Menu
Pilnā versija
Foto

Mūsu bērns, mana slimība un nāve

RealaIVFmamma · 27.03.2018. · Komentāri (34)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nē, es negribu par to domāt, pavisam labprāt nedomātu par to, kas ar mani var notikt un kad. Taču bez statistikas uzdrošinos apgalvot, ka cilvēki mēdz nomirt pēkšņi, un arī savu nāvējošo slimību neredz piezogamies. Tāpat, domāju, neviens, kurš ir miris autoavārijā, par savas nāves tuvošanos nav nojautis. Neviens no mums nezina, kad mēs aiziesim un kā.

Arī es kaļu plānus nākamajām desmitgadēm, atlieku memuāru rakstīšanu uz “kaut kad pensijā”, manai sievai smejot, ka es jau nekad pensijā neaiziešu. Un tajā pašā laikā man ir jābūt ļoti reālai un pragmatiskai. Mēs šodien nezinām, vai paspēsim vēl pateikt pēdējos vārdus, pirms notiks neatgriezeniskais.

Daiļliteratūra no šī stāsta nesanāks, jo stāsts būs par likumu. Civillikumu.

Situācija Nr.1. Es nomirstu. Sieva ir sveika un vesela un pilnīgi mierīgi var turpināt rūpēties par mūsu bērnu.

Ir variants, un tas jau vieš cerību — Civillikuma 229.pants: “Abiem vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem — kā jau esošiem, tā arī gaidāmiem.”

Tiktāl izklausās labi, ja tulko šī panta vārdus “abiem vecākiem” kā “jebkuram no vecākiem”, un, prezumējot, ka manā gadījumā, kad dzimšanas apliecībā ierakstīta tikai mamma, tas būtu pamats šo pantu tulkot tieši šādi.

230.pants pastiprina šo cerību: “Aizbildņi, kas iecelti vecāku testamentā, nekavējoties jāapstiprina bāriņtiesai.”

Lieliski!

Taču tad seko Civillikuma 232.pants: “Testamentā ieceltos aizbildņus bāriņtiesa var apstiprināt, tikai pārliecinājusies par viņu atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai.” Un te jau ir vaļa bāriņtiesai izpausties. Pēc kādiem kritērijiem un kā tiks izvērtēta atbilstība? Kuri kritēriji konkrētā situācijā konkrētā bāriņtiesā būs svarīgāki par citiem? Turklāt te mēs runājam par mūsu un bērna deklarētās dzīvesvietas bāriņtiesu, kas jau reiz vienai no mums pateica: “Sievietei bez vīra vienai pašai adoptēt? Nu, tas būs ļooooooooti sarežģīti,” ar otrā teikuma vārdu vilkšanu konkludentām darbībām pasakot: “Neceriet! Atnāciet ar vīru, tad runāsim!” Jā, tas ir pret likumu, ja par to paspējāt aizdomāties. Tātad šī bāriņtiesa lems, vai iecelt par aizbildni bērna otru mammu ar diezgan viegli (lai arī ne obligāti precīzi un pareizi) prezumējamu seksuālo orientāciju.

Tajā pašā laikā, ja manu sievu likums atļautu dokumentāli fiksēt kā vecāku, “Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma, ja bērns bija abu vecāku kopīgā aizgādībā” (Civillikuma 225.p.). Pieļauju, ka sazīmējāt atšķirību arī bez juridiskām priekšzināšanām.

Situācija Nr.2. Es saslimstu tik ļoti, ka nevaru veikt ikdienas parūpēšanos par bērnu. Es esmu slimnīcā uz īsāku vai ilgāku laiku, vai komā. Dzīva, bet par bērnu parūpēties nevaru. Testaments līdz ar to neieslēdzas. Par bērnu kā jau katru dienu, tikai bez manis rūpējas sieva. Bet iespējams, ka tajā laikā arī par bērna veselību ir jāpieņem kādi lēmumi, kuriem nepieciešamas formalitātes. Vienalga kādas, ārpus ierastā dienas ritma un bērna ģimenes ārsta, kurš mūs abas pazīst. Bet iedomāsimies, ka rodas situācija, kad sievai ārpus ģimenes ārsta prakses varētu paprasīt “kas jūs esat bērnam, un kā to varat pierādīt?” Vecāks. Pierādīt nevar nekā.

Vai šādiem gadījumiem ir iespējams jau laikus izsniegt pilnvaru: ja ar mani kaut kas notiek, nespēju par bērnu parūpēties, nepieciešams pieņemt jebkādu formālu lēmumu par bērna dzīvi, dzīvību un veselību, gribu, lai to dara tā un tā uzticības persona?

Notārs: “Šādiem gadījumiem risinājumu nav. Jūs jau varat rakstīt, ko jūs gribat, es Jūsu paraksta īstumu apliecināšu, bet jūs taču saprotat, ka tam nebūs nekāda likuma spēka! Par bērna aizbildni lems bāriņtiesa saskaņā ar likumu, un šāda iepriekš izteikta griba tai neko nenozīmēs.” „Jūs saprotat, ka uz jums gulsies pienākums pierādīt, ka jums ir tiesības būt par aizbildni?” viņš teica, vēršoties pie manas sievas.

Bet pierādīt kā? Kā jau pamanījāt, savu dzīvesbiedri saucu par sievu. Un ne aiz “wishful thinking” vien. Esam pirms 7 gadiem precējušās pilnīgi legāli un oficiāli, citā valstī. Vai Latvijā mūsu laulības apliecībai ir jebkāds spēks? Nē, pilnīgi nekāda. Pat iztulkotai un apliecinātai, kaut vai zeltā izkaltai.

Mēs labprāt izmantotu visas iespējas, kādas ir heteroseksuāliem pāriem, un, ja tādas būtu, jau sen būtu nokārtojušas oficiāli visu, ko vajag, lai šādās situācijās nebūtu un nevarētu rasties nekādas šaubas par to, kurš ir bērna tuvākais cilvēks pēc mammas. Bet Latvijā nav iespējams fiksēt to, kas mana sieva patiesībā mūsu meitai ir — vecāks.

Likums ir nepielūdzams: “235. Aizbildnība pār nepilngadīgajiem piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem. Par tuvākajiem nepilngadīgo radiniekiem uzskatāmi tie, kas, šiem nepilngadīgajiem mirstot, būtu viņu likumiskie mantinieki.”

Mūsu gadījumā tie būtu mani vecāki, manas meitas vecvecāki, ja tajā brīdī būtu dzīvi.

“236. Ja starp nepilngadīgo radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž vai atceļ no aizbildņa pienākumu pildīšanas, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus.

239. Aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz personas iesniegumu, pēc tam, kad izvērtēta attiecīgās personas atbilstība aizbildņa pienākumu pildīšanai.”

Tātad tikai gadījumā, ja mani vecāki nebūtu spējīgi vai nevarētu uzņemties aizbildnību, tikai tad, pēc manas sievas iesnieguma bāriņtiesa izvērtētu, vai viņu iecelt par aizbildni.

Bet es gribu, lai viņa jebkurā gadījumā, uzreiz ir mūsu bērna aizbildnis, nepārtraucot mazās pekas ikdienu un nemainot viņas mājas līdz apstākļu noskaidrošanai. Es negribu paļauties uz to, kā konkrētā brīdī domās un rīkosies mani vecāki.

Un paliek vēl viens jautājums — kā bāriņtiesa izvērtētu manas sievas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai? Vai ņemtu vērā faktu, ka bērns ir dzimis viņas klātbūtnē, ka viņa mūsu meitiņai nogrieza nabassaiti un pirmoreiz apģērba? Ka tieši manas sievas rokās mūsu meitiņa pavadīja savas dzīves pirmo pusstundu, kamēr man aizšuva ciet vēderu pēc ķeizargrieziena. Ka no pirmās dienas mājās mazā kopā ar mums ir dzīvojusi tieši sievai piederošā īpašumā. Ka mūsu mājas, viņas mājas, viņas vide, gultiņa, viņas “vau vau” — tas viss formāli pieder sievai, kura juridiski viņai ir…

Šīs visas sentimentālās detaļas vienā brīdī var kļūt ar pasaules nozīmi — mūsu meitas pasaules. Arī pie mīļajiem vecvecākiem tomēr nav viņas mājas. Tur nav viņas ikdiena, tur nav klubkrēsls, kurā viņa aizmieg uz nakti nu jau arvien biežāk tieši sievas rokās, jo mani dzen prom ar “nē, mamma, atā, atā, prom, atā, atā”.

Vai bāriņtiesa tajā brīdī, kad vērtētu kritēriju “par aizbildni nevar būt personas, kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm” (Civillikuma 242.panta otrā daļa), neizvilktu Satversmi? Kur ir garantija, ka svaru kauss nosvērtos par labu tam, ka mazās dzīve turpinātos viņas mājās ar viņas otru vecāku? Es gribu tieši šādu garantiju! Manam brālim, kurš pameta savu sievu ar diviem maziem, patiešām maziem bērniem, šādu garantiju likums dotu. Daudz lielāku nekā man un manai sievai.

Redzat, lai nodrošinātos, ka mana sieva kļūst par aizbildni mūsu meitai, daudz vieglāk to izdarīt gadījumā, ja es nomirstu, nekā tad, ja esmu īslaicīgi zaudējusi rīcībspēju.

Es gribu parūpēties par savu bērnu pēc vislabākās sirdsapziņas, nodrošinoties visiem iespējamiem gadījumiem. Bet es to nevaru. Tādas iespējas man nav. Es vienīgi varu uzrakstīt, kā notārs teica, kādu vien papīru vēlos, viņš apliecinās paraksta īstumu. Un es rakstīšu. Līdz ar cerību, ka tāds nekad nebūs vajadzīgs. Bet mūsu meitiņai ir gads. Garantija, ka nākamo 17 gadu laikā, nu, kaut vai 10 gadu laikā (kad varētu prasīt viņas viedokli par vēlamo aizbildni) nenonākšu slimnīcā? Spriediet paši.

Bet es arī cerēšu — ja pienāk tāda diena, kad manai sievai kāds prasīs, kas viņa mūsu meitiņai ir, un viņa parādīs manis rakstīto “kaut kādu papīru”, uz kura notārs būs apliecinājis vien manu parakstu, viņai ticēs. Viņu ciešajam apskāvienam ticēs daudz vairāk nekā likuma nepielūdzamajam burtam.

Pārpublicēts no https://medium.com/@realaivfmamma

Novērtē šo rakstu:

11
50