Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

„Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas mežsaimniecības pamatus (lasīt šeit). Tagad J. Jansons ir kļuvis arī par AS "Latvijas valsts meži" padomes priekšsēdētāju un vienu no aktīvākajiem galvenās cirtes caurmēra samazināšanas aizstāvjiem,” – tā nule publicētā viedokļrakstā konstatē ornitologs Viesturs Ķerus. Šodien publicējam paša institūta „Silava” vadītāja Jurģa Jansona pamatojumu – ar ko skaidrojama šī nostājas maiņa.

Manas domas mainās, aizbraucot uz Somiju. Klausoties lielas daļas sabiedrības viedokli, ka mums vajadzētu iet skandināvu ceļu, dzīvot skandināvu līmenī, jo latviešu tauta ir pelnījusi. Lai mēs tā dzīvotu, mums ir jādomā līdzīgi kā skandināviem. Piemēram, Somija ir ļoti lepna par savu meža nozari kā stratēģisku valsts pamatu, bet tajā pašā laikā Somijas valsts neregulē kokaudžu parametrus, kad cilvēki drīkst pieņemt lēmumu par koku ciršanu.

Jau 2000.gadā mainījās Latvijas mežu nozares institucionālā uzbūve. Pirms tam labās prakses standarts bija normatīvs. Meža dienests cirta kokus un pats sevi kontrolēja, bet pēc 2000.gada mums palika normatīvs un labās prakses standarts. Ļoti daudzi cilvēki ilgi nevarēja saprast, kas ir mainījies, ka labās prakses standarts nav likumdošana.

Likumdošana ir robeža, kad cilvēku soda, ja viņš ir izdarījis tīšu pārkāpumu. Pēdējos gados mēs redzam, ka cilvēki, kuri mēģina veidot ainaviski interesantus priežu mežus tur, kur drīkst cirst mežus, nonāk konfliktā ar likumdošanu, jo likumdošana mēģina aprakstīt labo praksi. Cilvēks, mēģinot domāt pozitīvi un īstenot labo praksi, nonāk pretrunā ar likumdošanu.

Es dzīvoju līdzi koku augšanai kopš 1992.gada. Un es saprotu tos cilvēkus no 90. gadiem, kad pirmo reizi parādījās runas, ka Latvijā izcērt visus mežus, - no tiem laikiem līdz šim ir pagājuši 20 gadu. Tajā laika cilvēkiem bija iespēja izvēlēties, vai mežu pēc koku nociršanas pamest dabai, kas tur visu sakārto no dabas viedokļa, vai mēģināt visu mērķtiecīgi sakārtot un atjaunot un kaut ko pakopt. Šie cilvēki, kas tajā laikā bija mazākums, viņi redz, ka pa šiem 20 gadiem mēs esam diezgan strauji pietuvojušies tam, ka koki, kas aug viņu mežos, atbilst tām dimensijām, kuras pieprasa mūsdienu tirgus.

Finiera klucis bērzu mežos ja vēl nav izaudzis, tad izaugs tuvākajos desmit gados. Bet tie nebūs 70 gadi, tie būs apmēram 40 gadi. Tas finierklucis, kas būs izaudzis, atšķirsies no tā, kādi ir priekšstati, kas nāk no seniem padomju laikiem. Tāpat - kādam ir jābūt baļķim pēc tā laika gateru tehnoloģijām. Mums tehnoloģijas ir radikāli mainījušās.

Cilvēki, kas ir izaudzējuši kokus mežos nu jau brīvvalsts laikā, diezgan pamatoti prasa, kāpēc valsts man liek gaidīt vēl desmit gadus, ja es varētu gaidīt deviņus gadus. Tā ir atbilde, kas valstij ir jāsniedz. Kāpēc Somijā vispār valsts neregulē, Igaunijā regulē, bet igauņiem baļķis ir 11 centimetrus tievāks nekā Latvijā, kaut gan mēs esam stipri līdzīgā situācijā gan vēsturiski, gan bioloģiski. Tas ir tas, kas veido viedokli, kādēļ cilvēkiem ir jādod brīvība izvēlēties.

Latvijā ir 230 miljoni kubikmetru pieaugušos mežos esošu koku, no kuriem mēs nocērtam 12 miljonus. Ja kāds privātais īpašnieks izvēlēsies šo likumdošanas rezultātu, ko es ceru, ka pieņems, tur nav nekāda sakara ar Latvijas koksnes resursu stāvokli, iznīcināšanu vai izmantošanu. Jau ar esošajiem regulējumiem cilvēki nemaz tā negrib cirst. Tas, ka trūkst koksnes, ir meli. Ir pieejami 230 miljoni.

Skābeklis rodas koku augšanas rezultātā. Jo mums būs vairāk vidēja vecuma mežu, kur koki augs, jo vairāk tie ražos skābekli un savāks oglekli pie sevis. Tā ir patiesība, kuru mūsu nozarē cilvēki neapšauba. Tas ir pamats, uz ko tiek balstīts viedoklis. Es nekad neesmu milzīgi iestājies, ka tie caurmēri būtu jāmazina. Es iestājos par ideju, ka cilvēks, kas cērt kokus mežā pēc caurmēra, ir daļēji spiests caur valsts gribu mērķtiecīgāk atjaunot šo mežu. Lai zinātne nepaliek uz papīra, bet aiziet līdz mežam.

Šie grozījumi skar privātos mežus. Latvijas valsts mežos pēc caurmēra nav nocirsts neviens koks. Šī ir privātu meža īpašnieku iniciatīva. Valsts mežiem šī iespēja ir bijusi pirms. Valsts mežiem pilnīgi pietiek ar esošo regulējumu, kas nāk no dziļiem padomju laikiem.

Novērtē šo rakstu:

17
21