Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šajā šķietami klusajā un sirsnīgajā svētku laikā nereti gadās saskarties ne vien ar Ziemassvētku brīnumu, smiekliem un dāvāšanas prieku, bet arī krietni skumjākām emocijām.

Pirms mēneša Pietiek rakstīja par to, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) stāvoklis tuvojas bioloģiskajai nāvei. Pati esmu medicīnai cieši piesaistīta, sekoju līdzi aktuālajam nozarē. Nelaimīgā kārtā 24. decembrī - pašā Ziemassvētku vakarā - nācās saskarties ar NMPD, turklāt veselām divām brigādēm. Secinājums ir tikai viens - visi nav vienā maisā liekami.

No rīta puses viss nešķita tik skumji. Atbrauca brigāde, sniedza konsultāciju, aizbrauca. Godīgi jāsaka - profesionalitātes maz. Ar radiem pārrunājām pēc tam - algas jau viņiem mazas, darbs smags, atbildība milzīga. Cilvēcīgi var jau to visu saprast.

Un tad pienāca vakars. Šim pašam slimniekam stāvoklis kļūst kritisks. Līdz tiek zaudēta samaņa. Mums nav citu variantu kā saukt atkal NMPD brigādi. Un atbrauca. Ilgi brauca. Beigās noskaidrojām - braukuši teju vai 80 kilometrus līdz mums.

Te arī ir, par ko aizdomāties. Man nav informācijas, cik šādu brigāžu vispār ir, bet rodas jautājums. Pacients ir galēji smagā stāvoklī. Dzīvība karājas mata galā, jo nevar paelpot. Viss kļūst tumši zils, bet ātrās palīdzības nav. Protams, te runa ir par resursu sadali, plānojumu.

Un tad beidzot ieradās - tumsā gaismas jau pa gabalu redzam, sirēnas gaudo, tātad palīdzība ir klāt. Un mūsu pacients vēl mazliet elpo. Elpo reti, bet cīņa par dzīvību notiek.

No mašīnas steidzīgi izkāpj pavisam jauns ārsts un tikpat jauna ārsta palīdze. Un te sākas otrs stāsts. Minūtes laikā tiek savākta informācija par pacientu, sirds pieslēgta monitoram. Arī es redzu, ka sirds strādā šķietami labi. Bet tā elpošana ir gauži bēdīga. Abi mediķi mūsos radīja dziļu mieru. Salaida vairākus medikamentus vēnā, mierīgi veica trahejas intubāciju. Un mūsu acu priekšā slimnieks atguva ādas krāsu.

Te varam salīdzināt viena dienesta divas brigādes. Pirmā bez sevišķas ieinteresētības. Vienaldzība augstā līmenī. Otrā tik sirsnīga un rūpīga. Es pat nepieminēšu profesionalitāti- par to viss tāpat ir vairāk nekā skaidrs. Pat mēs - blakus esošie radinieki lieliski sapratām, ka pirmā brigāde nebija uzdevumu augstumos. Tomēr šie atbraukušie mediķi aicināja nenosodīt, situācijas esot dažādas. Dienestā strādājot profesionāļi.

Saprotu - aizstāv savus kolēģus. Kas, protams, ir saprotami, bet šajā situācijā jau jautājumu nebija. Un tomēr - algu viņi saņem vienu. Dieva laime, ka otrajā reizē atbrauca nevis meitenes, kas bija pa dienu, bet gan Rīgas brigāde ar numuru 128. Mūsu pateicības vārdus dakterim un viņa palīdzei nevar aprakstīt teikumos.

Te ir tas brīdis, kad patiesi ir, ko aizdomāties, redzot, kā mūsu acu priekšā tiek izglābts tuvs cilvēks, bet šie cēlā darba darītāji netiek valsts līmenī pienācīgi novērtēti.

Taisnība bija Pietiek, ka daļēji NMPD tuvojas klīniskai nāvei. Tomēr ir arī šajā organizācijā varoņi, kas spēj no nāves glābt citus. Sirsnīgs paldies par to!

Novērtē šo rakstu:

122
13