Menu
Pilnā versija
Foto

Lūdzam palīdzību

Aivars Ivanovskis, Jeļena Kalnača · 09.05.2017. · Komentāri (40)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus.

Mūsu ģimenē auga pieci pirmsskolas vecuma un viens skolas vecuma bērns. Agrāk Sociālais dienests mums palīdzēja daļēji apmaksāt dzīvokļa rēķinu, jo esam trūcīga daudzbērnu ģimene. 2016.gada martā sociālais dienests atteica palīdzību un trūcīgās ģimenes statusu, jo es, Aivars, pirms 10 gadiem esmu mantojis lauku zemes gabalu, ko nevar reģistrēt zemesgrāmatā, jo nav naudas un nav izpratnes, kā lai atrisina šo jautājumu.

Zemesgabalu nevar pārdot vai atdāvināt, jo nav reģistrēts Zemesgrāmatā. Bet, lai to reģistrētu, nepieciešama ļoti liela nauda par uzmērīšanu, zemes nodokļa parādu un citiem maksājumiem. Ir jābrauc uz Latgali, Rēzeknes novadu, bet man nav iespējas aizbraukt un trūkst izpratne, kas un kā jākārto, kur jābrauc un kas var palīdzēt. Visur ir jāmaksā, bet naudas mums nav. Sociālais dienests piedāvāja ar Latgales radiniekiem noslēgt līgumu par zemesgabala īri, un tad varēšot visu nokārtot. Kad sagatavojām šādu līgumu, izrādījās, ka tomēr tā nevarot darīt.

Dzīvojām divistabu dzīvoklī Atpūtas ielā 5, saimnieka mājā, kas ir avārijas stāvoklī. Jeļena pieskata bērnus, bet es strādāju pie mājas saimnieka, atstrādājot īres maksu un parādu. Ar naudu, ko saņemam pabalstos un gadījuma darbos, visam nepietiek. Tādēļ mājas saimnieks sāka atslēgt elektrību.

2017.gada janvārī dzīvoklim bija atslēgta elektrība, nebija ūdens, un nedarbojās kanalizācija. Sociālā dienesta darbiniece mūs pierunāja ievietot bērnus krīzes centrā līdz laikam, kad būs elektrība, ūdens un kanalizācija. Mazos bērnus ievietojām Māras centrā, bet vecākais dēls aizgāja dzīvot pie klasesbiedra. Drīz vien pieslēdza elektrību un ūdeni, saremontēju kanalizāciju, sakārtojām dzīvesvietu, bet bērnus mums vairs neatdeva.

Līdz pat bāriņtiesas sēdei gandrīz katru dienu apciemojām bērnus, vecākos puikas no Māras centra vadājām uz bērnu dārzu, kad bērni bija slimi, dzīvojām ar viņiem slimnīcā. Sākumā teica, ka vēl nedaudz jāpagaida, kaut arī visu bijām izdarījuši. Vēlāk teica, ka bērnus atdos pēc bāriņtiesas sēdes.

19.martā bāriņtiesas sēdē pateica, ka bērnus vēl neatdos, bet pēc kāda laika atdošot. Lēmumu izskaidroja, bet nespējām īsti saprast, jo bija ļoti sarežģīts un nesaprotams. Teica, ka, ja kaut kas nepatīk, varot pārsūdzēt. Uzzināju, ka jāmeklē jurists, kurš varot sagatavot dokumentus, lai pārsūdzētu lēmumu. Arī pirms bāriņtiesas sēdes mums nebija īsti skaidrs, kādēļ noņems bērnus, jo sociālā darbiniece teica, ka esam visu, ko vajadzēja, izdarījuši un bērnus atdos.

Krīzes centrā pateica, ka vairs nedrīkstam bērnus vadāt uz bērnudārzu, jo esot noņemtas tiesības, bet bērnus apciemot vēl varam, ko arī katru dienu darām.

Lielākā Sociālā dienesta palīdzība bija ģimenes asistenta piešķiršana, kurš palīdzēja izprast daudzas lietas, palīdzēja bērnu aprūpē, un mājsaimniecības vadīšanā. Kopā bieži gājām uz Sociālo dienestu, kur asistents centās palīdzēt saņemt trūcīgas daudzbērnu ģimenes statusu, kas ļautu stāties sociālā dzīvokļa rindā, varētu apmaksāt bērnudārzu un varētu saņemt sociālo palīdzību. Diemžēl palīdzība tika atteikta, jo pastāvot iespēja gūt ienākumus no lauku īpašuma.

Ģimenes asistents mums palīdzēja vairākas reizes nedēļā, bet pēc bērnu ievietošanas krīzes centrā noņēma arī asistentu, bet tas taču bija vienīgais cilvēks no sociālā dienesta, kas mums palīdzēja, nevis sodīja un pieprasīja neizpildāmas lietas.

Palīdziet mums, lūdzu!

Novērtē šo rakstu:

74
9