Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.

2016. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 miljons 969 tūkstoši cilvēku. Tātad gada laikā Latvija ir zaudējusi 16 tūkstošus cilvēku. Bilance (vēlreiz uzsveru: runa ir par oficiālo bilanci!) ir vienkārša: 5821 cilvēku mūsu valsts ir zaudējusi dabisku procesu rezultātā – tāda ir starpība starp dzimušajiem un mirušajiem. Pārējie vairāk nekā 10 000 pērn no Latvijas ir vienkārši aizbraukuši.

Varbūt saprotot, ka pašreizējā politiskajā diskursā tas ir nenovēršams process, šī tautas izšķīšana vairs netiek uztverta pārāk emocionāli (drīzāk nepiedodami vēsi), tomēr joprojām no Latvijas ik dienu uz neatgriešanos aizbrauc vidēji 28 cilvēki. Kāds teiks, ka vairāk, bet tik mazai tautai arī oficiālie skaitļi ir baisi.

Daudzi eksperti uzskata, ka masveida emigrācija no Latvijas un Lietuvas pat neiekļaujas Centrālajā un Austrumeiropā notiekošajos procesos: tik nesaudzīga attieksme pret savas valsts ekonomisko stāvokli un politisko režīmu ir raksturīga tikai Lietuvas un Latvijas iedzīvotājiem.

Ja cilvēki tādos tempos un apmērā atsakās dzīvot pašu izveidotās valstīs, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šo valstu pamatos kaut kas ir nogājis greizi. Ja 2008.-2009. gadā Latvijas un Lietuvas depopulāciju vēl varēja skaidrot ar krīzi, tad ar ko to var aizbildināt tagad? Valdošā koalīcija par šiem jautājumiem runāt izvairās.

Nepatīkamākais tas, ka par depopulācijas jautājumiem klusē arī pašpasludinātā nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kura pēdējos 10 gadus nemainīgi ir valdošajā koalīcijā, bet nav pakustinājusi ne ausi, lai kaut vai saprastu, kāpēc latvieši ir gatavi tik vieglprātīgi atteikties no savas valsts. Jau dzirdu iebildumus: bet mēs taču valsts simtgades svinēšanai esam piešķīruši 60 miljonus eiro! Jā, saka tie 28 cilvēki, kas šodien aizbrauca uz neatgriešanos.

Nekur citur pasaulē nekas tāds nav novērojams: miera un politiskās stabilitātes (!) apstākļos latvieši atsakās dzīvot pašu radītajā valstī. Lielākā daļa emigrantu neslēpj, ka viņi nevis brauc peļņā uz bagātajām un – būsim godīgi! – demokrātiskajām Eiropas valstīm, bet gan pārceļas uz turieni dzīvot. Kopā ar bērniem, kas iestājas mītnes zemes skolās un ātri pārņem tās valodu, pilnīgi izslēdzot iespēju par atgriešanos Latvijā arī tālākā nākotnē.

Kāds mans sens draugs, kas pārcēlies uz Angliju, pērnā gada nogalē nostalģijas dzīts atbrauca uz Latviju ar domu te palikt. Tagad viņš ir atgriezies Londonā, jo šeit ar visiem saviem augstskolas diplomiem un Lielbritānijā iegūtajiem sertifikātiem tā arī nespēja sameklēt darbu ar algu, kas ļautu viņam segt ikdienas tēriņus. Jā, kāda īpatnība: par strādāšanu ēnu sektorā viņš negribēja ne dzirdēt, jo uzskata, ka nodokļi jāmaksā. Toties bija gatavs krietni pazemināt labklājības līmeni. Nebija vajadzības.

Tīrais izmisums: pēdējo 10 gadu laikā emigrācijas rezultātā Latvija ir zaudējusi gandrīz pusi savu jauniešu, kuri bieži vien izvēlas būt bezdarbnieki, piemēram, Skandināvijā, nevis zemi atalgoti rūķi Tēvzemē. Tajā pašā laikā pat Ārvalstu investoru padome Latvijā (Foreign Investors' Council in Latvia, FICIL) atzīst, ka darbaspēks Latvijā, lai arī joprojām salīdzinoši lēts, strauji zaudē savu kvalitāti. Un tas ir loģiski: kāpēc gan būt kvalitatīvam par centiem, ja citur arī bez kvalitātes var saņemt cilvēka cienīgu atalgojumu?

Žēl savulaik sāpēs un asinīs izcīnītās Latvijas, no kuras paši atsakāmies, atstājot to neliešu bariņa rokās.

Pārpublicēts no infotop.lv

Novērtē šo rakstu:

121
4