Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viedoklis par Latvijas valsts mežzinātnes institūta „Silava” veiktā lielo plēsēju Eirāzijas lūša (Lynx lynx) un pelēkā vilka (Canis lupus) sugu aizsardzības plāna (SAP) projekta norisi.

Interesi piesaista fakts, ka Latvijas mednieku lobijs ir bijis tik aktīvs un ieinteresēts mūsu lielo plēsēju lūšu un vilku apsaimniekošanas (lasi: šaušanas) plāna apspriešanas jautājumā, ka jau paspējis pozicionēt šo projektu Eiropas galvenajā mednieku organizācijā FACE kā Latvijas mednieku interešu grupas paraugaktivitāti, kā rezultātā FACE izraudzījusies to par savas starptautiskās mednieku organizācijas mēneša projektu.

Attiecīgi jājautā, ko pa šo laiku, kopš Latvijā sākusies lielo plēsēju sugu lūšu un vilku aizsardzības (uzsveru - aizsardzības!) plānu apspriešana, šajā procesā, t.i. lemšanā par sava dabas resursa un kopējā īpašuma aizsardzību ir paspējusi izdarīt mūsu sabiedrība kopumā?

Kā plāna izstrādātāji un atbildīgais valsts resors ir iesaistījis sabiedrību, uzrunājis un aicinājis katru no mums paust savu viedokli, prasījis katram no mums – kā mēs kā sabiedrība vēlamies aizsargāt pie mums mītošos un Eiropā par aizsargājamām sugām atzītos lielos plēsējus lūšus un vilkus?

Vai ikvienu no mums šobrīd apmierina un turpmākos desmit gadus (tāds ir plāna darbības periods) apmierinās kas līdzīgs pieredzētajam un atklātībā nākušajam Alūksnes lūša mātes nošaušanas gadījumam (kas Latvijas mednieku šaurā interešu grupā pieņemto medību normu traktējumā tiek apzīmēts ar vārdu „likumīgi”), kad šokētā sabiedrība burtiski ”vārījās” sociālajos tīklos un interneta vidē par Latvijas mednieku vides brutalitāti un tumsonību, atskārzdama īstenību - kas un kā notiek mūsu mežos ar mums piederošajiem Eiropā aizsargājamiem dzīvniekiem, kas nekādus postījumu (it īpaši lūši) savā dabiskajā dzīves vidē nenodara un nevienu neapdraud.

Kas notiek ar vilkiem mūsu Latvijas mežos? Ar kādu intensitāti un ar kādu nežēlību atšķirībā no visām pārējām Eiropas valstīm, kas stāv sardzē par saviem dabas resursiem, šie lielie plēsēji, nesaudzējot pat mazuļus un grūsnas vilcenes, visu aizgājušo padomju laiku un pat pēc iestāšanās ES tiek brutāli izslaktēti te, pie mums – visiem mums piederošajos mežos! To nežēlības un tumsonības pakāpi ilustrē kaut vai viens vilku medību piemērs 2013.gadā Zvārdes pusē, kur, lai apšautu vienu (uzsveru – vienu!) vilku ģimeni, bija sapulcējušies 400 mednieki no visas Latvijas! Taču tādu piemēru ir daudz.

Taisni kā tādā Eiropas „bordertaunā”, vai bezlikumības zonā, kur kaut kad pagātnē, demokrātiskas sabiedrības rītausmā veikli „zēni” no Latvijas iestāšanās sarunās Eiropas Savienībā sev par patikšanu „savai pašpasludinātai mantībai” bija izkārtojuši izņēmuma kārtas statusu, un nu pēc teju divdesmit gadiem to kā tādu kaunpilnu atpalicības zīmi esam spiesti nēsāt un pieciest mēs visi - visa Latvijas sabiedrība.

Neatbildēts palicis būtiskais jautājums, vai 2002.gadā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu laikā Latvija bija tik vāja savā dabas aizsardzībā, ka nespēja, nemācēja vai apzināti negribēja aizstāvēt savus lielos plēsējus - lūšus un vilkus, lai tie būtu tādā pašā aizsardzības statusā kā citur Eiropā?

Dzirdēts, ka Latvijai esot izdevies ar zinātnieka Dr.Jāņa Ozoliņa "gādību” panākt „ģeogrāfisko izņēmumu”, kādu citas ES valstis savās sarunās ar Eiropas Komisiju nepieļāva, - ielikt šīs divas Eiropā aizsardzības statusā esošās sugas ES Dzīvotņu direktīvas (EU Habitat Directive 92/43/EEC On conservation of natural habitats and wild fauna and flora; Direktīva par dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras aizsardzību) pielikumā kā izņēmumu.

Dzirdēts, ka Latvija, pateicoties tieši zinātniekam Ozoliņam, dabūjusi šo izņēmuma statusu. Medniekuprāt, tas ir panākums, kā viņi to ilgus gadus postulē, manuprāt, tā ir valsts dabas aizsardzības politikas neveiksme un Latvijas mazspēja.

Jā, šobrīd saistībā ar Āfrikas cūku mēra apkarošanas pasākumiem medijos bieži dzirdam medniekus sakām, - žēl izšaut grūsnas meža cūkas vai mātes kopā ar mazuļiem, kārtīgam medniekam roka neceļas, taču attiecībā pret vilcenēm kopā ar mazuļiem mūsu medniekiem neeksistē nekādas žēlastības vai humānisma. Šie Eiropā aizsargājamie dzīvnieki pie mums Latvijā tiek ierindoti apkarojamu kaitēkļu kārtā. Kā tādas žurkas vai parazīti.

Uzstādījums viens vienīgs un pāri visam, gluži kā tādos vistumšākajos pēckara laikos, kad varai bija jāizpilda latviešu ģimeņu izvešanas plāns. Par katru cenu jāizpilda. Tā arī attiecībā pret lūšiem un vilkiem, par katru cenu jāizpilda paredzētā ikgadējā šaušanas programma, ko mūsu valstī nosaka Valsts meža dienests, vadoties pēc Zemkopības ministrijas apmaksātā un „Silavas” pētnieku veiktā lūšu un vilku sugu monitoringa.

Rēķins te vienkāršs – ja plānotās šaušanas kvotas netiks izpildītas, Eiropas Komisija iedegs „sarkanās lampiņas”. Tas nozīmē, ja lielo plēsēju medību sezonas laikā, kas, starp citu, pie mums - šajā Eiropas nomalē ir visgarākā salīdzinājumā ar tām valstīm, kur sugas izņēmuma kārtā atļauts medīt (pie mums vilkus slaktē 9 mēnešus, lūšus 4 mēnešus), paredzētais lūšu un vilku izšaušanas plāns netiks izpildīts, Eiropa iejauksies, un ikgadējos noteiktos izšaušanas limitus (aizvadītajā 2015./2016.medību sezonā tie bija 275 vilki pēc VMD datiem) zinātniekiem nāksies pārskatīt. Un tā jau būs neveiksme. Gan šāvēju, gan monitoringa veicēju neveiksme. Jautājums, vai arī sabiedrības un dabas aizsardzības politikas neveiksme?

Kas tad finansē šo lielo plēsēju sugu aizsardzības plāna (SAP) atjaunošanas projektu, ko šobrīd izstrādā un apspriež „Silava”? Projekts ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā, taču ikgadējo lielo plēsēju sugu monitoringu jeb, vienkārši izsakoties, „izšaušanas plānu” atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas finansē Zemkopības ministrija. Un te nu mūsu zinātniekiem iestājas, tā sauktā „maizes atkarība”.

„Nabaga” zinātnieki ir spiesti „pārslēgties” no sugas aizsardzības mērķiem uz divu galveno mūsu saimniecisko resursu „apsaimniekotāju” - lauksaimniecības un mežsaimniecības (tandēmā ar medniecību) nozaru diktētajiem ekonomiskajiem mērķiem, kam nav nekāda sakara ar dabas aizsardzību un projekta mērķī noteikto: „Pelēkā vilka populācijas Latvijā saglabāšana labvēlīgā aizsardzības statusā, nodrošinot vilku Baltijas populācijas nepārtrauktu areālu Latvijas teritorijā, saglabājot augstu vides bioloģisko ietilpību un sugas dabiskās ekoloģiskās funkcijas ekosistēmās ..” (Pelēkā vilka Canis lupus aizsardzības plāna atjaunošana/ Reģ.nr.1-08/189/2016). Augstu vides bioloģisko ietilpību!

Bet šoreiz mums ir iespēja. Kamēr notiek plāna apspriešanas process, mums visiem ir iespēja prasīt un pieprasīt mūsu kopējā dabas resursa un īpašuma pārvaldniekam, kuram esam uzticējuši rūpi par mums piederošajām savvaļas dzīvnieku sugām, ne tikai atskaiti, bet atbildību par adekvātu visas sabiedrības līdzdalības un iesaistes nodrošināšanu šī plāna apspriešanā, ņemot vērā, ka plāns kalpos par pamatu šo mūsu savvaļas sugu „apsaimniekošanas” pasākumiem, kas realitātē nozīmē šaušanas programmu un paredzēto intensitāti, nākamos 10 gadus. Un šādas valsts apmaksātas programmas tiks izstrādātas tik ilgi, kamēr lūši un vilki Latvijā netiks izrauti no kaunpilnā „kaujamo lopiņu” statusa.

Citāts no LVMI „Silava” sabiedriskās aptaujas anketas „Aptauja par lielajiem plēsējiem Latvijā” ievada: „Latvijas valsts mežzinātnes inistitūts „Silava”, veicot lielo plēsēju sugu aizsardzības plānu atjaunošanu, vēlas noskaidrot, kāda ir cilvēku pašreizējā attieksme, informētība un ieinteresētība par šīm sugām un dzīvo dabu vispār, kas to veido un kā tā mainījusies pēdējo 10-15 gadu laikā. Tas palīdzēs sugu aizsardzības un apsaimniekošanas pasākumu plānošanā saskaņot dzīvnieku un sabiedrības intereses un vajadzības.. Mūs interesē ikviena domas..”

Taču pretēji aptaujas ievadā paustajam sabiedrība kā tai piederošā dabas resursa īpašniece pilnvērtīgi netiek iesaistīta lemšanas procesā par savu aizsargājamo dabas resursu. Mums medijos tiek pausts, ka lielo plēsēju sugu aizsardzības atjaunošanas plānā, ko šobrīd izstrādā institūts "Silava", noteicošā esot tieši sociālā komponente - sabiedrības tolerances mērījums pret lielajiem plēsējiem. Taču līdzšinējais ikgadējais šaušanas kvotu palielinājums lūšiem un vilkiem mūsu valstī nekādi nevar tikt pasludināts par sabiedrības tolerances mērījumu un attieksmes rādītāju pret mūsu lielajiem plēsējiem.

Jautājums atklāts – kāpēc mēs kā sabiedrība kopumā tiekam diskriminēti šajā mūsu dabas resursa aizsardzības projekta apspriešanas pasākumā? Nav saprotams, kāpēc par brūno lāci gadījumā, ja kādam no mums nejauši laimējies uziet šādu aptauju interneta portālā „Skaties.lv”(nekur šādas informācijas par aptauju nav!), sabiedrībai visžēlīgi tiek dota iespēja izteikt savu viedokli, bet par lūšiem un vilkiem iespēja paust viedokli visaptverošas publiski pieejamas aptaujas veidā nav paredzēta?

Attiecībā uz lūšiem un vilkiem plāna izstrādātāji sabiedrības viedokļa noskaidrošanu un dalību apspriešanas procesā noreducējuši tikai un vienīgi uz noteiktām interešu grupām, kas ir nepieņemami. Zināms arī, ka aptaujas anketas netiek dotas interesentiem, kuri atklāti izteikuši vēlmi piedalīties aptaujā un paust savu viedokli, sūtījuši rakstiskus pieprasījumus „Silavas” SAP projekta grupai. Šāda iespēja tikusi liegta no „Silavas” puses. Tādejādi apgalvojums, ka pētniekus interesē ikviena domas, ir sabiedrības muļķošana.

Novērtē šo rakstu:

53
62