Menu
Pilnā versija
Foto

Ja ar tevi „ir cauri”

Leonards Inkins, ar kuru „ir cauri” · 18.12.2016. · Komentāri (14)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad dienēju padomju, armijā manā pulkā kā daudzos citos bija komandanta vads. Šai elitārā vienībā iesauca tādus pašus jauniesauktos kā citās pulka vienībās, tikai dienests bija dažāds.

Atšķirībā no pārējiem komandanta vads nepiedalījās pulka pasākumos, ēda atsevišķi, dzīvoja atsevišķi.

Arī dienesta uzdevumi šim vadam bija citādi nekā pārējiem pulkā dienošiem. Viņu pienākumos ietilpa uzraudzīt, apsargāt, sargāt. Tas ir, viņu saimniecībā ietilpa pulka virssardze (guba), pārkāpumus izdarījušo karavīru aizturēšana, konvojēšana un apsargāšana, kā arī citi līdzīgi uzdevumi. Pārējie karavīri ar viņiem parasti izvairījās konfliktēt, no viņiem centās distancēties un pat baidījās.

Ar mani vienā armijas iesaukumā bija arī kāds fiziski spēcīgs un iepriekš izlaidīgu dzīvi dzīvojis krievs. Viņš atļāvās daudz vairāk, nekā viņa iesaukumam piedienēja, bet bieži devīze: kam spēks, tam vara – patiešām darbojas.

Reiz piedzēries viņš piekāva kādu citu tā paša iesaukuma kareivi. Pat iedūra ar kabatas nazi savam dienesta biedram kājā. Viņu aizturēja, ievietoja virssardzē un veda uz nopratināšanām pulka štābā.

Kādas vajadzības dēļ arī es biju iegriezies štābā tajā brīdī, kad komandanta vada kareivja apsardzībā šī nozieguma izdarītāju tur atveda uz nopratināšanu. Gaitenī pārmijām ar viņu dažus vārdus.

Kad viņu iesauca nopratināt kabinetā, palikām gaitenī divatā ar viņa apsargu. Arī viņš bija no mana iesaukuma un mani atcerējās, jo kopā bijām iesaukšanas punktā un kopā (pēc tam) braucām uz Kalugu. Šis apsargs, labu gribot, man teica: „Nerunā ar viņu. Ar viņu ir cauri.”

Ar to man bija jāsaprot, ka tas krievs ir noziedzies un šeit nepaliks. Viņu vedīs vai nu uz cietumu, vai disciplināro bataljonu. Ar viņu nav jēgas runāt, jo viņa šeit vairs nebūs. Viņš ir ieskaitīts zaudētājos, un uzturēt pazīšanos ar tādu nav ne izdevīgi, ne vēlami.

Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka šī savstarpējā attieksme cilvēku starpā ar padomju režīma krišanu nekur nav pazudusi. Tā nekur nav pazudusi, jo tāda ir grēcīgā cilvēka būtība. Uzturēt kontaktus, izrādīt savu labvēlību un gatavību sadarboties, palīdzēt vai draudzēties tikai ar tādiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā varētu būt tev noderīgi. Taču, tikko šie cilvēki kaut kāda iemesla dēļ zaudē šo noderīgumu, nekavējoties pārtraukt ar viņiem jebkādus sakarus tā, it kā viņu uz pasaules vispār nebūtu.

Sakarā ar to vajāšanu, kas pēdējos gados pret mani ir sarīkota no valsts prokuratūras puses, man bieži nākas uzklausīt un atbildēt uz aptuveni šādiem vēlējumiem, ieteikumiem un padomiem. Tev vajag to visu izstāstīt lielajos masu saziņas līdzekļos strādājošajiem žurnālistiem. Viņi par to runās, rakstīs, rādīs televīzijā, un tas tev palīdzēs. Tev to vajag izstāstīt tam un tam ietekmīgajam politiķim, sabiedriskajam darbiniekam. Viņš iesaistīsies un palīdzēs novērst šo nejēdzību.

Rakstīts, runāts un uzrunāts pa šiem četriem gadiem ir tik daudz, ka manu gadījumu varbūt nezina tikai tas, kurš nevēlas zināt. Tas, kuram tas nav svarīgi, tas, kuram tas ir vienaldzīgi. Kāpēc tad viņi necenšas iesaistīties, palīdzēt cīnīties pret šādu netaisnību vai vismaz atklāti paust savu viedokli? Viņi uzskata, ka „ar mani ir cauri”. Līdzīgi, kā ar to kareivi bija cauri, tā cauri ir ar mani.

Viņi saprot, ka mana notiesāšana ir politisks pasūtījums un šis pasūtījums nenovēršami tiks izpildīts. Bet uzturēt attiecības vai pat aizstāvēt tādu, kas jau ar vienu kāju sēž cietumā, nozīmē apdraudēt savu personisko stāvokli sabiedrībā, karjeras izaugsmi, nākotnes izredzes u.c. Nav svarīga ne patiesība, ne taisnība. Ja ar kādu „ir cauri”, tad tāda labā nav vērts veltīt nedz laiku, nedz pūles. Lūk, kāda vienkārša „dzīves filozofija”!

Daudzi ir sapratuši, ka arī ar Latviju „ir cauri”, un simtiem tūkstošu ir atraduši sev citu dzimteni. Jāsecina, ka pēc tādas loģikas arī ar latviešiem „ir cauri”. Un, protams, ar mazo latviešu tautas daļiņu Leonardu Inkinu arī „ir cauri”, un nav vērts ar viņu sazināties, viņa pausto lasīt un klausīties. Šo rindkopu ieliku raksta beigās, jo citādi daži, uzzinot jau raksta sākumā, ka ar mani „ir cauri”, rakstu nemaz nelasītu.

Arī, kad izdevu laikrakstu „Latvietis Latvijā”, mēs raksta autoru vārdus un uzvārdus rakstījām raksta beigās. Jo lasītājs, automātiski uzzinājis, kas ir raksta autors, vai nu vispār nelasa vai raksta saturu vērtē atbilstoši savai attieksmei pret autoru. Ir arī tādi, kas, uzzinājuši, kas ir autors, pievēršas rakstam, bet tādu tomēr ir mazums.

Novērtē šo rakstu:

95
14