Menu
Pilnā versija
Foto

Herberta Cukura problēma Latvijas-Izraēlas attiecībās

Aleksandrs Kiršteins, Saeimas deputāts · 10.02.2018. · Komentāri (119)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī gada 1. februāra Latvijas Avīzes numurā publicēts Franka Gordona raksts “Kāpēc “novāca” tieši Cukuru?”, kurā minēta Izraēlas žurnālista Ronena Bergmana grāmata angļu valodā “Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture.” Tajā aprakstītas 2700 likvidēšanas operācijas, kuras īstenoja Izraēlas slepenie dienesti galvenokārt pret arābu terora akciju organizētājiem. Taču pieminēts arī Herberts Cukurs, kurš it kā esot sadedzinājis (burned) Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja Aharona Jariva ģimenes locekļus.

Visā garajā Cukura sāgā tas, protams, ir kas jauns. Sīkāk gan nav paskaidrots, kur šis noziegums pastrādāts, jo vecā liecība par sinagogas dedzināšanu jau sen atmesta kā viltota (Cukurs neatradās Rīgā 1941. gada 4. jūlijā).

Vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis Hamburgas Frīdriha Jānkes prāvas dokumentus, kas attiecas uz Rumbulas akcijas noslēpumu iztirzi, kā arī vairāk nekā trīssimt notiesāto Arāja bataljona dalībnieku lietas, kuras izmeklēja krievu čekisti.

Katram tiesājamam čekisti uzdeva divus jautājumus: kas vadīja šaušanu un kas bija šāvējam blakus? Nevienā liecībā - ne krievu, ne vācu dokumentos - nav ziņu par jebkādu Cukura darbību akcijās pret ebrejiem.

“Neviena no Mossad piedāvātajām liecībām nav bez smaga VDK pēdas zīmoga, kas norāda, ka to izcelsme nav Izraēla vai Vācija, bet nāk no Sovjetu informācijas telpas,” raksta A. Ezergailis grāmatā “Starp velna zobiem”. Līdz šim neviens no Mossad piedāvātajiem dokumentiem nav izturējis objektīvu analīzi.

Dokumenti un to trūkums pierāda, ka Cukurs nav piedalījies nevienā no trim lielajiem ebreju iznīcināšanas viļņiem Latvijā. Patiesības meklētājiem būtu jāzina, ka arī Rumbulā Cukurs nevarēja spēlēt nekādu lomu, jo līdz ar SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē ģenerāļa Jekelna ierašanos Rīgā tika nodemonstrēta neuzticība tur esošajai SD vadībai.

Galvenie organizatori bija Jekelna vīri, kas bija atvesti no Ukrainas, bet operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs SS brigādenfīrers Štālekers un Latvijas SD komandieris SS oberšturmbanfīrers Lange bija skatītāju lomās. Fridriha Jānkes prāvas dokumenti, kas dod sīku akcijas aprakstu un analīzi, rāda, ka akcija bija augstā mērā ģermanizēta, latviešu vārdi tajā neparādās.

Atšķirībā no Mossad neveiksmes mūs apgādā ar patiesiem dokumentiem, kā raksta Andrievs Ezergailis, mums ir reāli pierādījumi, ka Cukurs no iznīcības paglābis vismaz četrus ebrejus un bija piedāvājis pakalpojumus vēl citiem.

2006. gadā, drīz pēc Liepājā sarīkotās izstādes par lidotāju Herbertu Cukuru, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu par ebreju iznīcināšanu Latvijā. Vairāk nekā 12 pēdējos gados prokuratūras izmeklētāji nav atraduši nevienu jaunu pierādījumu par vismazāko Cukura vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās.

Varam tikai minēt, pēc kā ierosmes kriminālprocess tika ierosināts. Ģenerālprokuratūrā to vairs neviens neatceras, tomēr nav nekādu šaubu, ka Ārlietu ministrijai agrāk vai vēlāk būs jāpierāda, ka Latvijas pilsoņus nevienas valsts specdienesti nedrīkst nogalināt bez tiesas sprieduma, un, protams, jāpanāk kompensācijas izmaksa Herberta Cukura piederīgajiem.

Novērtē šo rakstu:

221
9