Menu
Pilnā versija
Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek · 17.07.2017. · Komentāri (14)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim Ivaram Āboliņam, šī sabiedriskā medija kuratoram, ir klaji prasts un savtīgs: "Rokas nost no mūsu bardaka (un rebēm)!"

Haoss LR un (jo īpaši) Latvijas Televīzijas finanšu pārvaldībā ir īstais un vienīgais iemesls vaimanām, ka NEPLP ir sākusi politiski spaidīt "demokrātijas pīlārus" – sevi par sabiedriskiem dēvējošos un tādēļ par neaizskaramiem uzskatošus medijus (kas patiesībā pilnībā pieder valsti un ir tās finansēti). Āboliņa "noziegums" ir LR menedžmenta uzblīšanas un tā "ķēķa tikumu" uzrādīšana nodokļu maksātājiem, kam tas viss ir jāuztur.

Vēl viens šī psihiskā uzbrukuma mērķis, kaut vārdā vēl nesaukts, ir Ministru kabinets un Māris Kučinskis. Valdībai ir jālemj par LR un LTV finansējumu (šāda procedūra ir paredzēta arī otrdienas MK sēdē), tāpēc tā tiek iztālēm šantažēta: ja apcirpsiet mūsu prasības, tad arī jūs izsludināsim par oligarhu apkalpotājiem! Kas neriskē, tas nevinnē – iespējams, ka nodokļu reformas un veselības aprūpes sistēmas problēmu nogurdinātajam premjeram uzdod nervi un viņš tiešām piekāpjas tik prastai šantāžai.

Šķiet dīvaini, ka nesenie LR darbinieku streika draudi, pamatoti aizrādot uz savām krīzes laikos iestrēgušajām algām (kas beidzās ar divu šīs institūcijas valdes locekļu atlaišanu), bija emocionāli krietni remdenāki. NEPLP un Valsts kontroles (jau atkārtoti izteiktie) pārmetumi par finanšu izlietojumu un finanšu pārvaldību Latvijas sabiedriskajā medijā (LTV+LR+lsm.lv) būtībā skar tikai iestāžu pārvaldi, nevis žurnālistus. It kā. Taču vai nu LSM cilvēki ir pieraduši uzskatīt, ka finanšu bardaks ir medija neatkarības sastāvdaļa un tāpēc to sargāt ir principa lieta – vai arī zina savu izdevīgumu.

Atvainojos par pavisam derdzīgo analoģiju, bet savā laikā Rīgas omonieši, vēl nesen ar stekiem izdzenājuši padomju virsnieku mītiņu pie L(PS)R Augstākās padomes, vienā brīdī sajuta pēkšņu un nepārvaramu vēlmi nosargāt PSRS no sabrukuma – pēc tam, kad iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis uzstāja, ka ir jālikvidē viņu izveidotais apsardzes pakalpojumu kooperatīvs "Vikings". Tajā miliči (ar dienesta ieročiem un bruņuvestēm) no dežūrām brīvā laikā piepelnīja "desu" pieticīgajai dienesta algas "maizes šķēlei"...

Pēdējā laikā šķita, ka NEPLP, pati nobijusies no savas sākotnējās apņēmības, cenšas atrast kompromisus prasībās, ko tai ir neizbēgami jāizvirza no valsts kases uzturētiem medijiem. Pat mēģinot "diplomātiski" tiem piekāpties. Taču padome patlaban saprot, ka tai vairs nav, kur sprukt: akli izdabājot LTV un LR "caurajai mucai", nekritiski pieprasot naudu no valdības, NEPLP padarītu sevi par līdzvainīgu nelietderīgos tēriņos un, iespējams, arī blēdībās.

Šis padomes sastāvs, atkarībā no iepriekšējā nevar ignorēt NEPLP adresēto Valsts kontroles ieteikumu pēc 2015.gada finanšu revīzijā atklātām nepilnībām sabiedriskā medija darbībā – "noteikt un veikt uzraudzības pasākumus, kas nodrošinātu tiesību aktos noteikto kontroles procedūru ievērošanu dotāciju plānošanā un izlietojuma kontrolē".

Turklāt neaizmirsīsim "Briseles pātagu": Eiropas Komisijas ir noteikusi konstruktīvas vadlīnijas, kā valstij sniegt atbalstu sabiedriskajiem medijiem. Aināra Dimanta (sākotnēji) vadītā NEPLP tā arī neatrada laiku, lai šādas vadlīnijas iestrādātu Latvijas likumdošanā, kaut pati to publiski apņēmās.

Šīs vadlīnijas paredz ļoti nepatīkamas lietas tādiem "demokrātijas pīlāriem", kuri nemīl tapt kontrolēti: sabiedrisko mediju finansējumam no valsts budžeta ir jābūt pietiekami caurspīdīgam; izdevumiem ir jābūt uzskaitāmiem un nošķirtiem no komercienākumiem (piemēram, par vienu un to pašu raidījumu nedrīkst maksāt divkārt – no valsts budžeta un, piemēram, reklāmas naudas).

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums prasa tikai komercmedijiem skaidri nodalīt sabiedriskā pasūtījuma naudu un produktu, kas par to ir saražots, no naudas, kas ir paša medija ieņēmumi, un ar to apmaksāta produkta. Diemžēl nez kāpēc likumā šāda prasība nav attiecināta uz sabiedriskajiem medijiem. Tas faktiski pierāda, ka budžeta līdzekļu piešķiršana LTV un LR notiek pretrunā EK vadlīnijām.

Līdzīga situācija ir arī elektroniskajiem medijiem būtiskā procedūrā – neatkarīgo producentu pakalpojumu (jeb paša medija negatavotu raidījumu) iepirkumos. Šie jautājumi nav publiski iztirzāti – tāpēc, visticamākais, VK un NEPLP joprojām nav nekādas skaidrības par to, kā LSM, īpaši LTV, notiek šādi iepirkumi. Vai par to, kas vispār ir producentu pakalpojumi – sagatavotie raidījumi, varbūt ar to palīdzību medija sasniegtie reitingi? Taču galvenais – kas notiek ar to reklāmas devēju vai sponsoru naudu, ko, iespējams, savam raidījumam piesaista pats producents?

Diemžēl Publisko iepirkumu likums, kas regulē šādus valsts iestāžu darījumus, sabiedriskajiem medijiem nav saistošs. Vienlaikus LSM struktūrām nav savu – vismaz ne publiski pieejamu – dokumentu, kas apliecinātu godprātīgu un "caurspīdīgu" iepirkumu procedūru pielietošanu.

Kas zina, NEPLP (tāpat arī tās konsultatīvā padome, kuras kompetencē būtu izvērtēt mediju un producentu līgumu slēgšanas praksi), pieķeroties klāt šim jautājumam, var atklāt tādus "nemēztus staļļus", ka visi līdzšinējie pārsteigumi liksies "sīki ķirši". Taču grūtā brīdī padome var lūgt Iepirkumu uzraudzības biroja speciālistu palīdzību. Varbūt nododot LSM darījumus ar neatkarīgajiem producentiem tiešā IUB kontrolē, beidzot izdotos nodrošināt LR un LTV "augstāku finanšu pārvaldības kultūru" – un sabiedriskā pasūtījuma, nodokļu maksātāju naudas, patiešām efektīvu apsaimniekošanu.

Novērtē šo rakstu:

54
19