Iesaki rakstu:
Atceros ļaužu milzīgo emocionālo sakāpinājumu un prieka asaras pēc Augstākās Padomes deputātu balsojuma par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Toreiz kā Latvijas Brīvprātīgo vienību štāba priekšnieka palīgs ar segvārdu Dižkareivis sargāju Augstāko Padomi no potenciālā interfrontes atbalstītāju uzbrukuma. Ielaušanās mēģinājums tomēnes patiešām bija jāatvaira.
Jāsaka, ka pirmie neatkarības gadi būtu bijuši svētīgi atgūtās valsts dekolonizācijai. Tiesa, veicot to nevis pēc valodas zināšanas pakāpes, bet lojalitātes. Toreiz visi svešķermeņi bija kā uz delnas. “Buržuāziskās Latvijas” nīdējus bez sirdsapziņas pārmetumiem vajadzēja izraidīt uz matušku Krieviju, izbaudīt tur deviņdesmitos gadus. Varbūt tad ar novēlošanos kostu pirkstos un vilktu citu meldiņu. Atlikušajiem kolonistiem atliktu vien katram dot izvēli – zvērēt uzticību Latvijas Republikai vai ardievas. Diemžēl interfrontes aktīvisti tika “integrēti” otrajā Latvijas Republikā, turklāt bieži pašās naudīgākajās vietās.
Tagad urrāpatrioti, tikuši zirgā, mēģina sasmelt izlietu ūdeni, par grūtgalvību valodas apguvē sākot tramdīt sirmgalvjus, kuru pēcteči laiduši saknes Dievzemītē. Es neapstrīdu, ka personāžiem, kas šeit vēlas redzēt Krievijas guberņu, mājvieta jāmeklē aiz Zilupes. Lai iepazīstas ar sapņu zemes dzīvesveidu!
Diemžēl letiņu nacionālisti deģenerējušies līdz vandāļu un mežoņu līmenim. Krievu PUBLISKA pazemošana etniskās piederības, valodas un kultūras dēļ Latvijā kļuvusi par normu. Latvieši faktiski demonstrē pasaulei, ka vergi tiecas pēc varas nevis, lai atnestu brīvību visiem, bet lai paši kļūtu par vergturiem. Tikmēr pie teikšanas Latvijā no labējā līdz kreisajam flangam vienlaidus ir kompradoru partijas, kas sacenšas iztapībā jaunajiem saimniekiem. Liela daļa jaunās paaudzes mazvērtības kompleksa vadīta vērtusies par “kārklu englanderiem”.
Līdztekus pat iluzorā NEATKARĪBA 20 gadus kā zaudēta, iekļaujoties jaunā savienībā. Kam nejautā – neviens par pievienošanos Eiropas Savienībai nav balsojis, bet iekšā esam. Ar apgraizīto valstiskumu un likumiem, kas ļauj uzsākt kriminālprocesu un sēdināt cietumā par ziedu nolikšanu piemiņas vietās, Latvija šobrīd drīzāk atgādina LPSR 2.0. Tomēr neklausieties fantazētājus, kas melš par izstāšanos no Eiropas konglomerāta rīt uz brokastlaiku. Tāpat kā PSRS gadījumā no “plaukstošā dārzā” tiksim laukā tikai, šai būvei grūstot. Iespējams, ar jaunu pulcēšanos un asaru liešanu pie Jēkabielas namiņa.
Pirms gadiem astoņiem intelbeņķiem ienāca prātā doma nosaukt Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu par Baltā galdauta svētkiem – brīves taču vienalga nav. Lasīju skaidrojumu: kāpēc vajag tādu tradīciju. Tur bla-bla-bla. Mākslīgā “paraža” tā arī nav iedzīvojusies tautā. Man toreizējais jaunievedums asociējas ar Kariņa postulēto Latvijas tautas veidošanu no nulles. Tikmēr skolas vecuma resgaļi pat saukalē 4. maiju par balto palagu dienu. Nuja, pēc pusgadsimta okupācijas nevainības vairs nebija. Taču nevajag iespringt, jo daudzi latvzemieši domā, ka Lāčplēša diena ir par godu eposa varonim.
Ja atgriežamies pie patosa par baltajiem galdautiem, tad man te ir, ko klāt. Kopš Dievzemīte no Padomijas skatloga ir pārvērsta par Eiropas Savienības pažobeli, “bauru” vagari (nereti padomjlaiku vecie vēži vai viņu atvases) atļaujas uzvesties daudz vaļīgāk, jo rietu kungiem provinces prestižs nerūp. Pat pretēji – izvirtība, iedzīvošanās kāre, tautas izdeldēšana mūsdienās godā celta.
Tādēļ 34 gadu laikā pulciņš pie kopgalda ir kļuvis stipri mazāks – latvji izmirst. Turklāt pie bagāti klāta galda dzīrojuši, kā arī uz azaida mēbeles rīkojuši orģijas un kvīru dančus laiduši, vien kangari zem patriotu maskām. Galddrāna nošmucēta vienos traipos. Agrāk vai vēlāk veļa būs jāmazgā!
https://lvportals.lv/norises/278746-ar-balta-galdauta-svetkiem-ieskandina-latvijas-simtgadi-2016
https://nra.lv/latvija/390835-karins-sanemis-fridriha-hajeka-fonda-starptautisko-balvu.htm
https://tautaruna.nra.lv/divaini/455742-sabiedribu-soke-skolena-viedoklis-par-4-maiju/