūkot tradicionālajai labējo-kreiso-liberālo-konservatīvo atskaites sistēmai, lasiet šī raksta otrajā daļā pēc dažām dienām.

* Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com/2017/04/14/gaismas-speku-suicids/

Novērtē šo rakstu:

33
13