Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) – ikdienā sauktas par Ekonomikas policiju – pārstāvji nevis vienkārši mēģinājuši piespiest ekspertes atteikties no viņu sniegtā slēdziena tā sauktajā „kokvilnas lietā”, bet izcēlušies ar neikdienišķu brutalitāti. To atklāj Pietiek rīcībā nonākušie tiesas materiāli, no kuriem izriet, ka saistībā ar šo incidentu īpaši izcēlies izmeklētājs Didzis Mežavilks, kurš zināms kā uzņēmēja Vasilija Meļņika „glābējs” saistībā ar Rīgas kuģu būvētavas akcionāru sūdzībām.

Iepriekš Pietiek ar atsauci uz pilno spriedumu „kokvilnas lietā” aprakstīja spriedumā atreferētās Latvijas Neatkarīgo ekspertu asociācijas valdes priekšsēdētāja Juliusa Anšina liecības par to, kā asociācijas birojā 2015. vai 2016. gadā noticis „Ekonomiskās policijas uzbrukums.

Ekonomikas policijas pārstāvji likuši ekspertēm „R.Trummai un L.Griščenkovai atteikties no viņu sniegtā slēdziena un sniegt policijai labvēlīgu slēdzienu, bet viņas atteicās”.

Taču nu Pietiek rīcībā nonākusi tiesas sēdes stenogramma, un izrādās, ka tiesneses Intas Naruškas (attēlā) taisītajā spriedumā Anšina liecības ir tikušas aprakstītas ļoti diplomātiski un lakoniski. Patiesībā ir bijusi runa par vairāku liecinieku klātbūtnē notikušu, īpaši brutālu spēka demonstrāciju.

„Pagājušā gada janvārī bija burtiski bandītu uzbrukums, ekonomiskās policijas darbinieku uzbrukums. Bija tāds Mežavilks, pārējiem nezinu uzvārdus, viņi mēģināja naturālā veidā izzagt mūsu speciālisti Griščenkovu. Tas bija dažu cilvēku klātbūtnē, kuri atradās ofisā, tai skaitā piedalījās advokāts Visvaldis Kļaviņš. Viņš piedalījās lietā,” Anšins liecinājis tiesā.

Turklāt Ekonomikas policijas darbinieki ir „iebrukumam” gatavojušies ar īpatni konspiratīvām metodēm. „Iepriekšējā gadā, 29. decembrī bija zvans, cilvēks nestādījās priekšā, lūdza sniegt konsultāciju rokrakstu jomā. Es lūdzu, lai speciālisti atnāk uz ofisu un lai viņš atnes materiālus. Viņš saka: „Labi, jā, mēs sarunājām.” 29. decembrī viņš neatnāca un nepiezvanīja, bet piezvanīja, neatceros, 2. vai 3. janvārī, jaunā gada pirmajā darba dienā, un palūdza uzaicināt speciālistus.

Es viņiem piezvanīju, un viņi bija ar mieru atnākt noteiktajā laikā. Viņi atnāca mazliet agrāk, Griščenkova mazliet aizkavējās. Es skatos, ka viņi uzvedās ļoti dīvaini šajā brīdī. Es viņus nepazinu tajā brīdī, es pēc tam tikai uzzināju, ka viens no viņiem ir Mežavilks,” tiesā liecinājis Anšins.

Savukārt tālākā Mežavilka un citu policijas darbinieku rīcība bijusi atklāti brutāla: „Es saku, ka Griščenkova nāk pāri ceļam. Viņi tūlīt metās uz durvīm. Viņi tūlīt ieslēdza telefonu uz skaļruni, lai mēs visu dzirdētu. Saruna notika krievu valodā, un viņi saka: „Mēs tevi apraksim, tevi neviens neatradīs, un neviens tevi pat nemeklēs.” Viņa saka: „Kas jūs tādi esat? Ko jums vajag?” Tad es skrēju pie durvīm viņu glābt.

Ieraudzīju, ka viņu velk aiz rokām. Es saku: „Atlaidiet! Uz kurieni jūs viņu velkat?” Viņi saka: „Ne tava suņa darīšana.” „Kas jūs tādi?” es prasu. „Ne tava darīšana.” Es saku: „Ejam uz ofisu.” Tad viņi saka: „Tad viņa saņems 48 stundas.” Es prasu: „Kas jūs tādi esat, lai dotu 48 stundas?” Man ir jāzina, kas šeit notiek. Tad viņi teica: „Mēs esam no ekonomiskās policijas.”

Es teicu: „Parādiet dokumentus! Parādiet apliecības.” „Mums nav pienākums katram uzrādīt, mēs paši zinām.” Es saku: „Viņa ir bijusī policijas majore, bet es esmu bijušais justīcijas pulkvežleitnants.” „Mums ir pilnīgi vienalga, mēs jūs saberzīsim.” Es saku: „Jūs ļoti neglīti uzvedaties. Ko jums vajag?” „Mēs viņu gribam nopratināt.”

„Un ar ko jūs taisāties viņu vest?” Tad viņi parādīja uz mašīnu, policijas mašīnu. Es teicu: „Ja no viņas kaut matiņš nokritīs, tad jums būs slikti.” Viņš parādīja tomēr savu apliecību, un es redzēju, ka tas ir Mežavilks, bet otro es nezinu, viņš neparādīja. Viņš Mežavilka priekšā arī gribēja parādīt, cik viņš ir liels, bet viņš kaut kā kautrējās nedaudz...”

Interesanti, ka šīs tiesā sniegtās liecības nav radījušas nekādu interesi ne tiesnesei, ne prokurorei, kura tikai painteresējusies – „paskaidrojiet, kādā sakarībā jūs to stāstāt”. Arī tad, kad Anšins liecinājis, ka šādā veidā policijas darbinieki „piespieda Griščenkovu un Trummu atteikties no sava slēdziena, bet dot tādu, kas ir viņiem vajadzīgs”, tiesnese uz šīm ziņām nav reaģējusi.

Izmeklētājs Mežavilks tiek uzskatīts par vienu no „pasūtījumu galda” lietu veikšanu ENAP un pirms trim gadiem plašāku ievērību izpelnījās kā bēdīgi slavenā uzņēmēja Meļņika „glābējs”.

Lietas būtība toreiz bija – trīs Meļņika ģimenes kontrolētās Rīgas kuģu būvētavas mazākumakcionāri bija vērsušies ENAP ar iesniegumu par Meļņika kā uzņēmuma valdes locekļa iespējami veiktām nelikumīgām darbībām kredītlīdzekļu saņemšanā no Unicredit Bank, ar ķīlu apgrūtinot Rīgas kuģu būvētavas peldošo doku.

Kā izrietēja no policijai sniegtās informācijas, doks paklusām ticis ieķīlāts jau 2010. gada beigās, taču pašam uzņēmumam no šīs ieķīlāšanas nav bijis nekāda labuma, - faktiski Meļņiks to izmantojis, lai kredītu saņemtu viņam personiski piederošā kompānija Eiroholdings. Meļņikam oficiāli pieder tikai neliela daļa Rīgas kuģu būvētavas akciju, taču faktiski tās pamatlīdzeklis ieķīlāts, lai balstītu viņa personisko biznesu.

Ne iesaistīto personu atmiņas zudumi un citas dīvainības, ne resoriskajā pārbaudē pierādītais fakts, ka publiskās akciju sabiedrības manta ieķīlāta, lai palīdzētu viena tās akcionāra personiskajam biznesam, ne pat prokuratūras norādes Ekonomikas policijai nešķita īpaši būtiskas, un rezultātā ENAP veselas trīs reizes pieņēma lēmumu kriminālprocesu nesākt, jo neesot "pamata uzskatīt, ka doks ieķīlāts pretēji AS Rīgas Kuģu būvētava interesēm un kāda no sabiedrības amatpersonām ļaunprātīgi būtu izmantojusi vai pārsniegusi savas pilnvaras", turklāt notiekot arī saņemtā kredīta atmaksa.

Pēc prokuratūras kārtējiem iebildumiem pārbaude ENAP ietvaros arī trešo reizi tika nodota tam pašam izmeklētājam Didzim Mežavilkam, kurš arī trešoreiz atteicās sākt Meļņikam nevēlamo kriminālprocesu, "jo nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva".

Kā redzams no „kokvilnas lietas” materiāliem, ne prokurore, ne tiesnese Inta Naruška uz oficiāli sniegtajām liecībām par policijas, iesējams, pretlikumīgu rīcību nekādi nav reaģējušas. Attiecībā uz Narušku tas arī ir izprotams, - jau tajā pašā dienā pēc notiesājošā sprieduma nolasīšanas „kokvilnas lietā” viņa ir pametusi darbu Rīgas rajona tiesā, lai pārceltos uz „slaveno” Zemgales rajona tiesu Ogrē. Interesanti, ka, kā izrādās, lēmumu par tiesneses pārcelšanu Tieslietu padome bija pieņēmusi jau gandrīz divus mēnešus pirms šī sprieduma nolasīšanas.

Iepriekš tiesnese Naruška šo lietu, kas saistīta ar vairāk nekā deviņus miljonus eiro vērtas Tadžikistānas kokvilnas kravas „pazušanu”, izskatīja bez īpašas steigas: apsūdzības nolasīšana tika pabeigta jau pirms vairāk nekā diviem gadiem, 2016. gada pavasarī.

Savukārt šovasar tā tika noslēgta lielā steigā, tiesnesei Naruškai trim apsūdzētajiem - uzņēmējam Gulamam Mohammadam Gulami, viņai sievai Valentīnai Gulami un Larisai Karpenko –, neraugoties uz apsūdzībā konstatētajām pretrunām, piespriežot līdz pat astoņus gadus ilgus cietumsodus.

Pietiek jau vairākkārt ir informējis par dažādām dīvainībām šajā lietā, kas saistīta ar Igaunijā reģistrētas kompānijas OU Logistic-Ekspress apgalvojumiem, ka tai Latvijas teritorijā pazudusi Tadžikistānas kokvilnas krava vairāk nekā deviņu miljonu eiro vērtībā un ka šo "pazušanu" esot organizējusi personu grupa, izmantojot viltotus dokumentus par kravas īpašnieka maiņu.

Sākotnēji ciešot zaudējumu lietas izskatīšanā civiltiesiskā kārtībā, Igaunijā reģistrētais uzņēmums vērsās Valsts policijā ar iesniegumu par "Latvijas teritorijā pazudušu Tadžikistānas kokvilnas kravu" un darbībām, ko "veikusi personu grupa, izmantojot viltotus dokumentus par kravas īpašnieka maiņu".

Šajā lietā iesaistīta arī bijusī prokurore, pašlaik jau citā lietā cietumsodu saņēmusī Irina Bogdanova, iespējams, arī augsti Ekonomikas policijas darbinieki un uzņēmējs Vasilijs Meļņiks, kuram Gulami savulaik pēc savu tuvu paziņu lūguma pieprasījis atdot ļoti ievērojamu summu, kuru tas bijis parādā.

Savukārt Gulami bijušais šoferis Normunds Žīgurs-Eļmurzajevs sākotnēji šajā lietā bija pieprasījis sev procesuālo aizsardzību, bet, to nesaņemot, cita starpā savās liecībās piesaucis pat toreizējās Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas dēlu - Norvik bankas darbinieku.

Ja ticēt Gulami šoferim, viņš attiecībās ar premjeres dēlu nonācis tiktāl, ka uzsācis ar viņu atklātas sarunas par biznesa jautājumiem. "Vairākas reizes es vadāju Guļamu Mohammadu Gulami ar mūsu premjerministres Laimdotas Straujumas dēlu Ģirtu, kurš kārtoja Gulamam Mohammadam Gulami kredītlīniju. Man pat bija privāta saruna ar minēto Ģirtu" - šādu oficiālu liecību Žīgurs-Eļmurzajevs sniedzis izmeklētājiem.

Novērtē šo rakstu:

111
12