Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķita jau, ka padomija ar tās „orgāniem”, „locekļiem” un „locekļu kandidātiem” ir atstājusi Latvijas publisko telpu. Tomēr Zinātņu akadēmijas īstenā locekļa Ineša Feldmaņa šī gada 5.janvāra intervija laikrakstam „Neatkarīgā” šķiet kā rakstīta pirms gadiem četrdesmit.

Kā zināms, katrs skolēns okupētajā Latvijā par pirmskara valsti uzzināja tikai dažas aprautas fāzes kā „Kārlis Ulmanis”, „rietumu buržuāzija”, „strādnieku apspiestība”, „kultūras pagrimums” un tamlīdzīgi. Jautājumu - kāpēc krita komunistiskā Stučkas valdība Latvijā 1919.gadā – mācību grāmatā ilustrēja tāds kā komikss, no kura varēja saprast, ka Anglija-Francija ne tikai bija savākusi pret lieliniekiem milzīgu sabiedroto armiju, bet vēl izcēlusi desantu.

Runa, protams, nav tikai par to, ka Feldmanis vēstures zinātņu kandidāta grādu ieguvis Maskavā. 1990.gada 4.maijā lielvaru manipulāciju rezultātā izveidotās Latvijas bufervalsts darboņu nepatika pret 18. novembra Latviju ir hroniska, un tie cenšas panākt, lai latvietim Latvijas valsts ideja kļūtu nepatīkama. Pēc visa spriežot, kāds no 4.maija priekšniecības beidzot ir apjēdzis, ka Latvijas simtgades svinības viņa valstij ir rupja politiska kļūda. Dzirdīgas ausis šādai nostādnei varētu būt ne tikai austrumos...

Mēģināšu komentēt Feldmaņa dīvaino vēstures redzējumu.

1. Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome pasludināja Latvijas valsti 1917.gada 2.decembrī. Ulmanis panāca, ka LR jāproklamē par jaunu utt.

Jāteic, ka te Feldmanim ir priekšgājēji. Tā interneta vietnē DELFI Aculiecinieks (!) 2011.gada 17.novembrī kāds Pēteris Ziemelis raksta: "Uzskatu - Latvijas Republika proklamēta 1918.gada 30.janvārī”. Portāla „Delfi” lasītājs raksturo Ziemeli kā padomju okupācijas režīma darbinieku: „Nezinu, kas tam Ziemelim šobrīd padomā, bet atgādināšu, ka 1991. gadā viņš bija Limbažu rajona kara komisārs. Augusta puča dienās viņš kopā ar čekas priekšnieku ieradās milicijas nodaļā un paziņoja, ka pārņem varu.”

Feldmanis pats atzīst, ka sekojošā vācu okupācija padarījusi 1917.gada Latvijas valsts proklamāciju par formālu. Taču šajos dokumentos Latvijas novadi pirmo reizi atkal figurē vienā valsts projektā, atsaucoties uz ASV prezidenta Vudro Vilsona tautu pašnoteikšanās principu, kas tad arī deva iespēju Anglijas pārstāvim lordam Balfūram 1918.gada 11.novembrī (Vācijas zaudējuma Pirmajā Pasaules karā atzīšanas dienā) rakstīt Nacionālās padomes pilnvarotajam pārstāvim Zigfrīdam Meierovicam, ka Lielbritānija provizoriski atzīst Nacionālo padomi par Latvijas valdību. Nacionālā padome, kā zināms, nebija īsti rīcības spējīga, jo viena no ietekmīgākajām partijām - sociāldemokrāti - vēlējās celt sociālistisku Latviju. 1918.gada 17.novembra partiju sapulce izveido Tautas padomi, kuras dalībniekiem nav šaubu, ka jāveido pilsoniska Latvijas Republika. Feldmanis mēģina radīt iespaidu, ka partiju laikos 18. novembri kā valsts dibināšanas dienu nesvinēja, taču tas neizklausās ticami.

2. Par izkapts un āmura savienību

Sarkano uzbrukums Latvijai tomēr bija kas lielāks par parasto stāstu - tas bija iecerētās Pasaules Revolūcijas sākums. Stučka bijis ļoti neapmierināts, ka viņam jākrāmējas te ar kādu provinci šādā vēsturiskā laikā, kas arī noteica komunistu nervozo praktisko politiku Latvijā. Pasaules revolūcijas plāniem Eiropā, kā dzirdēts, svītru pārvilka divu Dienvidukrainas atamanu dumpis pret padomju varu 1919.gada sākumā. Padomju Latvijas armijas komandieris Jukums Vācietis, kā dzirdēts, uzzinājis, ka latvieši organizē paši savu valsti, bez komentāriem atstāj savu posteni - un Stučkas režīms to ilgi nepārdzīvo.

3. Ģenerālis Ludendorfs dibina „4.maija Latviju”

Feldmaņa versijā 1918. gada vācu valdība un ķeizars ir tādi mīļi, par nākotni, attīstību un labām kaimiņattiecībām domājoši ļaudis. „Ja Vācijas valdībai tobrīd būtu lielāka griba, tā noteikti varētu paņemt Baltijas teritorijas savā paspārnē, taču tā negribēja to darīt nākotnes attiecību labā. Tāpēc 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars pasludināja, ka Baltija ir brīva teritorija.”

Patiesībā tai laikā pilnā sparā turpināja darboties vācu „politiskā ģenerāļa” Ludendorfa Austrumeiropas ģermanizācijas plāns, kas paredzēja, izmantojot vācu kolonistus, pārvācošanu un pamattautu izsūtīšanu, radīt vācu austrumu impēriju, kuras resursus varētu izmantot nākotnes karā ar Lielbritāniju un ASV. Latvijā atradās vācu karaspēks, spēcīga piektā kolonna- akurāt kā 1991.gada 4.maijā ar krievu karaspēku un krievvalodīgo piekto kolonnu.

Ludendorfa plāns paredzēja Latvijā dibināt no Vācijas atkarīgu bufervalsti, ar ko tad vēlāk praktiski nodarbojās fon der Golcs.

4. Stučkas valdību padzina landesvērs

Jā, sava vācu Livonijas atjaunošanas plāna ietvaros, kur vien iespējams, šaujot latviešus. Zīmīgs ir 4.maija režīma jaunvārdiņš „vācbaltieši” baltvāciešu vietā. Pēc tam, kad cara Krievijā atļāva demokrātiju, kā kāda krievu pētniece sūkstījās, Baltijas baltvāciešu vidū uzvarējusi Krievijai naidīga frakcija. Tas būtu visai pretintuitīvi, ja domājam par baltvāciešiem tikai kā par komersantiem.

5. ... tad bija bermontiāde

Feldmanis izliekas neredzam visu situācijas sarežģītību. Sabiedrotie visupirms gribēja gāzt lieliniekus Krievijā, pēc tam atzina to par nelietderīgu. Vācija gribēja izveidot Pēterburgā sev labvēlīgu administrāciju, kas ļautu turpināt karu. Baltvāci gribēja paturēt savas pozīcijas. Bija paredzēts, ka bermontieši dosies pret lieliniekiem caur Daugavpili.

Taču tad sabiedroto politika mainījās - un Bermonta-Golca karaspēks sāk nodarboties ar pašdarbību: dodas uz Rīgu ar viegli uzminamu nolūku- vispirms okupēt Latviju, tad nomainīt administrāciju Pēterburgā. Krievu baltie ģenerāļi Deņikins ar Judeniču šo Bermonta plānu noraida, Judeničs pasludina Bermontu par nodevēju. No šī brīža Bermonta-Golca karaspēks kļūst par tipisku algotņu karaspēku.

Plāns, kas paredzēja ātri sakaut Latvijas armiju un piespiest Pagaidu valdību noslēgt pamieru, nav realizējams. Vācieši tehniski spēj uzcelt tiltus pār Daugavu, taču šajā situācijā pat Rīgas ieņemšana bermontiešiem vairs neko nedotu. Blickrīgs ir beidzies. Minstināšanos frontē pārtrauc sabiedroto flotes artilērijas atbalstīts Latvijas armijas uzbrukums...

6. Latvija konstatē, ka atrodas kara stāvoklī ar Vāciju...

Šī situācija radās pēc vācu valdības lēmuma ņemt Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju savā pakļautībā. Normāla diplomātiska procedūra. Nav īsti saprotams, kas šeit tā pārbaidījis Inesi Feldmani.

Secinājumi: vēsturnieks Inesis Feldmanis ir tendenciozs. Kādus vēl brīnumus 4. maija Latvijas aktīvisti sarunās un sarakstīs par 18.novembra valsti, redzēsim šogad. Viens gan ir skaidrs - padarīt 18. novembri par nebijušu vairs nebūs iespējams...

Novērtē šo rakstu:

41
38