Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis bija Ungārijas pilsēta Kiškunmujša. Tur bija jānotiek demokrātisko kustību forumam, un šajā pasākumā vajadzēja piedalīties arī Latvijas Nacionālajai neatkarības kustībai.

Toreiz vēl nevarēja atklāti norādīt ceļojuma mērķi, jo foruma idejai bija pārāk daudz pretinieku, it sevišķi no sociālistisko valstu valdību puses. Lai nerastos problēmas, Kiškunmujšā nolēma organizēt starptautisku futbola turnīru, kura ietvaros notiktu arī attiecīgais kultūras pasākums.

Tas nozīmēja, ka doties ārzemju ceļojumā vajadzēja ne tikai politiķiem, bet arī futbolistiem. Sportistu sastāvu nokomplektēt uzdeva futbola kluba Auda jauniešu trenerim, un šajā sarakstā iekļuva arī raksta autors. Tik vilinošam piedāvājumam piekritu uzreiz, taču jau nākamajā dienā biju spiests atteikties no iecerētā pasākuma. Tam par iemeslu bija negaidīts šķērslis, kuru pārvarēt nebija manos spēkos.

Lai izbrauktu no valsts, personai bija vajadzīga ārzemju pase, jo parastā pase šim nolūkam nederēja. Ārzemju pasei bija vajadzīga speciāla standarta fotogrāfija, kuru fotodarbnīcas sagatavoja divu nedēļu laikā. Līdz izbraukšanai bija palikusi tikai viena nedēļa, tāpēc šo problēmu minēju kā atteikuma iemeslu. Saņēmu uzaicinājumu apmeklēt privātu fotomākslinieku, kurš atrisinātu ar pasi saistītos jautājumus. Noteiktajā laikā ierados norādītajā dzīvoklī un uzzināju, ka par pasi varu neuztraukties. Zilo ārzemju pasi saņemšu autobusā izbraukšanas dienā.

Autobusā bijām aptuveni 40 cilvēku, no tiem futbolistus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kā vēlāk uzzināju, ceļotāju kodolu veidoja pazīstamā brīvības cīnītāja Gunāra Astras radinieki, radinieku draugi, viņu paziņas un paziņu paziņas. Robežkontroles punktā sākās pirmie sarežģījumi, kuru dēļ šķita, ka ceļojums būs beidzies priekšlaicīgi.

Autobusā iekāpa divi bravurīgi robežsargi, lai atrastu īsto delegācijas vadītāju. Viņi uzskatīja, ka partorgs ir saguris no tālā ceļa, tāpēc starp pasažieriem meklēja iesnaudušos cilvēku. Liels bija viņu pārsteigums, kad meklēto cilvēku neizdevās atrast. Tādu futbola komandu viņi redzot pirmo reizi mūžā, tāpēc pieprasīja parādīt futbola bumbas. Bagāžas nodalījumā izdevās atrast tikai vienu bumbu, līdz ar to robežsargu pacietības mērs bija pilns. Esot jābrauc malā un jāgaida konvojs, kurš autobusu ar visiem pasažieriem nogādāšot tur, kur nepieciešams.

Delegācijas vadītājs palūdza atļauju piezvanīt un aizgāja uz robežkontroles punkta ēku. No turienes viņš atnāca atpakaļ uz autobusu smaidīdams un pateica šoferim, ka varam braukt tālāk. Ārpus ēkas bija iznākuši vēl daži robežsargi, kuri klusēdami skatījās uz mūsu autobusu. Priekšā sēdošā jauniete viņiem draiski pamāja ar rociņu, un šķita, ka par atbildi robežsargi izslējās vēl staltāk.

Uz Polijas un Čehoslovākijas valstu robežas gaidīja jauns pārbaudījums. Pēc tam, kad pasēs bija iespiesti Lazdiju kontrolpunkta zīmogi, vietējiem robežsargiem nevajadzētu uzdot liekus jautājumus, taču nepatikšanas draudēja no citas puses. Katram ceļotājam bija atļauts samainīt līdz 500 rubļiem, tāpēc lielākas summas atrašana varēja beigties bēdīgi. Zinātāji ieteica lieko valūtu paslēpt zeķē, jo tā ir vienīgā vieta, kuru robežsargi nepārbaudot. Reizēm aizdomīgā persona tiekot izģērbta gandrīz pilnīgi kaila, bet zeķes nekad neliekot vilkt nost. Tuvojoties robežai autobusā sākās draudzīga čabināšanās, knosīšanās un savstarpējā cits cita aplūkošana, lai pilnā gatavībā varētu sagaidīt robežas šķērsošanu.

Robežsargi no bagāžas nodalījuma izcēla vienu koferi un to nolika turpat uz asfalta pie autobusa sāniem. Viņi to atvēra un sāka nesteidzīgi pārcilāt kofera saturu. Jebkurš ziņkārīgais varēja sekot līdzi šai nodarbībai un aplūkot mantas, kuras atradās ceļabiedra koferī. Neatraduši neko aizdomīgu, robežsargi deva atļauju šķērsot robežu.

Ungārijas pilsētā Kiškunmujšā tikām izmitināti atpūtas kompleksā, kurā bijām vienīgie iemītnieki. Lielu sajūsmu izraisīja daudzie baseini, kas atšķīrās ne tikai ar izmēriem, bet arī ar ūdens temperatūrām. Tāpat izbrīnīja neparastā tīrība – varējām staigāt apkārt pa atpūtas kompleksa teritoriju ar basām kājām, bet kāju pēdas palika tīras. Padomju sistēmā augušam cilvēkam bija par ko brīnīties, taču pie pārsteigumiem ātri pieradām un sākām tos uztvert kā pašsaprotamas lietas.

Diemžēl uzspēlēt futbolu ar citu tautu pārstāvjiem mums nebija lemts. Uz iecerēto pasākumu bijām ieradušies vienīgie, jo demokrātisko kustību forums tika pārcelts uz vēlāku laiku. Dzenājām bumbu savā starpā un arī šajā nodarbībā neiztikām bez pārsteigumiem.

Pēc triju dienu nīkšanas autobusā lielas problēmas sagādāja fiziskā sagatavotība. Futbola spēles laikā veicot dažus paātrinājumus, kājas kļuva tik mīkstas un ļenganas, ka bijām spiesti apsēsties turpat uz zālāja. Sirds dauzījās kā negudra, it kā vienā elpas vilcienā būtu uzskriets augstceltnē.

Uz šī fona izbrīnīja komandas vecākā dalībnieka izcili labā fiziskā forma. Viņa tēvs bija futbola treneris, un varēja redzēt, ka dēlam ir iemācīti pamatīgi futbola skolas pamati. Visās standartsituāciju izspēlēs viņam bija pirmajam jābūt pie bumbas, turklāt tas izskatījās tik dabiski, ka nevienam neradās nekādi iebildumi. Dzimis līderis, ko viņš pierādīja ne tikai politikā, bet arī sporta laukumā.

Pateicoties gados vecākā politiķa pūlēm, atpūtas bāzē tika noorganizēts arī Jāņu ugunskurs. Kopīgā pasēdēšana pie ugunskura ievērojami uzlaboja futbolistu un pārējo ceļabiedru attiecības, kuras bija kļuvušas ļoti vēsas pēc pirmās Polijas kempingā pavadītās nakts. Telšu sienas bija plānas, un tās nespēja noslāpēt sarunas, kuras bija labi dzirdamas nakts klusumā. Jaunieši sprieda par to, ka tik svarīgā braucienā noteikti ir iefiltrēts arī kāds VDK aģents.

Par pazīstamo cilvēku uzticamību viņi nešaubījās, tāpēc atlika kāds no futbolistiem. Tika pieņemts lēmums ļoti uzmanīgi izturēties futbolistu klātbūtnē, un vairāk par īsām frāzēm nerunāt. Šāda attieksme arī no mūsu puses radīja neuzticību pret kustības perspektīvajiem jauniešiem. Savstarpējās sarunās spriedām, vai šī naivitāte tik tiešām bija dabiski iedzimta vai arī tā tika mākslīgi uzspēlēta.

Nākamajā dienā sākām gatavoties mājupceļam. Trīs kustības līderi palika Kiškunmujšā, bet pārējie brauca atpakaļ uz mājām. Šoreiz padomju valsts robežu šķērsojām citā vietā – netālu no Užgorodas, tāpēc robežsargi nebija informēti par mūsu ceļojuma īpašo statusu.

Autobusā iekāpa robežsargs un, ar pirkstu rādot uz katru cilvēku, sāka skaļi skaitīt kopējo pasažieru skaitu. Pēc tam viņš atgriezās atpakaļ ar otru robežsargu un šo procedūru veica atkārtoti. Beidzot skaitīšanu, tika izteikts emocionāls krievu lamuvārds un uzdots jautājums, - vai tiešām trīs sportisti no komandas ir palikuši ārzemēs? Nesaņēmis atbildi, pēc pakāpes vecākais robežsargs pavēlēja visiem pasažieriem izkāpt no autobusa un nostāties vienā rindā, bet pārējiem robežsargiem rūpīgi pārmeklēt autobusu. Delegācijas vadītājs atkal lūdza atļauju piezvanīt, un turpmākie notikumi līdzinājās Lazdiju kontrolpunktā notikušajam.

Iecerētais demokrātisko kustību forums nebija izdevies, un tam bija vairāki iemesli. Minēšu tikai divus, manuprāt, svarīgākos iemeslus. Pirmkārt, kaut gan Austrijas un Ungārijas robežā pirmais caurums tika izgriezts 1989. gada februārī, to atvēra tikai īslaicīgi, lai izlaistu lielas ļaužu masas, kuras uzkrājās pakāpeniski. Jūnijā robežu joprojām nevarēja brīvi šķērsot, un tas apgrūtināja citu valstu delegāciju ierašanos.

Otrkārt, pastāvēja lielas problēmas ar nacionālo neatkarības kustību izveidošanu. Piemēram, Ungārijā milzīga sabiedrības interese bija par 1956. gada notikumiem. Šo notikumu galvenā varoņa Imres Naģa portreti bija izlīmēti daudzās galvaspilsētas autobusu pieturās. Lai izveidotu tautas atbalstītu neatkarības kustību, pašai tautai bija jāsaprot, ka Imre Naģs pēc savas būtības bija komunists, pret kuru jāizjūt riebums, nevis dievināšanu. Nākamajā posmā tautu vajadzēja sadalīt pēc etniskām pazīmēm un civiliedzīvotāju vienu daļu pielīdzināt okupācijas karaspēkam. Tikai tad, kad šos uzskatus atbalstītu nevis atsevišķi īpatņi, bet liela tautas daļa, varētu izveidot vajadzīgo kustību.

Tehnoloģiskā sabiedrībā diskriminācijas jēdzienam nav vietas, un to cenšas izskaust visos iespējamos veidos. Lai aizsargātu sievietes tiesības ģimenē, tiek diskriminēti vīrieši, tāpēc, lai to novērstu, jebkurš dzimums var izvēlēties savu lomu ģimenē. Tam līdzās pastāv kroplības, kuru apspiešana negatīvi ietekmētu personības izaugsmi. Pret tām nav jācīnās, bet gan jāizturas toleranti. Šīm kroplībām ir jābūt pārstāvētām sabiedrībā, lai personai, kurai tās piemīt, neizveidotos kompleksi attiecībā pašai pret sevi. Mūsdienu demokrātijas izpratnē nacionālisms ir viena no šo kroplību izpausmēm, tāpēc nacionālo kustību veidošanās mehānisms atgādināja vēlāko praida kustību izveidi.

Noniecinot vienu nacionālisma izpratni, tā vietā būtu jāpiedāvā kāda cita, daudz atšķirīgāku izpratni. Temats vēl nav slēgts, jo ir iecere aprakstīt vēl vienu futbola turnīru, kurš risinājās Trešās Atmodas laikā.

Novērtē šo rakstu:

12
20