Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Katru reizi, kad no ekrāna kāds/kāda LTV Panorāmā traģiski aizžņaugtā balsī vēsta “saskaņā ar tādu-un-tādu aptauju Saeimā iekļūtu/neiekļūtu tie-un-tie”, atcerieties: tās ir blēņas.

Saeimas sastāvu nenosaka aptaujas. Saeimā iekļūst kandidāti, par kuriem nobalso tie, kas ierodas uz vēlēšanām (iepriekšējās, 12. Saeimas vēlēšanās, tādu bija ap 900 tūkstošu no apmēram pusotra miljona balsstiesīgo). Vēlētājs ierodas iecirknī, izstāv rindu, paņem biļetenus, izlasa sarakstus, izvēlas kādu no tiem, liek plusiņus, svītro blēžus utt. Vai arī neierodas un nenobalso, jo ir pārāk labs vai slikts laiks, paģiras, seriāls jāskatās vai cits kāds svarīgs iemesls.

Aptaujā savukārt kāds tūkstotis vai mazāk pilsoņu atbild uz jautājumu, par ko tie balsotu. Balsotu. Pieļāvuma formā. Balsotu, ja… Neredzot personāžu sarakstus, un bez kādas piepūles ar pašu balsošanu. Nekur arī nav jāiet brīvā dienā, tik atbildi uz jautājumu un miers. Rezultātā atbilde “nepiedalīšos” jau ilgstoši ir zem 20%, bet reāli nepiedalās divreiz vairāk, 12. Saeimas vēlēšanās dalība bija zem 60%.

Aptaujas, ja tās tiek veiktas regulāri un pēc vienotas metodikas, ir labs avots tendenču novērtēšanai un var tikt izmantots prognozēšanai. Bet tas nav pamats apgalvojumam “iekļūs” vai “neiekļūs”, lai atceramies kaut vai drošo aptauju prognozi par Klintones un Bondara uzvarām.

Garlaicīgā daļa: mērījumi un statistiskā kļūda

Ja aptauja veikta atbilstoši standartiem, tad tās rezultātiem ir matemātiski izskaitļojama kļūda, pie kam ar zināmu statistisku varbūtību. Šī robeža ir 95%. Liels skaitlis, tas nosaka, ka gandrīz vienmēr kļūdas koridors būs prognozējams. Bet, pārtulkojot latviski atlikušos 5%, iznāks, ka vienā no 20 gadījumiem kļūdas koridors var būt krietni lielāks. Tas nozīmē, ka ikmēneša mērījumi vienu reizi pusotrā gadā var būt aplamāki par aplamu.

Pats kļūdas lielums ir atkarīgs no mērījuma lieluma, un nav vienāds visiem publicētajiem skaitļiem. Tā piemēram, pēdējos maija datos aptaujas līderiem kļūdas koridors ir virs diviem procenta punktiem, bet tiem, kas apdzīvo vidusdaļu – drusku virs viena. Tulkojot latviski, tas nozīmē, ka līderu rezultātu svārstības tik tiešām ir svārstības, bet pārējiem – nav.

Ilustrācijai: Vienotības reitings aprīlī 4.9, maijā – 3.7. Kļūdas koridors – 1.2. Tātad aprīlī tas tikpat labi varētu būt bijis 3.7 (ja toreiz kļūda bijusi uz augšu), bet maijā – 4.9 (ja šoreiz mērījums ir ar kļūdu uz leju). Jautājums: ko nozīmē reitinga izmaiņas pāris procentu punktu apjomā tiem, kam kopējais mērījums ir pāris līdz pieci procenti? Atbilde: neko.

Uz šī fona sevišķi aizkustinoša bija sajūsma jenotu rindās, ko tie izšļāca pa visu tviteri, kad marta rezultāti rādīja grandiozu kāpumu – 0.3% ar kļūdas koridoru 1.4%. Un labsirdīgi stulbenīši no LTV Panorāmas tā turpina katru mēnesi. Āksti.

“Proporcionāli pārdalot, Saeimā iekļūtu…”

Šī frāze pavada katru partiju popularitātes reitingu prezentāciju. Tās laikā uz ekrāna parādās strīpa 5% līmenī, un visi stabiņi pieaug uz neizlēmušo un balsot negribošo rēķina. Kā pieaug? Proporcionāli. Kam bija vairāk, pieaug vairāk, kam mazāk – tam mazāk. Bet īstenība tā ir aplamība uz aplamības, lai neteiktu ko krasāku. Par aplamību “Saeimā iekļūtu” skatīt iepriekš, jo aptaujas nosaka popularitāti un tās izmaiņas lielākajiem spēlētājiem, bet ne vēlēšanu rezultātus.

Proporcionālā pārdalīšana ir sarežģītāka tēma. Kā balsos tie, kas saka, ka nezina? Ja reiz pieņēmums ir, ka balsos, tad pie kāda šamos vajadzētu pieskaitīt. Vienkāršākā un it kā drošākā metode – sadalīt šo skaitli proporcionāli tiem, kam izvēle ir. Vēlēšanās tā faktiski arī notiek, nebalsojušie rezultātu tieši neietekmē, un vietas Saeimā tik tiešām arī sadalās proporcionāli. Nu gandrīz.

Bet mums te ir darīšana ar aptauju, nevis vēlēšanām. Papildus visiem citiem pieņēmumiem, atbilde “nezinu” var nozīmēt arī “nezinu, vai vispār iešu” vai arī “nezinu, par Strīķi vai par Bondaru, abi tādi simpātiski un gudri”, vai pat “nezinu, vai par Ždanoku, par Saskaņu tomēr drošāk”. Aptauju datu ekstrapolēšana ar “nezinu” proporcionālu pārdali vēl puslīdz ciešami strādāja pagājušajā gadsimtā, bet šobrīd tas ir aritmētisks vingrinājums bez seguma.

Mūsdienu fragmentētajā un strauji mainīgajā publiskās komunikācijas vidē drīzāk sagaidāms, ka neproporcionāli liela pārdale pienāktos tiem politiskajiem spēkiem, kuru elektorāts ir grūti nomērāms ar pašreizējām metodēm. Tā gadījās ar Zīgerista negaidīto rezultātu 1995. gadā, kuru socioloģija nespēja prognozēt principā.

Līdzīgu iemeslu dēļ smagu zaudējumu pēdējā britu parlamenta vēlēšanās cieta konservatīvie. Premjerministre Meja izsludināja ārkārtas vēlēšanas, balstoties uz aptauju dotu pārliecinošu pārsvaru. Un zaudēja. Lielu skaitu apgabalu uzvarēja līdz šim neredzēts korbinistu aktivitātes vilnis – jauni ļaudis, studenti, anarhisti, pohuisti sociāli aktīvi cilvēki. Pietika viņiem pasolīt sirreālas lietas kā augstskola pilnīgi visiem un pilnīgi par velti, un šamie atskrēja uz vēlēšanām kā uz modernās mākslas performanci.

Mūsu situācijā nenomērāmas paliek tās iespējas, ko var mēģināt izmantot “jaunie gaišie modernie”, jo liela viņu atbalstītāju daļa dzīvo paralēlā pasaulē, bet ir sasniedzama ar flashmob organizēšanas metodikām. Savukārt “pārbaudītajām vērtībām” galvenā ķeza ir atbalstītāju pasivitāte kā tāda. Kā piedabūt uz pilsonisku aktivitāti situācijā, kad vispār no politikas jau sen kā nelabi metas? Nacionāļi pabaidīs savējos ierastā kārtā, bet ko darīt miera un stabilitātes garantiem?

Reālā pārdale jeb jēru skaitīšanas kārtējā atgriešanās

Daži secinājumi no maija aptaujas rezultātiem. Ka jau minēju, apvienošanās, šķiršanās un citas politkopošanās pavasara sezona ir beigusies, un var sākt vērot rezultātus.

Intriga par to, cik milzu kumosu Saskaņai atkodīs Ždanoka, izrādījās pārspīlēta. Saskaņai kritums neizskatās kā tiešo konkurentu panākumu sekas, Krievu savienības reitings no nulles atšķiras par kļūdas koridora tiesu. Apmēram 20% Saskaņai kā ir, tā ir. Neliela svārstība, ja skatāmies gada griezumā.

Pērn izskatījās, ka Vienotība gārdz pēdējo elpu, un jautājums bija, kā pārdalīsies viņu elektorāts. Neaizmirsīsim, ka uz to ir vesela rinda pretendentu – no korupcijas apkarotājiem līdz racionāliem pagastvečiem. Šeit jāatzīst, ka Ašeradens ar vienu sudraba lodi savu organizāciju ir izglābis. Proti, Vienotības atbalstītājiem bija viens miiilzu traucēklis vārdā Solvita. Viņas trokšņaina izslēgšana, neļaujot aiziet klusi un pa godam, atgrieza dzimtajā klēpī daļu no vecās bāzes, un tas deva iespēju vienoties ar reģionālajiem līderiem.

LRA izrādās galīgs lūzeris tā rezultātā. Visi atpazīstamie personāži ir prom, pārdalāmos reģionus savākusi Vienotība, bet vairāki pazīstami deputāti, kuri savas iepriekšējās pieredzes un autoritātes dēļ varētu stutēt LRA līniju, izšķīrušies par drošāku dzīvi ZZS. LRA pērngad gozējās reitingos ap 5% robežu, bet šobrīd ir turpat pie nulles, blakus NSL un Ždanokai.

KPV LV skaitļi formāli ir auguši, bet JKP – krituši. Vai tā ir tendence, rādīs laiks, jo cipari pārāk mazi. Tiesa, šeit būtu vietā atgādināt, ka aptaujas mums nerāda vēlētājus ārzemēs. Saskaņā ar vēlēšanu kārtību visas ārzemju iecirkņos nodotās balsis tiek pieskaitītas Rīgas apgabalā. Partiju izveides vēsture varētu šai sakarā dot priekšroku Kaimiņam. Kāpēc krīt JKP skaitļi, tik tiešām grūti pateikt. Var jau būt, ka iemesls ir tviterastu Par!istu konsolidācija, bet varbūt, ka sākumā aprakstītais mērījuma gļuks, kuram ik pa reizei ir jābūt.

Un beidzot: kas tam Pabrikam nolēcās?

Sensācija: Pabriks pamet Vienotību. Pāriet pie partijas ar zemāku reitingu, pavisam aptracis.

Mieru, tikai mieru. Pabrikam var daudz ko pārmest, bet tikai ne to, ka viņš mainītu partijas bieži un neveiksmīgi. Gluži otrādi, šī būs viņam tikai ceturtā, un visas iepriekšējās reizes bija vairāk vai mazāk sekmīgas.

Atgādinājumam. Jau krietnu laiku ar sabiedriskām aktivitātēm mūs priecē Juris Pūce, kurš tērē labu laužu gādātus naudas kalnus un aģitē par labēju politiku, liberālām vērtībām un uztur priekšstatu par organizāciju Attīstībai kā par nozīmīgu politisku spēku. Kad pērn kļuva skaidrs, ka pašam čiks vien iznāks, uz Rīgas vēlēšanām tika izveidots politbastards LRA/LA, kurā attīstītāju rumpim tika uzmontēta skaisti frizētā Mārtiņa Bondara galva. Armēņu radio uz jautājumu “vai var būt laimīgas aprēķina laulības” atbildēja “var, ja aprēķins pareizs”. Tas attiecas arī šo monstrozo pasākumu: Bondara atpazīstamība un spēja valdzināt par sevi divreiz vecākas dāms, plus Pūces organizācija un nauda, ienesa šamos Rīgas Domē.

Bet Rīga, lai cik liela, prasa tikai vienu kampaņu. Saeimas vēlēšanās ir pieci apgabali, katram vajag līderus. LA tādu nav. Tādi ir jaunizveidotajiem konkurentiem – Par!istiem – kuriem savukārt nav naudas. Sametoties kopā un pievilinot klāt jau to pašu pārbaudīto Bondaru, kārtējais dr. Frankenšteina monstrs ir gatavs.

Kāds tam sakars ar Pabrika lidojumu? Īstenībā ļoti loģisks. Kamēr nebija notikusi šī bastardošana, Par! reitingi bija pavisam sīki, un Vienotības nodevēji, kas bija pat sasēdušies Par!istu valdē, nolēma mukt atpakaļ pie Ašeradena izglābtās Vienotības, kurai savukārt reitings bija jūtami atkopies. Sak, kauns aizmirsīsies, bet ēst gribas katru dienu. Līdz ar to uz septiņām līdz desmit iespējamām Vienotības vietām nākošajā Saeimā atkal ir lēvenis pretendentu, un iekšā tiks tikai sarakstu pirmie numuri un vēl pa kādam no Vidzemes un Rīgas. Vai Pabrikam kāds dos pirmo numuru kādā no Vienotības sarakstiem? Protams, nē. Un nākošajās eirovēlēšanās arī tikt iekšā ļoti mazvarbūtīgi.

Pa tam lāgam vispārējā sajūsmība, ko maijā medijos attīstīja jaunā tviterastu apvienība, ierastā kārtā uzaudzēja reitingu līdz jau kaut kam nomērāmam, un, veiksmīgi kampaņojot, Saeima rādās cerīgā attālumā. Te arī goda vīram Pabrikam, kurš vēl pirms pusgada zvērēja uzticību Vienotībai, uznāk apskaidrība, ka viņa mesiāniskais aicinājums ir palīdzēt “jaunajiem”, it īpaši, ja droši tiek par saraksta līderi. Un, starp citu, ja netiek Saeimā, ar’ nebūs nekāda katastrofa, vēl paliek laiciņš, ko deldēt bikses Briselē, un uz eirovēlēšanām no šamā pulciņa tikt līderos ir vismaz kāda cerība.

Pārlasīju un nopūtos: nu baigi cinisks raksts iznācis. Kur paliek ticība ideāliem, pašaizliedzība un cīņa par tautas gaišo nākotni? Vai tad ir tikai runājošas galvas un pliki reitingi, reālas politisku ideju konkurences nemaz vairs nav? Ir jau ir, ne pārāk daudz, bet ir. Par to citreiz.

Turpinājums sekos.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

97
9