Iesaki rakstu:

Ar katru gadu vairāk kļūst redzams, cik ļoti atšķirīga ir Baltijas valstu attieksme pret savu aizsardzību. Lietuva ir atjaunojusi obligāto militāro dienestu, tādējādi izvēloties visefektīvāko un pārbaudītāko metodi valsts aizsardzībā. Lietuva iet Šveices, Izraēlas un citu „totālās aizsardzības” koncepta sekotāju pēdās un nenoliedzami tuvāko gadu laikā sasniegs ļoti augstu savas valsts aizsardzības līmeni.

Tas padarīs Lietuvas okupēšanu ārkārtīgi dārgu. Patiesībā pēc dažiem gadiem visticamāk izveidosies situācija, ka Krievijai ar apmēram 300 tūkstošiem karavīru, kas tai būtu pieejami Baltijas valstu okupācijai, varētu nepietikt okupācijas varas noturēšanai vienā pašā Lietuvā.

Latvija pat ar acu kaktiņu neapspriež šāda modeļa pārņemšanu, jo mums tas esot par dārgu. (Taisnība, tas ir dārgāks modelis nekā profesionālā armija.) Latvija ignorē arī to, ka mūsu valsts unikālajā situācijā ar daudzajiem nelatviešiem profesionālajai armijai varētu būt arī vēl svarīga papildu funkcija – integrācija (valodas, vēstures, kultūras apmācība).

Igaunijā aizsardzības politikas stūrakmens ir profesionālā armija un 25 000 lielā zemessardze. Citiem vārdiem sakot, Igaunijai ar mazāku iedzīvotāju skaitu ir trīs reizes lielāka zemessardze nekā Latvijai. Un tai ir patstāvīga loma valsts aizsardzībā. Atšķirībā no Latvijas, kur zemessardze teorētiski ir paredzēta kaujas atbalsta funkciju veikšanai, lai palīdzētu regulārajai armijai, bet nav nedz apbruņota, nedz apmācīta patstāvīgu uzdevumu pildīšanai ienaidnieka aizmugurē. Par zemessardzi jau rakstīju šeit -  “Kāda aizsardzība Latvijai ir vajadzīga”.

Citiem vārdiem sakot – starp Baltijas valstīm Latvija ir ķēdes vājais posms gan finansējuma, gan esošā bruņojuma un organizācijas, gan arī intelekta ziņā. (Nespēja būtiski palielināt zemessardzi pat šajos patriotisma uzplūdu gados pēc Krimas notikumiem ir intelekta un komunikācijas, nevis naudas problēma.)

Savukārt, ko nozīmē būt vājākajam posmam militārā jomā, šķiet, ir skaidrs katram. Protams, ja pretinieks uzbruks, tad tieši vājākajā vietā.

Bet it kā ar to visu vēl nepietiktu, 18. novembrī The Washington Post publicē rakstu par Baltijas drošību (šeit). No raksta bez visām nosauktajām problēmām izriet vēl arī tas, ka Latvijas Aizsardzības ministriju vada varonīgi, patriotiski, savu zemi mīloši idioti.

Šajā rakstā Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons faktiski ar lepnumu stāsta, ka viņš kopā ar 20 citiem kolēģiem kopš vasaras jau kā brīvprātīgais trenējas (acīmredzot, zemessardzes ietvaros), lai varētu aizsargāt ministrijas ēku. “Mums būs ieroči ministrijā, un mēs būsim gatavi sevi aizstāvēt”, – tā apgalvo augstākais ierēdnis Aizsardzības ministrijā. Cilvēks, kurš pats nepieņem stratēģiskos lēmumus par valsts aizsardzību, bet kuram ir visaugstākā līmeņa pielaides. Cilvēks, kurš ir informēts par pilnīgi visu un praktiski realizē ministrijas vadību.

Padomāsim sekundi, ko šis cilvēks ir domājis, sakot, ka viņš kara gadījumā kopā ar citiem deviņpadsmit brīvprātīgajiem sargās Aizsardzības ministriju.

Iespējams, viņš domā, ka valdība un Aizsardzības ministrija kara gadījumā nebūs evakuējusies uz drošiem, slepeniem komandcentriem un arī kara gadījumā viņš turpinās strādāt no sava kabineta. Līdz tam brīdim, kad lejā pie durvīm sāks dauzīties ienaidnieks. Un tad viņš kopā ar kolēģiem dosies varonīgā cīņā ar šiem ienaidniekiem un cīnīsies līdz pēdējai patronai.

Iespējams, viņš domā, ka valdība un štābi būs drošībā, bet viņu – valsts sekretāru – nez kāpēc būs atstājuši vienu ministrijas ēkā Valdemāra ielā un viņam nekas cits neatliks kā atšaudīties un glābt savu ādu.

Iespējams, viņš domā, ka kara gadījumā Aizsardzība ministrija vairs vispār nav vajadzīga, būs pārtraukusi savu darbību. Tāpēc arī viņam kā šīs ministrijas administratīvajam vadītājam nekas nebūs vairs jādara. Viņš nebūs kopā ar valdību, un viņš varēs būt noderīgs vairs tikai kā vienkāršs zemessargs.

Pirms rakstīt šo rakstu, es vairākas dienas apsvēru – varbūt Garisona kungs tikai izliekas par idiotu? Varbūt šie teksti ir kaut kāda dezinformācijas kampaņa ar mērķi kādu apmuļķot? Taču man neizdevās izdomāt nevienu versiju, kā šāda intervija varētu dot labumu arī kā dezinformācija.

Nu, piemēram, krievu armija zina, ka augsti mūsu Aizsardzības ministrijas ierēdņi ar gadiem krātām zināšanām un būdami visās detaļās informēti par Latvijas aizsardzību, ir iebarikādējušies ministrijas ēkā un tāpēc sūta to ieņemt kādu īpašu GRU specvienību. Tā ierodas ar visiem jaunākajiem neiroparalītisko gāzu krājumiem, lai sagādātu pārsteigumu Garisona kungam un viņa gāzmaskai.

Sāks tūlīt svēpēt ārā, lai aizvestu Garisona kungu garākai sarunai, bet tur, izrādās, viņiem pretī patiesībā ir Alfa un Omega, un jūras roņi, un reindžeri, un visādi citādi labie spēki un satriec šos lupatu lēveros. Nu, ja tā jāsaprot šī intervija, arī tad Garisons ir un paliek idiots, kurš pat aptuveni nesaprot problēmu mērogu.

Lai nu kā, mērķtiecīgas komunikācijas trūkuma apstākļos tās aprautās frāzes, kas šur tur parādās no mūsu Aizsardzības ministrijas un bruņoto spēku vadības, drošības sajūtu nerada. Es ļoti ceru, ka tas mainīsies.

Pārpublicēts no puaro.lv