Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

2018.gada 17. jūlijā portāls „Delfi” publicēja svarīgu informāciju: „Ministru kabinets otrdien apstiprināja Kultūras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam”. Plāna īstenošanai paredzētais valsts budžeta finansējums 2019. gadā ir 14 773 795 eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu īstenošanai nākamajos divos gados papildu nepieciešams rast vēl 4 021 103 eiro, savukārt no 2021. gada turpmāk ik gadu nozares politikas īstenošanai būšot nepieciešams paredzēt 2 572 684 eiro”.

Svarīgā informācija nepiesaistīja lasītāju uzmanību. Redakcijas tekstu papildināja tikai 31 komentārs (1 reģistrēts, 30 anonīmi). Runa ir par 25 876 274 eiro iztērēšanu turpmākajos divos gados no tautas naudas maka. Tas ir žēl, ka tauta ir kļuvusi tik inerta attieksmē pret savu naudu.

Par laimi nedaudzajos komentāros prāvās summas izlietošanas nelietderība ir pareizi saskatīta. No anonīmās „Margaretas” komentāra esejas virsrakstā izmantoju spilgto apzīmējumu „nacionālās aptaurētības kumoss”. Ļoti precīzi viss pateikts citā anonīmā komentārā: „Šādos projektos vieglāk nozagt naudu, jo tas nav tik vienkārši aprēķināms, un pārbaudāms. Naudiņa tiks trallināta nost uz nebēdu. Ja naudu iegulda ekonomikā, tad visu var sarēķināt, bet kultūra ir garīga lieta, kuru nevar tā vienkārši aprēķināt skaitļos un ciparos, un te nu iespējas naudu šķērdēt ir ļoti lielas. Cik pievienotās vērtības būs, tas ir jautājums? Tie, kas ir piebāzuši pilnas kabatas ar naudu, tagad grib sevi izklaidēt. Ko tauta ēdīs, tas viņus neinteresē”.

Tā patiešām, maigi sakot, ir naudiņas notrallināšana. Turklāt tā turpinās 30 gadus, un gals šai trallināšanai nav redzams. Tas viss, kas 30 gados ir iztērēts „integrācijai”, „pilsoniskai sabiedrībai”, „nacionālai identitātei”, faktiski ir lielākā zagšana pēc vislielākās zagšanas saimnieciskajā sfērā. Pēcpadomju gados, protams, visgrandiozākā zagšana ir ekonomikā. Tai pienākas pirmā vieta. Taču otrā vieta pienākas zagšanai, to atrunājot ar „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti”. Šajā sfērā 30 gados nozagtais tuvojas miljardam. Ja konkrēti varētu saskaitīt valsts un pašvaldību budžeta, starptautisko fondu, ES fondu, Sorosa un citu ārzemju labdaru privāto fondu, Nila Muižnieka „centru” darbībai piešķirto amerikāņu speciālo dienestu, ASV Valsts sekretariāta, ārzemju vēstniecību piešķirtos dolārus, tad 30 gados kopējā summa noteikti sasniegtu miljardu.

Citētajā komentārā paskaidrota neiespējamība garīgajos projektos konstatēt zagšanu. Tas ir pilnīgi pareizi. Vēl tikai jāņem vērā, ka projekti ir tumsonības apliecinājums. Pēc PSRS sabrukuma tūlīt pie mums viss ap „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti” bija pārklāts ar agresīvu tumsonību. Jau no paša sākuma „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti” komandēja obskuranti – cilvēki ar agresīvi naidīgu izturēšanos pret profesionālām zināšanām, profesionālo kompetenci, teorijām, koncepcijām un zinātni vispār. Tādi mūsu galvenie „integratori” kā Aldermane, Demakova, Ēlerte, Melnbārde sabiedrībā ir slaveni ar vispusīgu agresīvo tumsonību. Visus šos gadus slavenajām dāmām pa vidu maisījās tikai viens gados nobriedis vīrietis – Leo Dribins (1931).

Tas ir veikls kungs. Padomju laikā viņš strādāja LKP CK Partijas vēstures institūtā. Pēcpadomju laikā izmanīgi iekārtojās Maijas Kūles diriģētajā LU Filosofijas un socioloģijas institūtā. Šodien viņu internetā prezentē kā lielāko speciālistu sabiedrības integrācijas jautājumos, kaut gan visi viņa rakstītie teksti virspusēji grozās ap ebreju gaitām Latvijā. Viņš lepni saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju ideoloģijai.”

Acīgi cilvēku pazinēji konformismu (pielīšanu varai) uzskata par neārstējamu kaiti. Konformists vienmēr paliek konformists jebkuros apstākļos. Dribina kungs pilnā mērā atbilst tādam uzskatam. Pēcpadomju laikā viņš sāka cītīgi kalpot valdošajai neoliberālisma ideoloģijai. Dribins no vietējā akadēmiskā slāņa, kā man zināms, vienīgais izsmejoši vērsies pret žurnālu „Kabinets”, kura publikācijās tiek skaudri atmaskota LR valdošās kliķes noziedzība, neoliberālisma un postmodernisma šausmīgā ietekme uz sabiedrības apziņu. „Kabineta” autorus viņš nosauc par „antikultūras” izplatītājiem. Aldermane un pārējās „integratores” viņu pacieš daudzus gadus tāpēc, ka Dribina kungs neuzvedas kā īsts zinātnieks. Turklāt ir vajadzīgs kāds glumjš laizītājs, kurš regulāri avīžrakstos „zinātniski” nolaiza mūsu kolosālos panākumus sabiedrības integrācijā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā un nacionālās identitātes atsvaidzināšanā. Slavenās „integratores” pašas rakstīt nav spējīgas.

Esejas lasītāji varēja ievērot nesakarīgo dokumenta nosaukumu „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas (!?) plāns 2019. – 2020. gadam”. Tas ir slavenās „integratores” kultūras ministres Melnbārdes kundzes obskurantisks panākums. Nesakarības iemesls ir tumsonība. „Politikai” nevar būt plāns ne gadam, ne diviem gadiem vai simts gadiem. Izglītotiem cilvēkiem politika ir principu sistēma, bet nevis konkrētu pasākumu virkne.

Aizvadītajos 30 gados vispretīgākā tumsonība ir dominējusi attiecīgo fenomenu izpratnē. Atceros, savā laikā 90.gados ar Aldermanes kundzi vispār nebija vērts runāt par to, kāda ir zinātniskā attieksme pret sociālo integrāciju, etnisko integrāciju, nacionālo integrāciju. Kundze lieliski prata katru nopietnu diskusiju pārvērst seklā čalošanā par kaut kādiem desmitās šķiras sīkumiem. Viņai bija apskaužams talants visu momentā primitivizēt un vulgarizēt. Nebija vērts izteikties par to, kā ir jārīkojas, ja patiešām vēlamies kaut ko pozitīvu panākt sabiedrības integrēšanā un konsolidēšanā. Integrācija, pilsoniskā sabiedrība, nacionālā identitāte priekš mums bija jaunas parādības. Padomju vara nemitīgi rūpējās par sabiedrības garīgo seju. Taču padomju varas pieeja Padomju Savienībā bija citādāka nekā Rietumu zemēs, no kurām mums vajadzēja mācīties, ja patiešām gribējām kaut ko labu panākt polietnisko un interkulturālo attiecību jomā.

Valsts iedzīvotāju integrācija (apvienošana vienā veselumā) un pilsoniskās sabiedrības konsolidācija (pavalstnieku saliedēšana kopīgiem mērķiem) ir psiholoģisks process. Savukārt nacionālā identitāte ir specifiska garīgā struktūra. Tā nav saistīta ar noteiktu laiku un to nevar piesaistīt (iekļaut ministrijas plānā) noteiktiem gadiem. Nacionālā identitāte nav laika varā, bet ir kaut kas mūžīgs, kas tiek mantots no vienas paaudzes uz otru paaudzi. Nacionālā identitāte vēsturiski mainās. Bet tas nonotiek saskaņā ar plānu un tā realizācijai paredzētajiem miljoniem.

Neapšaubāmi, psiholoģiskie procesi mēdz būt politiskā menedžmenta objekts, balstoties uz ideoloģisko audzināšanu. Valsts var mērķtiecīgi integrēt un konsolidēt savus iedzīvotājus. Tas ir normāli. Tam ir vajadzīga nauda un specifiski adekvāti pasākumi. Arī tas ir normāli. Nenormāls ir vienīgi tumsoniskais pieņēmums, ka integrācija un konsolidācija ir panākama tikai ar naudu un skaisti nosauktiem pasākumiem.

Katras valsts iedzīvotāju integrācijā un konsolidācijā visu izšķir valsts kopējais fons, kopējais līmenis, kopējā kārtība, kuru raksturojam ar tādiem vārdiem kā reputācija, cieņa, uzticamība, drošības sajūta. Lai gūtu panākumus integrācijā un konsolidācijā, nepieciešama ir ticība nākotnei, uzticība attiecīgās zemes pamattautai, valstij, politiskajai iekārtai, inteliģencei, varas elitei. Jābūt ir stingrai pārliecībai par integrācijas un konsolidācijas patiesajiem nolūkiem, centienu godīgumu, morālo cēlumu, sociālo atbildību. Dolāru vai eiro miljons neko nepanāks, ja integrācija un konsolidācija patiesībā ir primitīva imitācija un naudas noziedzīga sadalīšana. Par integrāciju un konsolidāciju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstī vispār nav vērts sapņot. Aldermane faktiski pareizi darīja, priekšroku dodot seklai čalošanai. Nopietnām diskusijām nevarēja būt kaut kāda praktiskā vērtība noziegumu brīvības aplaimotajā Latvijas Republikā.

30 gados miljards ir godīgi iztērēts. Bet kas ir mainījies uz labo pusi? Ārzemēs Latviju joprojām apsaukā par nacistu zemi. Naids pret „krieviem”, „Kremli”, „Putinu” tautas spogulī interneta anonīmajos komentāros un privātajos saitos nav mazinājies. Histēriskā rusofobiskā paranoja ir acīmredzama „Saskaņas” gānīšanā. Parlamenta deputāti visu laiku tautu biedē ar „informācijas draudiem”. Tātad Latvijas tauta neuzticas vietējai informācijai. Aiz restēm jau mēnešiem ilgi tur ne visai gudro un ne visai godīgo krievu vīru Gapoņenko. Tātad no viņa baidās. Tātad viens cilvēks var iedragāt mūsu superdārgo „integrāciju” un „pilsonisko sabiedrību”. Un galvenais: vai tad Latvijā vairs nav divkopienu sabiedrība?

Bet viss nav tik slikti! Latvijas sabiedrībā noteikti dziļi integrējušies ir laventi, esterkini, suharenkovi, fiļi, no Ukrainas Latvijā ieklīdušais Daugavpils valdnieks recidīvists Guščins. Par integrācijas etalonu var izsludināt Rūdolfu Meroni. Par pilsoniskās sabiedrības aktīvo klātbūtni uzskatāmi liecina pilsoņu neatlaidīgā interese par 25 876 274 eiro izlietošanu no tautas naudas maka. Bet par izmaiņām nacionālajā identitātē liecina homoseksuālisma masveidīgā atbalstīšana „praida” laikā un politiskajās organizācijās pirms Saeimas vēlēšanām 6.oktobrī. Viss nav tik slikti!

Novērtē šo rakstu:

92
4