Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Drošības policija ir ierosinājusi lietu pret mani pēc panta “Par nacionālā naida kurināšanu”, aizturēja mani un veica dzīvokļa kratīšanu. Izklāstu detaļas.

Piektdien, 15.decembrī man piezvanīja: ar Jums runā Drošības policijas darbinieks, mums ir Jums uzdodami vairāki jautājumi, vai Jūs nevarētu atnākt pie mums nākamajā nedēļā?

- Tas nebūs vienkārši. Lieta tāda, ka otrdien man ir jālido uz Ameriku, uz Kaliforniju pie meitas un mazbērniem.

- Nāciet pirmdien.

- Bet par ko būs saruna?

- Uz vietas uzzināsiet.

Deviņos no rīta pirmdien es izeju no mājas, man virsū skrien trīs jauni cilvēki ukraiņu nacionālajos tērpos – ar melnām maskām uz sejām.

- Drošības policija. Jūs tiekat aizturēts. Jūs tiekat aizturēts par nacionālā naida kurināšanu interneta komentāros. Lūk, lēmums par jūsu dzīvokļa kratīšanu, nāciet mums līdz.

Piecas minūtes lasu dokumentus... Nu ko, visi pieci dodamies uz manu dzīvokli: es, trīs cilvēki maskās un izmeklētājs (viņš bija ar atklātu seju). Nelielas formalitātes, un kratīšana sākās. Dzīvoklis man ir neliels, viena studio tipa istaba un vannasistaba. Tika iets pa apli: viens – pulksteņa rādītāja virzienā (skapis, gulta, plaukti), otrs – pretēji pulksteņa rādītāja virzienam (vannasistaba, virtuve, darba galds).

Trešais bija maskā, visdrīzāk tehniķis. Viņam bija čemodāniņš ar instrumentiem, datoru un fotoaparātu. Laiku pa laikam viņš pieslēdzās manām ierīcēm, piemēram, rūterim un kaut ko okšķerēja. Un visu fotografēja. Izmeklētājs sēdēja pie galda un rakstīja protokolu. Es smēķēju un skatījos.

Atzīmēšu, ka kratīšana bija ļoti drastiska. Pārrakāja visas vietas un visus stūrus, izčamdīja visas zeķes un kreklus. Savādi, vai ne tā? Ja mani aizturēja par naida kurināšanu internetā, tad ko gan viņi meklēja manās zeķēs? It kā daļu no “uzkurinošajiem” komentāriem es esmu publicējis tīklā, bet daļu noslēpis drēbju skapī? Kādā veidā? Naida trombu veidā?

Viņi izņēma visas ierīces, kas saistītas ar datoru, ierakstīja protokolā un nolika malā. Bez darba datora viņi izņēma arī planšeti, visas datu glabāšanas ierīces (cietie diski, zibatmiņas, kartes). Arī kasti ar veciem CD diskiem aprakstīja un paņēma, arī muzikālo pleijeri ...

Un, kad šī nelietīgā procedūra tuvojās nobeigumam, viens no maskās tērptajiem uzlīda pie griestiem pārbaudīt gaismas ķermeņus. Man pie loga ir sešas tādas lampiņas, pats tās uzstādīju. Vēl vienu reizi mēģināšu uzdot loģisku jautājumu: KO lampiņās var paslēpt apsūdzētais par “naida kurināšanu internetā”? Tiek izņemta viena lampiņa, otra... piektā...

 - O! Bet te kaut kas ir! Kaut kas maisiņā!

Maisiņš tiek izvilkts dienas gaismā – PATRONAS! 16 Makarova pistoles patronas. Vau! No pēdējās sestās lampiņas tiek izņemts vēl viens maisiņš – 18 patronas! Pietiekami, lai apšautu trešdaļu no Latvijas Saeimas.

Jāatzīstas, brīnījos es ļoti stipri. Viena lieta – ielādēt manā datorā kādu “attālināto klientu” un manā vārdā piesmērēt internetu (tā jau ir bijis). Bet cita lieta – “piemest” munīciju... Tas jau vairs nav hibrīdkarš, tas jau ir karš ar šaujamieročiem... Tā teikt, “biedri” iet uz visu banku.

Skatos uz “atradumu” un ievēroju, ka maisiņi, kurās atrodas patronas, ir tik ļoti pazīstami. Un visdrīzāk – manējie. Man tādi maisiņi dzīvoklī mētājas desmitiem. Tādos maisiņos man dažādi eksprespasti piegādā radiodetaļas, es no rakstīšanas brīvajā laikā nedaudz niekojos ar lodāmuru, mana pirmā profesija – radioinženieris.

Hmm... Ja tie ir mani maisiņi, tad uz tiem ir pagalam daudz manu pirkstu nospiedumu... Neslikti izdomāts ... Uz patronām, skaidrs, manu pirkstu nospiedumu nav. Pēdējo reizi Makarova pistoles patronas es turēju rokā 1983.gadā, kad dienēju armijā, bet maisiņus – burtiski vakar... Atsisties būs, oi, cik grūti.

***

Tālāk mani ved uz nopratināšanu attiecīgajā iestādē, pa ceļam realizēju visas savas tiesības uz advokātu. Izsaucu advokāti Immu Jansoni. Šajā situācijā viņa kā speciālists man noder vislabāk.

Kamēr advokāts brauc, sēžu ar vienu no maskotajiem istabā un runāju ar viņu par dzīvi. Seja aizklāta, bet pēc acīm var pateikt – pavisam jauns puisis. Starp citu, kratīšanas laikā tieši viņš atrada kastīti ar mana tēva ordeņiem.

- Kas tas?

- Tēva apbalvojumi, frontes...

- Jā, tādas lietas vajag glabāt, tās ir ģimenes relikvijas.

Atlika atpakaļ ar cieņu, akurāti. Šo puisi es pats pie sevis nosaucu par “inteliģentu”.

Ieskrien otrs, to es pie sevis nosaucu par “sivēntiņu”. Seja plata, acis – maziņas. Uzmet uz galda kaudzi ar krāsainām izdrukām – fotogrāfijas. Šajās fotogrāfijās redzams, kā mani bērni kādā no vasaras pārgājieniem kaili peldas upē.

- Un ko jūs par to teiksiet? Tā ir bērnu pornogrāfija!

- Vai jūs esat pie pilna prāta? Tie ir mani bērni! Viņi peldas upē...

- Tur ir redzami atkailināti dzimumorgāni! (Baksta ar pirkstu pa bērna attiecīgajās vietās un grūž man priekšā izdruku ar izrakstu no likuma teksta par bērnu dzimumorgānu attēlošanu.)

- Tad arī Briseles “čurājošais puisēns” ir pornogrāfija.

- Atzīstieties, ka tās ir jūsu patronas. Citādāk mēs...

Hmm... Man šķiet, ka to, ko jūs šobrīd darāt, var saukt par “spiedienu”. Es esmu divreiz vecāks par jums. Tādi gājieni ar mani jums cauri neies.

Kas bija pārsteidzoši: izdrukas ar manu “čurājošo puisīšu” fotogrāfijām bija gatavas 15-20 minūšu laikā pēc tam, kad mēs ar visu komandu bijām ieradušies “valsts mājā” uz nopratināšanu. Bet cietais disks ar manu ģimenes fotogrāfiju arhīvu ir milzīgs – apmēram 0,5 terabaitu apjomā. Tā uzreiz atrast mapītēs fotogrāfijas ar manu bērnu plikumiem es pats nevarētu. Bet vēl taču vajag arī izdrukāt...

Sanāk, ka viss šis teātris bija sagatavots un izmēģināts jau iepriekš. Mani arhīva diski jau iepriekš bija nokopēti, tajos jau bija parakājušies speciālisti un atraduši, kas, pēc viņu domām, varētu mani piespiest “atzīties”. Sanāk, ka viņi jau iepriekš pabijuši manā dzīvoklī, nokopējuši diskus, atstājuši patronas. Bet kratīšana bija tikai visa atrodamā legalizācija...

Kā viņi (vai ne tieši viņi) varēja iekļūt mana dzīvoklī? Elementāri. Pirms gada es jau vienreiz biju “uz “sarunām” Drošības policijā, kur mani izjautāja par braucienu uz Doņecku. Kad ieiet pie viņiem “valsts mājā”, tad no kabatām ir jāizvelk viss, arī atslēgas. Uztaisīt kopiju atslēgām – piecu minūšu jautājums. Bet ar manu dzīvesveidu – nemitīgi izbraukumi – parakāties pa manu mājvietu neviens netraucē...

***

Kas būs tālāk? Paskatīsimies. Pagaidām no Latvijas “kantora” nekādas jaunas ziņas nav ienākušas. Vienīgā apsūdzība pret mani – nacionālā naida kurināšana. Man ir parādījuši izdrukas no kaut kāda foruma internetā, kur it kā no mana datora kāds ar vārdu “Sergejs” ir aicinājis nogalināt latviešus. Murgi.

Es nekad neesmu neko rakstījis šajā forumā, es nekad nevienā forumā neesmu rakstījis komentārus ar svešu vārdu, es nekad neesmu aicinājis “nogalināt latviešus”. Mana māte ir latviete. Es taču nevaru aicināt nogalināt savu māti. Es vispār attiecībā pret interneta vidi esmu ļoti publiska persona. Katrs mans solis, katrs mans raksts jau 26 gadus ir atrodams laikrakstos un internetā, atliek tikai pameklēt. Grūti būs atrast tiesnesi, kas noticēs, ka Jurijs Aleksejevs kaut ko tādu varēja uzrakstīt...

Attiecībā uz patronām... Kādēļ gan tās būtu man nepieciešamas. Jaunībā, kad es dienēju armijā, es labi šāvu gan ar “makarovu”, gan ar “kalašņikovu”, gan arī ar rokas ložmetēju. Bet man jau šobrīd ir 59 gadi, daudz sliktāka redze, arī roka nav vairs tā “piešauta”. Lai vienkārši pašaudītos, es vairs neesmu tas labākais kandidāts. Atradīsies jaunāki par mani. Bet manam ierocim – VĀRDAM - ir daudz lielāks kalibrs nekā 9 mm. 

Pieļauju, ka zēni no mūsu Drošības policijas gribēja mani psiholoģiski ietekmēt, lai es pateiktu kaut ko lieku. Un viss šis teātris uz to bija orientēts. Patronas atrada kā “ķiršus tortē” pašas kratīšanas beigās, un pēc tam – uzreiz uz pratināšanu, kamēr es vēl neesmu atjēdzies... Es taču saprotu, ka viņus tā mācīja paātrinātajos alternatīvi apdāvināto specdienestu darbinieku kursos.

***

Pirmkārt. Kā “aizdomās turamajam” man nav jāsaglabā “izmeklēšanas noslēpums”. Tādēļ par visiem notikumiem es rakstīšu ļoti detalizēti. Lai cilvēki zina, kā šobrīd darbojas vārda brīvība Latvijā.

Otrkārt. Šobrīd visi mani datori, diski un zibatmiņas ir pilnīgā Latvijas specdienestu rīcībā. Es ne brīdi neticu viņu godīgumam. Ja jau manā dzīvoklī viņi iebāza patronas, tad manos elektroniskajos datu glabātājos viņi var sabāzt visu, ko viņi vēlas – līdz pat Kenedija slepkavībai. Gaidu. Un pārsteigts nebūšu. Un arī jūs nebrīnieties, ja manā garāžā atradīs nodurtu vecenīti.

Treškārt. Palasot internetā komentārus par manu aizturēšanu un dzīvokļa kratīšanu, es pamanīju, ka vairāki no maniem kolēģiem žurnālistiem par to priecājas. Portālā “Rus-Delfi” mani pat nosauca par “bijušo žurnālistu”. Bijušais? Anatolij Golubev, vai Tu mani tiešām sauc par “bijušo žurnālistu”? Hmm…

Es saprotu, ka man šajā valstī ir pietiekami daudz ideoloģisko pretinieku. Ar daudziem no viņiem es jau vairāk kā 7 gadus diskutēju manis izveidotajā diskusiju klubā – IMHOclub.lv (Dievs ir liecinieks, ka es nekad nevienam neesmu liedzis izteikties). Un, ja kādu no jums specdienesti sāktu tik nelietīgi presēt, es kā kalns stātos viņiem priekšā un jūs aizsargātu.

Padomājiet par to.

Redakcijas piezīme: Jurijs Aleksejevs mums ir ļoti nesimpātisks tāpat kā liela daļa viņa uzskatu. Taču mēs vienmēr atceramies šo viedo atgādinājumu:

"Vispirms viņi atnaca pēc sociālistiem, es klusēja, jo nebiju sociālists. 

Pēc tam viņi atnāca pēc arodbiedrību biedriem, es klusēju, jo nebiju arodbiedrības biedrs. 

Pēc tam viņi atnāca pēc ebrejiem, es arī klusēju, jo es taču neesmu ebrejs. 

Pēc tam viņi atnāca pēc manis, un nebija vairs neviena, kas varētu protestēt."

Martin Niemöller

"Kad atnāca nacisti pēc komunistiem, es klusēja, es nebiju komunists. 
Kad viņi atnaca pēc sociāldemokrātiem, es klusēja, jo nebiju sociāldemokrāts. 
Kad viņi atnāca pēc arodbiedrībām, es klusēju, jo nebiju arodbiedrības biedrs. 
Kad viņi atnāca, pēc ebrejiem, es arī klusēju, jo es taču neesmu ebrejs. 
Kad viņi atnāca pēc manis, nebija vairs neviena, kas varētu protestēt. "
Martin Niemöller
Un viņi mani nosita.Martin Niemöller.

Novērtē šo rakstu:

0
0