Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens no retāk lietotajiem ir uzkrājumu līmenis. Atšķirībā no makroekonomiskajiem izaugsmes rādītājiem, tas vairāk atspoguļo sociālo situāciju valstī - to, ko īstenībā sauc par valsts attīstību.

Varam ilustrācijās pārliecināties, ka mūsu ģimenes šajā ziņā joprojām nav atkopušās no 2008.-2009. gadu finanšu krīzes, jo pirmskrīzes uzkrājumu līmenis tā arī vēl nav sasniegts. Daži to pamanījušies vērtēt kā "veiksmes stāstu". Bet, tas uz viņu goda prāta. Citi gan teiktu, ka tas dēļ augstā patēriņa līmeņa un tas ir tieši tas, kas šobrīd virza ekonomiku. Arī taisnība.

Taču - vai varam padomāt, kas notiks, kad sāksies jauna krīze, un tāda gan jau noteikti būs. Darbavietu skaits strauji samazināsies, bezdarba līmenis pieaugs, ģimeņu ienākumi saruks, bet uzkrājumu taču nav - dzīvojam uz "krīta", rožainām nākotnes cerībām. Daudziem parādījušās jaunas saistības pret bankām - re, kā tās pelna.

Tātad jauns emigrācijas vilnis? Diez vai, bagātās valstis stingri ierobežojušas imigrāciju. Atliek bankroti - gan uzņēmumiem, gan fiziskām personām. Tātad arī bankām.

Ir tikai viens variants, kā kaut nedaudz pasargāties - uzkrājumi jāveido valstij. Citiem vārdiem, valsts budžetam pašreizējās samērā labvēlīgās ekonomiskās konjunktūras situācijā jābūt uzkrājošam - ar pārpalikumu, lai nebaltās dienās būtu, no kā dzīvot.

Izdzīvot varētu, protams, atkal aizņemoties, kā tas jau bija iepriekšējā finanšu krīzē. Bet, kāds būs valsts ārējais parāds? Pērn tas pat bija pieaudzis līdz 40.1%, salīdzinājumā ar 36.5% 2015. gadā.

Šie ir eksistenciālie jautājumi, par kuriem vērts padomāt nodokļu un citu reformu gaitā. Taču pagaidām neizskatās, ka tā notiktu.

Pārpublicēts no Facebook

Dokumenti

FotoFoto

Novērtē šo rakstu:

57
3