Menu
Pilnā versija
Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK · 01.04.2017. · Komentāri (8)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat jūsmu vairākās ieinteresēto cilvēku grupās.

Gandarīti jutās gan, protams, vietējo laikrakstu izdevēji un darbinieki, gan citi žurnālistu cunftei piederīgie (un, kā izrādās, arī reklāmistu apvienība), gan ļaudis, kuri sevi uzskata par morāliem soģiem un «gaišiem spēkiem» Latvijas politikā.

Pirms dažiem gadiem toreizējais Ministru prezidents demonstratīvi asi iestājās pret Jelgavas domes izveidoto pašslavināšanās «ruporu». Taču Valda Dombrovska skaļais sašutums diemžēl izrādījās tukša gaisa tricināšana.

Pilsētas galvam Andrim Rāviņam šis viedoklis nešķita saistošs, un to viņš arī publiski izrādīja. Tagad, kad valdības koalīcijas līderis ir pašvaldībās (tostarp Jelgavā un Iecavā) dziļi iesakņotu partiju savienība, būtu pilnīgi neloģiski no pašreizējā premjera gaidīt līdzīgas mediju tiesību sargātāja aktivitātes.

Tieši tāpēc AT Administratīvo lietu departamenta spriedums šķiet tik būtisks – tas pamato mūsu pilsonisko un/vai profesionālo niknumu pret «vietējiem ķeizariņiem», kā arī vērsties pret to aizbildni – Māra Kučinska, Augusta Brigmaņa un Aivara Lemberga veidoto tagadējo «režīmu».

Mēs esam taisnīgi sašutuši, ka pašvaldības, tērējot nodokļu maksātāju naudu, slāpē preses brīvību, kropļo konkurenci mediju un reklāmas tirgū. Tām izdalot municipālos drukas izdevumus par velti, cilvēki tīši tiek atradināti maksāt par informāciju, par žurnālista darbu.

Taču mediju pārticības/iztikšanas sargu, akadēmisko vai NVO ekspertu sašutums diemžēl koncentrējas tikai pret pašvaldībām, kurās pie teikšanas ir kāda «oligarhiska» partija. Taču, ja mēs atļautos paraudzīties uz problēmu konsekventi, būtu jāatzīst: negodīgu konkurenci piekopj arī tā dēvētais «Latvijas sabiedriskais medijs» (LSM).

Piemēram, Latvijas Televīzija ar tās vingrinājumiem klaju komercšovu veidošanā. Vai Latvijas Radio programma «pieci.lv» – par valsts naudu izveidota komfortabla patversme dažiem ambicioziem radiodīdžejiem.

Vai ir kas tāds, kas valstij piederošos un (daļēji) finansētos medijus tos konkurencē ar privāto biznesu principiāli nošķir no parazītiskajiem pašvaldības izdevumiem? Manuprāt, nē.

Reklāma – privāto mediju «barība»

Šobrīd LSM ir hibrīdfinansējums – daļu tam dod valsts budžets, daļu sedz reklāmas, sponsori, komercdarbība. Tāpēc realitātē mums ir ilgu gadu laikā izveidojies hibrīdmedijs – pa pusei publisks, pa pusei komerciāls.

Šāda divdabība samaitā un dezorganizē LSM, novirza no uzdevuma kalpot sabiedrības/valsts interesēm un vajadzībām. Gluži hrestomātisks, pat šablonisks jautājums: ja LTV rāda ātro kredītu reklāmas, vai tā vairs drīkst informēt auditoriju par iespējamiem riskiem?

Baidos, ka drīz portālu «lsm.lv» pārpludinās mīlīgu kaķēnu fotogrāfijas un siekalaini video ar slavenībām, kas lepni izrāda savus sievišķos vai vīrišķos labumus. Jo klikšķi taču dod reklāmu, un reklāma dod naudu!

LSM komercializēšanās aizstāvībai nav atrodams nekāds kaut cik labi skanošs arguments vai attaisnojums. Piemēram, tā noteikti nav līdzējusi LTV galvenajai problēmai – jaunatne un arī aktīvākā sabiedrības daļa šo mediju totāli ignorē. Zaķusala ir cieši «pielaulājusies» izmirstošai auditorijai, bet jūtas komfortabli…

Valstij piederošo mediju attīstības politikā ir vajadzīga valstiska konsekvence, valdībai pilnībā atbrīvojot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju no komercializēšanās.

Pieļauju, ka, ieviešot likuma garantētu un attīstībai pietiekamu valstisko finansējumu, daudzas LTV un LR problēmas var atrisināties gandrīz automātiski.

Tuvāku un tālāku kaimiņvalstu – Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Islandes – piemērs, kur valsts finansēti mediji nepiepelnās ar reklāmām, mums ir vairāk nekā rosinošs.

Reklāmai (tāpat sponsoriem, «produktu izvietošanai», citiem komercpakalpojumiem) ir kategoriski jābūt tikai privāto mediju «barotnei». Jo citu finanšu avotu tiem nav (nevajadzētu būt).

Protams, diez vai mums jāsatraucas, kā LTV «apēstās» reklāmas dēļ izdzīvos TV monstrs, ko līdz šim pazinām kā Modern Times Group Baltic. Taču Latvijā ir daudzas, turklāt pietiekami tautiskas, komercradio stacijas, kas nav pelnījušas «sabiedrisko» hibrīdmediju izcūkotu biznesu.

Gribas cerēt, ka varbūt Ekonomikas ministrija, jo tās pārziņā ir godīgas konkurences nodrošināšana, un ministrs Arvils Ašeradens sadūšosies būt politiski principiāli – atzīt, ka mediju un reklāmas tirgu šodien čakarē ne tikai «ļaunās» pašvaldības, bet arī «labais» LSM. Un to nepieļaut.

«Dimanta rupors»

LTV saturā publiskkomerciālā divdabība atspoguļojas īpaši uzkrītoši (to es pērnā gada nogalē apcerēju garā, bet saturīgā sarunā ar LU pasniedzēju Rolandu Tjarvi), jo LR ir sadalīts vairākos pilnīgi atšķirīgos kanālos. Taču, manuprāt, šāda noslāņošana uzrāda, ka LR2 un LR5 jeb "pieci.lv" darbojas kā izteikti komercprojekti.

Vai abus kanālus nebūtu prātīgāk nodot privatizācijā? Šķiet, tāds risinājums jau tika apspriests LR2 sakarā. Piemēram, ļaut tos izpirkt veidotājiem (ja tikai viņi tic sava produkta komercpotenciālam bez valstiskās piešprices).

Dīvainā radio «pieci.lv» izveide ir uzskatāmākā nejēdzība, ko atļāvās Dr. Aināra Dimanta vadītā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un LR vadība.

NEPLP bez konkursa piešķīra 536 860 latu valsts naudas «jauniešu radiostacijas» izveidei – «nepamanot», ka tobrīd jau veiksmīgi darbojās studentu radio NABA, finansējumu neprasot. (Faktus un versijas par «hipsterradio» izveides aizkulisēm piedāvā kolorīts NRA raksts.)

Lai attaisnotu jaunveidotās programmas piederību «sabiedriskajam medijam», tai toreiz tika sacerēts apjomīgs aktivitāšu saraksts – analītiskā žurnālistika, ģimenes un bērnu tematika, folkmūzikas popularizēšana utt. Tām tika nodrošināts sabiedriskais pasūtījums. (Šajā dokumentā, sākot no 30.lpp, ir izlasāma LR 5 koncepcija.)

Pēc gada atklājas: vairāk nekā puse no sabiedriskā pasūtījuma ietvarā solītā nav pildīta, jo LR5 pamatā nodarbojas ar komercradio piedāvātā satura dublēšanu.

Ar ko gan Dimants & Co tīri tehniski atšķiras no Rāviņa vai Iecavas «ķeizariņa» Jāņa Pelša? NEPLP tieši tāpat – turklāt, kā tika apgalvots, iluzoru, bet pavisam konkrētu politisko mērķu vadīta – tērēja nodokļu maksātāju naudu, radot negodīgu konkurentu privātiem uzņēmumiem.

Dimanta vadītā NEPLP (arī pēc tam, kad viņu pašu no priekšsēdētāja amata nometa) atstāja Latvijas masu mediju politikā dīvainu mantojumu. Gribas būt pavisam naivam un cerēt, ka jaunajam padomes sastāvam un tās vadītājai Dacei Ķezberei pietiks spēka priekšteču sastrādāto pārvērtēt un atgrūst, labojot kaut vai tikai pašas rupjākās kļūdas.

Tas, ka valstiskie mediji tiek sludināti par «demokrātijas pīlāriem», nedod tiesības tiem «baroties no visām silēm». Diemžēl dažs mediju eksperts, kura viedoklis publikai un varai ir daudz autoritatīvāks par manējo, to atsakās saprast un akli (vai savtīgi) glorificē LSM.

Ja LR un LTV attīstība netiks nodrošināta tikai ar godprātīgu valsts finansējumu, to darbība būs nolemta neefektivitātei, divkosībai un «ētera personību» narcisismam. Valdība un NEPLP, pārprastas ekonomijas vārdā ļaujot/liekot LSM piepelnīties, sagandē Latvijas un latvisko mediju vidi, izlaiž no rokām kontroli pār mūsu «informatīvo telpu».

Novērtē šo rakstu:

43
4