Iesaki rakstu:

Kaislības ap bankām un baņķieriem pēc pāris nedēļu šekspīriskas spriedzes pārgājusi ierasti birokrātiskas gaudenības fūgā: vienā balsī skan “gaidīsim piedāvājuma izvērtējumu”, otrā “izmeklēšana būs panākumiem bagāta, un nekādā gadījumā ne ilgāka par pusgadu”.

Tā kā abi sensacionālie notikumi, gan valsts centrālās bankas vadītāja aizturēšana, gan nāves spriedumu saturoša īsziņa attiecībā uz trešo lielāko valsts komercbanku, sakrita laikā, tad neizbēgami sākās teoriju būvdarbi. Tos pastiprināja iesaistīto pušu apgalvojumi, ka katrs ir nomelnots un nomelnotājs droši vien ir tas otrais. Publisku, Bauskas tantei Martai saprotamu, pierādījumu gan nav, bet tas tak ikurāt labi teoriju attīstīšanai.

Tā kā karadarbība no vērienīgu manevru epohālās romantikas pārgājusi utainu ierakumu ikdienā, apskatīšu divas tēmas, kas šajos notikumos uzzibsnīja, bet nodzisa publicitātes smogā.

Pecunia non olet

Vispārējā sašutumā par ļauno krievu naudu un tās graujošo ietekmi uz latvju tautsaimniecību uzšķīlās blakus tēma: kā nav kauna ņemt šo smirdīgo naudu tik debešķīgi tīrai lietai kā mūsdienu māksla! Kauns, nodevība, visus pakārt, dedzināt un mest Likteņupē, vot, tā!

Piesaukts tika arī augstāk driķētais teiciens, burtiskā nozīmē “nauda nesmird”, kura lietotāju vairākums ierastā kārtā nezina tā izcelsmi. Nelielai atkāpei atgādinājums.

Teiciens tiek pierakstīts imperatoram Vespasiānam, kurš tā atbildējis dēlam Titam par urīna izmantošanas nodokli no publiskajām čurātuvēm Romas Cloaca Maxima sistēmā. Pasvītrosim, atšķirībā no pašreizējā priekšstata, ka nauda jāņem no čurātājiem, Vespasiāna nodokli maksāja urīna lietotāji, jo tā bija svarīga izejviela amatniecībā – ādu miecēšanā, audumu krāsošanā u.c.

Tātad darīšana šeit bija ar reālu ekosistēmu, kuru apmaksā nevis spiedīgos apstākļos nonācis garāmgājējs, bet tā laika industrija. No kā fisks iegūst līdzekļus armijai, daiļajām mākslām un izpriecām. Imperators pamatoti uzskatīja, ka nauda nesmird, ja reiz tā iet caur valsts kases šķīstītavu.

Līdzīga sistēma, lai arī lietotāja apmaksāta, finansēja daiļās mākslas sovjetu režīmā. Katrs, kurš nopirka mantu, kuru ražoja kāds ar peļņu strādājošs Muhosranskas kombināts, ar savu artavu pabalstīja gan armiju, gan miliciju, gan čeku, nemaz nerunājot par ieslodzīto vergu darbu, kurš bija nepieciešams vai ikkatram koku un metālu saturošam izstrādājumam. Bet daļa šīs naudiņas caur sovjetkultūriestādēm nonāca pie padlatvijas māksliniekiem, un tie varēja izpausties par vergu darba un sūdmēbeļu pārdošanas atlikuma grašiem.

Gaišie spēki paralēli vaimanāšanai par čekas maisu atvēršanas apokaliptisko ļaunumu aumež stingri nosoda baņķieru netīrās naudas ziedošanu mūsdienu mākslai. Kāds kauns, kāds ārprāts!

Uz mirklīti iedomāsimies, kas notiktu, ja mums nebūtu diezgan civilizētās kārtības ziedojumiem cēliem mērķiem. Šobrīd daļu no peļņas uzņēmējs var novirzīt pa taisno daiļajām mākslām, apejot kultūrkapitālus un komitejas sakariem ar ārzemju tautiešiem. Ja tā nebūtu, nauda nonāktu valsts kasē, tiktu izārdēta tās svaidītajās liesmās un jau kā nesmirdīga, pēc suškas – utruskas dažādos nemaskētu liekēžu un kautrīgu zaglēnu kantoros atgrieztos turpat, nu tikai kādā ceturtā daļā no iepriekšējās shēmas. Toties nesmird, biedri mākslinieki, un novērsta iespēja apiet to pašu nesmirdīgo sovjetu sistēmas stiprinātāju kohortu.

Ņemot vērā reālos skaitļus, šāda ziedošana pa taisno, apejot sistēmiskos parazītus, atņem sistēmas uzturētājiem miljonus. Un par daļu šajā dažmiljonu pīrāgā var arī pašausmināties, it sevišķi, ja tas notiek par mazu, bet taisnīgu atlīdzību. Tas gan netraucē maigi sažūžoties ar spēļu eļļu un ātro kredītu gādāto pienesumu, kurš piesūcies asarām un izmisumu, toties ir valsts kases dzīvinošo svēto liesmu attīrīts.

Būtu beidzot jāsaprot, ka naudas dalīšana tīrā un netīrā ir politiska izšķiršanās, ne abstrakti objektīva zinātne. Vai tie godīgie bāleliņi, kas desmit gadu par padsmit miljoniņiem “programmēja” e–veselību, drīkst iet uz Brīvdabas muzeja tirdziņu? Nauda tak skaidri izplinderēta, par tīru un godīgu nav saucama nu itin nekādi, un šādu puszagtu naudu iesmērēs kādam mūsu kolektīvās sirdsapziņas uzturētājam? Āpāc!

Nauda nesmird, vai tā būtu ievākta Romas impērijas čurātuvēs vai Rīgas Centrāltirgū. Smird demagoģija, smird divkosība, smird pēkšņā apgaismība, kurai jāuznāk pēc pavēles no centra. Lai teicam slavu un pateicību mūsu ieņēmumu dienestam, kurš novērš ikkatru smaku, vismaz attiecībā uz citu cilvēku naudu.

Naudas smirdēšana vai nesmirdēšana padlatviešu un mūsdienu mākslā ir tikai viens, diezgan specifisks, “nerezidentu” un “čaulu” naudas plūsmu apkalpošanas aspekts. Vai tiešām kāds iedomājās, ka bargais amerikāņu dokuments bija tēmēts uz modernās mākslas un kapu tramvaju ietekmēšanu? Skaidrs, ka tēma ir nesalīdzināmi plašāka, kurā mūsu komercbanku specifiskais rūpals ir ierauts ģeopolitiskā caurvējā.

Lai paskaidrotu savu otru secinājumu no februāra vidus lielā uzbudinājuma, būs noderīgs vēl viens ekskurss vēsturē, šoreiz gan tikai gadsimta ceturkšņa dziļumā.

Marketings, modelis ’94 DeLux, ar citronu smaržu

Iedomāsimies jauku dienu Vecrīgā, teiksim, Smilšu ielā. Pa kādas bankas durvīm ienāk jauns, sportisks cilvēks un dodas pie informācijas. Šim iedomātajam stāstam nav svarīgi, tieši kurā bankā. [Izziņai: tikai Smilšu ielā vien adreses bija vismaz sešām bankām, un vairumā no tām notikumi varētu attīstīties līdzīgi.]

Jaunais cilvēks noskaidro, ka konta atvēršanai nepieciešama pase, juridiskas personas gadījumā – arī reģistrācijas apliecība un pilnvara. Viss. Nekādu anketu par firmas īpašniekiem, labuma guvējiem, par biznesu, tā partneriem, iecerēto apgrozījumu un citām blēņām. Un tā nav atsevišķi ņemtas bankas frivola politika, viss ir likumīgi, komercbanku pārrauga – tai laikā Latvijas Bankas – stingrā uzraudzībā. Jaunais cilvēks paņem informācijas lapiņas, cenrāžus un dodas atvērt kontu. Viņam ir visnotaļ derīga Kurkestānas pase, kā arī dokumentu paka, kas apliecina, ka viņš ir BVI (British Virgin Islands) reģistrētas firmas Empty Space Marketing Ltd pilnvarots pārstāvis, tiesīgs atvērt kontus visā pasaulē un operēt ar tiem.

Pēc kādas nedēļas bankā pienāk pārskaitījums no saulainās Kurkestānas, summa USD 200 000, info saņēmējam “par mārketinga pakalpojumiem”. Banka atskaita komisiju par pakalpojumu un atlikumu – nu jau nepilnus 200 tūkstošus – ieskaita firmas kontā. Jaunais cilvēks piesaka kasē, ka grib saņemt visu, cik ir, skaidrā naudā. Cenrādis paredz, ka parastā komisija ir kādi 3%, steidzamā kārtā un dažādos īpašos gadījumos var būt arī divreiz vairāk.

Simts tūkstoši dolāru simtnieku banknotēs sver precīzi vienu kilogramu, un tā nu ar nepilnu divu kilo smagu nešļavu jaunais cilvēks dodas saules piemirdzētā Vecrīgā, mūžīgo svētku valstībā, savās marketinga speciālista gaitās.

Rezultāti:

pilnīga likumības un instrukciju ievērošana;

banka nopelnījusi komisijās kādus 10 līdz 12 tūkstošus dolāru ekoloģiski tīrā veidā (komisijas par konta atvēršanu, par summas ieskaitīšanu, par skaidru naudu kasē pēc steidzamā tarifa);

blakus esošs vai tajās pat telpās mītošs servisa kantoris tikpat ekoloģiski ir nopelnījis nepilnu tūkstoti par uzņēmuma reģistrēšanu BVI;

kāds Kurkestānas uzņēmums kļuvis mazāk apgrūtināts par 200 tūkstošiem, kas pašu uzņēmumu vai tā kuratorus pilnībā apmierina;

divi kilo banknošu sāk grūti izsekojamus ceļus.

Ap 1994. gada beigām vairums Latvijas komercbanku bija jau iemācījušās pilnīgi legāli iegādāties USD banknotes ar cenu 0.0045, tas ir, nedaudz zem pusprocenta. Milzīgas izmaksas šādai transakcijai ir tikai no šodienas skata, tai laikā Maskavā tipiska komisija bija līdz pat 10%. Piedevām norēķini Rīgā bija nesalīdzināmi ātrāki, pieslēgšanās SWIFT sistēmai jau bija notikusi, bankās strādāja jauni ambiciozi cilvēki, kas komunicēja ij krieviski, ij angliski.

Ek, bija laiki. Nu kāda šaitana pēc vajadzēja tajos torņos lidmašīnas grohņīt, varētu varbūt vēl tagad ekoloģiski operēt. Bet ir lietas, ar ko nejoko, it sevišķi Tēvocis Sems. Pirmo un līdz šim vienīgo reizi tika iedarbināts NATO līguma 5. pants, nopietnāk nemēdz būt.

Banku uzraudzība un kontrole gan skaidras naudas, gan BVI tipa firmu apkalpošanā ir nepārtraukti augušas kopš tā laika. Protams, pilnveidojās arī bankings. Shēmas, kas vienkāršas un skaistas kā pusaudžu ļubestība, vairs darbināt nevarēja, tā vietā nāca izsmalcināti investīciju mehānismi, dārgu iekārtu pirkumi komplektā ar ostu un transporta dokumentu pakām utml., bet būtība tā pati: Kurkestāna maksā un smaida, Rīga pārskaita, marketings priecīgs, visi apmierināti.

Tie, kuri domāja, ka, ja reiz papīri būs kārtībā, tad mums neko nevarēs padarīt, nav sapratuši ģeopolitiskās sekas, kādas izriet no miljardu summu nepārredzamas kustības. Presē bija ziņas, ka caur Latviju aizpērn gājis 1% pasaules USD norēķinu. Šis nav “tikai viens procentiņš”, tas ir 1% no neaptverami lielām summām. Nafta, zelts, dimanti, viss viss viss, ko vien varam iedomāties, tā vai citādi atstarojas dolāru norēķinos, un no šī astronomiskā apjoma 1% iziet caur Rīgu! Tā palikt nevarēja un nepalika ar.

Brīdinājumu ir bijis gana, ieskaitot mājienus ar mietu. Šķiet, tas bija 2006. gadā, kad VEF Banka dabūja izjust, ko nozīmē “nesaprast”, un aizgāja pa skuju taku. Galu galā visas Latvijas komercbankas zaudēja korespondentkontus ASV, un tām nācās dolārus trenkāt apkārt vai puspasaulei, kamēr tie sasniedza iecerēto klientu. Šo vēstures posmu noslēdz Tēvoča Sema ABLV bankai izsniegtā izziņa, ka šiem vairs Ziemsvētku eglīti nevajadzēs. Grūti iedomāties, ka šeit ir vēl ir kas palicis nesaprotams.

Par draugiem, nedraugiem un to pašu smaku

Tiktāl par vēsturi, tagad nedaudz prātošanas.

Ar eifēmismu “nerezidenti” šobrīd presē apzīmē ne jau Īrijā mītošus latviešu darba rūķus vai turīgus zviedrus, kas vasaru ieklīst Pāvilostā. Ar šo domāti banku klienti, kuru naudas izcelsme ir tuvāk vai tālāk uz austrumiem no mums un kuru apkalpošanā ir vērojama specializācija mūsu komercbanku vidū. Nepateikts šajā “nerezidentu” un “čaulu” apkārtrunāšanā ir tas, ka nav labi (1) taisīt nepārredzamas naudas plūsmas, jo tas traucē NATO, un (2) palīdzēt tuvāku un tālāku kaimiņvalstu resursu izplinderēšanā.

Par pirmo skaidrs. Un, kam nav skaidrs, pats vainīgs. Skatīt iepriekš.

Par nedraugiem stāsts it kā cits. Ja reiz ir ļaudis, kas spēj par lielām summām aptīrīt kaimiņvalsts budžetu, tad varētu šķist, ka viņi to vājina, ir tās objektīvi naidnieki un piedevām dod peļņu mūsējiem un tie savukārt miljonus budžetam. Atzīšos, es pirms gadiem 20 domāju līdzīgās kategorijās. Tas ir aplami, pagalam aplami.

Mūsu kaimiņvalsts vadību nekādi neuztrauc tās ekonomikas vājināšana un daudzu miljonu trūcīgu cilvēku posts. Tieši otrādi, jo trūcīgākos un nehumānākos apstākļos tie dzīvo, jo vairāk vaino šajā situācijā ārējos ienaidniekus, pirmkārt jau NATO, un tātad arī mūs, un sirsnīgi atbalsta savu līderi. Divdesmit gadu pieredze nepārprotami rāda, ka šo kaimiņu vada kleptokrātisku bastardu banda un izzadzēji ir režīma atbalstītāji, jo tā ir vienīgā šī režīma funkcionalitāte.

Mēs nevaram atļauties prasīt amerikāņu atbalstu savām robežām, vienlaicīgi apčubinot kaimiņu “biznesmeņus”, jo tādā veidā šis režīms tiek stiprināts, nevis novājināts. Ja mūsu vienīgais vērā ņemamais sabiedrotais uzskata, ka ar savu rūpalu mēs kakājam viņam aiz apkakles, tad nekādi stāsti par eko–šmeko–citronu smaržu neies cauri. Biznesa modeli nāksies mainīt un mainīt ātri.

Galu galā pasaulē neaptrūkās ne tabakas, ne cukura tādēļ vien, ka tika atcelts gadu tūkstošiem ierastais biznesa mehānisms, proti, vergu darbs. Nokārtojās ne uzreiz, un pa vidam bija lēvenis visādu nepatikšanu, bet pasaule galu galā kļuva tuvāka tādai, kurā mums pašiem ir ērtāk dzīvot.

Būs jāmācās dzīvot vairāk no sava darba un atjautības, mazāk no kaimiņu nelaimes. Būt cienījamiem sabiedrotajiem, prasīgiem pilsoņiem, neviltotiem patriotiem. Un, protams, Zemessardzei visu nepieciešamo, tas pats par sevi.

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com