Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā iezīmējas kāda noturīga tendence – uzskatīt, ka tas, ko Latvijai iesaka starptautiskās organizācijas – Pasaules Banka, Pasaules Veselības organizācija, OECD, Eiropas Padome – vai nu viss vai lielākajā daļā ir muļķības, neatbilst Latvijas specifikai un vispār mēs paši zinām labāk.

Nu, piemēram, Pasaules Bankas rekomendācijas attiecībā uz Latvijas nodokļu politiku. Vēl tinte uz tām nav nožuvusi, kad Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija paziņo, ka ir kritiski pret šīm rekomendācijām, un tās esot Latvijas situācijai neatbilstošas. Skeptiski ir Vienotības un ZZS politiķi. (NA neinteresē komplicēti valsts pārvaldes jautājumi, viņi par tiem neizsakās.)

Latvijas Bankas prezidents vispār uzskata, ka “ir jābeidz skatīties mutē un nekritiski ieklausīties ārējo ekspertu, piemēram, Pasaules Bankas un SVF padomos. Mums pašiem ir pietiekama kapacitāte nepieciešamo lēmumu izstrādē un pieņemšanā”.

Kāda mums pašiem kapacitāte, tas ir skaidrs redzams – Latvija cīnās par pēdējo vietu Eiropas Savienībā teju jebkurā iespējamā rādītājā. Atsevišķos veselības aprūpes aspektos, kā zīdaiņu mirstība, esam jau dažu Āfrikas valstu līmenī. Ienākumu nevienlīdzība, nabadzība, ekonomikas pieauguma tempa kritums – ņemiet, kuru rādītāju vēlaties, visur mums ir vai nu paši sliktākie vai vieni no pašiem sliktākajiem rādītājiem.

Bet nē, vietējie eksperti ar pārliecību un enerģiju pašpasludinās par kompetentākiem nekā viscienījamāko pasaules nozares organizāciju eksperti.

Tieši tāda pati ir situācija ar Pasaules Veselības organizācijas izstrādātājām rekomendācijām Latvijas veselības sistēmas sakārtošanai. Mūsu mūžīgais veselības sistēmas eksperts Pēteris Apinis nosauc PVO pētījumu par studentu sacerējumu un lamā pēdējiem vārdiem.

Apiņa kungs vismaz pamato savus kritiskos izteikumus ar garu sarakstu faktoloģisku kļūdu, kas paviršam vērotājam tiešām var radīt iespaidu, ka pētījums nav jāņem vērā. Taču Apinis patiesībā nevis norāda uz kļūdām, bet uzskata, ka viņš zina labāk, kā jāveido politika.

Toties Latvijas Banka piedāvā rīkoties nevis vienkārši atšķirīgi, bet pilnīgi pretēji tam, ko iesaka Pasaules Veselības organizācija. Izņemot veselības ministri, kura vienīgā iesaka turēties pie starptautiskajām rekomendācijām, citi koalīcijas politiķi gan no ZZS, gan Vienotības (NA neinteresē komplicēti valsts pārvaldes jautājumi, viņi par tiem neizsakās) iesaka neievērot Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas.

Tieši tas pats attiecas ne tikai uz veselības sistēmu un nodokļu politiku, bet arī uz jebkuru citu jomu. Piemēram, Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs norāda Latvijai uz nepieciešamību virzīties uz priekšu ar viendzimuma laulību regulējuma ieviešanu, Stambulas konvencijas ratifikāciju un bērnu tiesību ievērošanas uzlabošanu. Par šīm rekomendācijām pat netiek lāga diskutēts, tik ļoti pārāki mēs esam. Un konkrētais komisārs taču vispār nav latvietis, ko tad viņš sadomājis mūs mācīt. Mēs te paši zinām, kā vajag, un nevajag mums neko rekomendēt.

OECD ziņojums par stāvokli Latvijas izglītības sistēmā netika publiski noķengāts, jo tika publiskots īsi pirms Latvijas iestāšanās līguma parakstīšanas, taču pilnībā tiek ignorēts praksē. Šadurska sīkmanīgi viltīgā ideja – nogriezīsim naudu, lai paši saprot, kā jāreformējas, – izgāzās ar skaļu blīkšķi, radot Kučinska valdībai nu jau par firmas zīmi kļuvušo haosu, kad skolotāji, pat jau uzsākot darbu 1.septembrī, varēja vienīgi zīlēt, kurš kādu pārsteigumu saņems reizē ar jauno algu. Lieliska attieksme un realizācija latviskās valsts pārvaldes gudrības stilā.

Ir ļoti lielas aizdomas, ka tāda pati attieksme valda arī aizsardzības sektorā, kur ekspertu rekomendācijas, protams, ir slepenas. Taču jādomā, ka ir kāds pamats tam, kāpēc visas mūsu kaimiņvalstis un visas Baltijas reģiona valstis, reaģējot uz jaunajiem drošības izaicinājumiem, ir vai nu ieviesušas obligāto militāro dienestu pēdējos gados, vai paplašinājušas un attīstījušas jau esošo, kamēr Latvija vienīgā turas pie daudzus jautājumus raisošas stratēģijas, kas paredz mazskaitlīgās un vāji ekipētās zemessardzes izmantošanu kā pilnvērtīgu, teritoriālās aizsardzības funkcijas veicošu, karaspēku.

Tikai un vienīgi Latvija Baltijas jūras reģionā uzskata, ka valsti ir iespējams aizsargāt bez obligātajā militārajā dienestā sagatavotiem rezervistu tūkstošiem. Arī šajā jomā mēs tātad esam gudrāki par visiem. Jāpiebilst, ka šāda mūsu gudrība politiķiem ļoti izdevīgā veidā ļauj ieekonomēt ievērojamus līdzekļus un tērēt aizsardzībai būtiski mazāk, nekā to dara kaimiņi. (Un attiecīgi viegli atrast naudu deputātu kvotu ietvaros iecerētajiem bilžu albumiem, siera grāmatām un citām blēņām.)

Mani mulsina visu šo Latvijas ekspertu un politiķu pašvērtējums. Es, atklāti sakot, vairāk uzticos Pasaules Bankai, Pasaules Veselības organizācijai un OECD nekā Vienotībai, ZZS vai Pēterim Apinim. (NA par sarežģītiem valsts attīstības jautājumiem nemēdz izteikties.)

No kurienes šī augstprātība? Kādi tieši Latvijas panākumi vai varbūt šo ekspertu personīgie sasniegumi ļauj ar tādu vieglumu noraidīt un apsaukāt pasaules cienījamāko organizāciju veikumu, kuros, protams, var atrast drukas kļūdas, bet nedz intelektuāli, nedz teorētiski, saprotams, neviens no šiem vietējiem tā sauktajiem ekspertiem nespēj noformulēt nekādu argumentētu iebildumu.

Domāju, tas ir provinciālo ciema gudrinieku fenomens. Ja mēs paprasītu viedokli Zaubes autobusa pieturā ekspertiem, kas sapulcējušies pie alus pudeles, ko viņi domā par Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, varētu sagaidīt tieši tādu pašu vērtējumu, kādu sniedz mūsu titulētie eksperti un politiķi.

Pateicoties mediju degradētajai publisko debašu kvalitātei, Latvijā nepastāv intelektuāla vide, kurā neargumentēti un populistiski viedokļi tiktu atsijāti no tādiem, kuros ir kādas domas klātbūtne. Aizsardzības sektorā vispār valda PSRS laiku komunikācijas principi. Ne tikai nav nekādu diskusiju, bet pat jebkāda kritiska jautājuma uzdošana uzreiz tiek traktēta kā Krievijas inspirēts informatīvs uzbrukums, un arī mediji neuzskata, ka šī joma būtu kādas analīzes vai pētniecības vērta.

Protams, tā arī ir politisko līderu problēma. Spēcīgu, valstiski atbildīgu līderu, kas spētu formulēt valstij nepieciešamo politiku un būtu pietiekami stipri, lai nelocītos kā niedrītes vējā atkarībā no tā, kurš piezvana vai kurš kritiski izsakās.

Visi šie apstākļi kopumā rada vidi, kurā tiek nomuļļāti, nokritizēti un sabotēti jebkādi saprātīgas politikas mēģinājumi. Pret vienām idejām un reformām iebilst kāda uzņēmēju organizācija, pret citām ģimenes ārsti, pret trešajām bļaurīgi nacionālisti. Ceturto nokritizē kāds TV raidījums, un nav neviena līdera, kuram būtu mugurkauls, sava galva uz pleciem, spēks un meistarība īstenot saprātīgu politiku, neskatoties uz dažādajām interesēm un viedokļiem visapkārt.

Papildus sacītajam es vēlētos pievērst uzmanību tam, ka Latvija lielāko izrāvienu attīstībā līdz šim ir piedzīvojusi tieši tajos gados, kad Latvijas likumdošana tika harmonizēta ar Eiropas Savienību (faktiski izveidota no jauna), lai nodrošinātu Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, eirozonā un NATO.  Tikai precīza starptautisko organizāciju ceļakaršu ievērošana un rekomendāciju izpilde ļāva sasniegt izvirzīto mērķi un iestāties šajās institūcijās.

Ne visas no tālaika rekomendācijām, piemēram par KNAB izveidi, toreizējiem politiķiem un politiskajiem līderiem šķita nepieciešamas un “atbilstošas Latvijas realitātei”, un tomēr tās tika īstenotas, apzinoties, kas ir valsts interesēs. Šodien mēs vērojam pretēju virzību. Mēs it kā esam visgudrākie un nedomājam skatīties mutē ārzemju ekspertiem.

Skaidrs, ne jau viss, kas no ārzemēm, ir labs un ne viss vietējais slikts, taču cik pārspīlētai un augstprātīgi sakāpinātai ir jābūt pašapziņai, lai iedomātos, ka VISS, ko mums rekomendē pasaules vadošie eksperti, ir aplams.

Varbūt pavērtēsim sevi mazliet kritiskāk. Varbūt tomēr mēs neesam pasaules ekonomikas un publiskās pārvaldes čempioni. Varbūt tomēr mums ir vērts pamācīties un ieklausīties tajos, kuriem veicas labāk. Un labāk veicas teju visiem Eiropā, izņemot varbūt Rumāniju un šur tur Bulgāriju.

Mums visiem vajadzētu saprast, ka, neko nemainot, nekas arī nemainīsies. Un mainīt vajag nevis Saeimu vai valdību, mainīt vajag savu domāšanu. Saeima un valdība ir nevis mūsu problēmu cēlonis, bet mūsu spogulis. Mainīsies domāšana, mainīsies arī Saeima un valdība.

Mediju atbildība šajā procesā ir daudz nozīmīgāka nekā politiķu. Un, tā kā mēs katrs mūsdienās varam būt mazliet medijs, mūsu katra atbildība tajā, kāda ir un kāda būs mūsu valsts, attiecīgi ir pieaugusi.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu:

54
33