Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Klajā nākot grāmatas „Čekisti un komunisti” pirmajai daļai, daudzu sabiedrībā nozīmīgu un pazīstamu personu reakcija reizē izbrīnīja un neizbrīnīja.

Pirmoreiz publiskotajos un grāmatas formātā izdotajos padomju un VDK nomenklatūras sarakstos minētie ļaudis – gan pensijā aizgājušie, gan joprojām augstos un ietekmīgos amatos esošie – lielā vienprātībā klusēja kā zivis.

Tas jau arī bija sagaidāms, un līdzīgi uzvedās daudzi bijušo nomenklatūras pārstāvju tiešā vai netiešā ietekmē esošie mediji. Arī tie izlikās, ka nekas jau vispār nav noticis un nekādi saraksti vispār nav publicēti.

Gadījās izņēmumi. Pavisam naiva „sabiedriskā” Latvijas radio korespondentīte sadomāja par jauno grāmatu veidot sižetu – un jau pēc dažām stundām bija spiesta kaunīgi atvainoties, ka šoreiz nekas nesanākšot.

Bijusī padomju nomenklatūra bija apliecinājusi savu patieso ietekmi sabiedriskajos medijos. Un kāds gan brīnums, ja šajā pašā „sabiedriskajā” radio ar tā vadības ziņu kā „eksperts” regulāri var uzstāties bijušais kompartijas centrālkomitejas propagandas sektora vadītājs Ojārs Janovičs Skudra.

Taču klusēja šie ļaudis tikai publiski. Čekistiski komunistiskā iedaba viņiem lika rīkoties aizvadītajos gadu desmitos ierastajā veidā – mēģināt paklusām spļaut aizdomu un šaubu indi pa labi un kreisi, izmantojot šai indes straumju šļākšanai savus ietekmes aģentus.

„Tas taču nav nekas īpašs”... „Tās taču ir tikai telefongrāmatas”... „Tur taču lielākā daļa cilvēku sen ir miruši vai pensijā”... „Vai, kāda vilšanās”... „To visu noteikti nav jēgas ņemt vērā”...

Šādas un līdzīgas bija tūkstošu no ērtajām aliņām izpurināto, vārdā, uzvārdā un tēvvārdā nosaukto bijušo padomju režīma balstītāju iedvesmotās, viņu ietekmes aģentu atskaņotās vārdiskās indes šļakatas.

„Apskatieties pats to grāmateli, uz kuras daudzi uzraujas. Arī es gandrīz iekritu, bet tad pašķirstīju... Visi gaidīja, ka tur būs ziņotāji, bet nav taču. Tur ir zināmu padomju politiķu darba telefoni. Nu un?” – tā, piemēram, rakstīja teātra kritiķe Silvija Radzobe.

Tas jau bija pārsteigums. Un bija vēl citi līdzīgi ļaudis, no kuriem tāpat it kā nevarēja gaidīt, ka viņi padomju un čekistu nomenklatūras pārstāvjus godbijīgi, gandrīz vai ar trīsām balsī dēvēs par „padomju politiķiem”.

Taču... tikai it kā. Pietiek palūkoties uz šīs pašas padomjlaikos „piejaucētās” bijušās biedrenes, tagadējās kundzes „radošo biogrāfiju”, lai kļūtu skaidrs, kāpēc cilvēks arī masu slepkavas Ļeņinu un Staļinu, visticamākais, klanīgi nodēvētu par „padomju politiķiem”.

Domāju, ka nešaubīšos, apgalvojot, ka pēc pašlaik sagatavošanā esošās „Čekistu un komunistu” otrās daļas ar nosaukumu "Visuzticamākie čekisti un komunisti" nonākšanas sabiedrības rīcībā indes straumju un to šļācēju kļūs vēl vairāk.

1987. gada 14. jūnijā grupa „Helsinki 86” nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, 1988. gadā notika milzīgā manifestācija Mežaparkā, tika nodibināta Latvijas Tautas fronte. Šie bija gadi, kad Latvijas tauta modās – lai kā arī indes vēmēji vēlāk mēģinātu nodēvēt šī laika notikumus.

Cita lieta – ka bija simti un tūkstoši cilvēku, kuri šajā laikā joprojām turējās pie saviem padomju nomenklatūras amatiem. Arī pēc tam, kad 1988. gada 18. novembrī pirmo reizi kopš 1939. gada pie Brīvības pieminekļa tika svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena, viņi turpināja balstīt padomju režīmu.

Jaunajā grāmatā "Visuzticamākie čekisti un komunisti" pirmoreiz atklātībai tiks nodoti divi padomju laikā slepeni un līdz šim nepubliskoti saraksti – Latvijas PSR augstākās nomenklatūras saraksts 1988. gada aprīlī un pēc struktūras un apjoma līdzīgs saraksts, kas datēts ar 1989. gada jūliju.

Par mūsdienu Latvijas valsti un tās saimniekiem daudz ko izsaka fakts, ka šādi saraksti neatrodas ne Nacionālajā arhīvā, ne Okupācijas muzejā, ne Nacionālajā bibliotēkā. Ir bijuši cilvēki, kas par to ir parūpējušies.

Bet nu tie nāk dienas gaismā, un ikvienam pašlaik sagatavošanās esošās grāmatas lasītājam būs vienreizēja iespēja, ņemot talkā arī grāmatas pirmo daļu, pašam pārliecināties – kuri bija tie „visuzticamākie” padomju nomenklatūras pārstāvji, kuriem pietika prāta vai godaprāta izstāties no padomju varas aktīvo atbalstītāju rindām jau līdz ar Atmodas sākumu, un kuri bija tie, kas padomju okupācijas režīmu balstīja līdz pēdējam mirklim.

Līdz ar to grāmata „Visuzticamākie čekisti un komunisti” būs bijušajiem padomju nomenklatūras darbiniekiem, eksčekistiem, viņu radiem, draugiem un mantiniekiem vēl daudz netīkamāka un atmaskojošāka nekā „Čekistu un komunistu” pirmā daļa.

No Brigmaņa un Lemberga līdz Šmidrem, Dolgopolovam un Kehrim, - viņi visi būs šīs grāmatas lappusēs, sarakstos, kuru autentiskumu viņi ar visu savu šaubu indes šļācēju pieredzi nespēs apstrīdēt. Un tas nevar nepriecēt.

Atliek Latvijas tautai sagaidīt vēl divus sarakstus – reizē ar tik ilgi slēptajiem „čekas maisiem” arī pilnu astoņdesmito gadu beigu kompartijas biedru sarakstu ar visiem pēdējā brīdī par pilnvērtīgiem komunistiem kļuvušajiem reiriem, ēlertēm un rasnačiem, kuri tagad mēģina iegalvot, ka esot centušies padomju sistēmu „graut no iekšas”.

Kad arī šie saraksti būs nopublicēti, padomju kolaborantu lappusi Latvijas vēsturē varēs uzskatīt par puslīdz pabeigtu.

Novērtē šo rakstu:

220
18