Menu
Pilnā versija
Foto

Odiozā odiseja

Arturs Priedītis · 29.12.2017. · Komentāri (56)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Odiseja odiseja ilga 20 gadus. Mūsu „čekas maisu” odiseja ilgst jau 27 gadus, un tai nav redzams gals. Tas noteikti ir tāpēc, ka mēs esam spējīgāki par Itakas iedzīvotājiem. Mums ir tas, ko viņi pat sapņos nespēja iztēloties. Mums ir ģeokrātiskais valstiskums. Bet pats galvenais – mums ir krimināli oligarhiskais valstiskums ar visdažādākā veida odiozām (nevēlamām, pretīgām, atbaidošām) izdarībām. Ja Odiseja atgriešanos normālā dzīvē traucēja dažādi ārējie spēki, tad latviešu nonākšanu normālā dzīvē traucē paši latvieši.

Odisejas (ilgi procesi ar dažādiem piedzīvojumiem) un tajā skaitā odiozas (atbaidošas) odisejas patiesībā ir laba lieta. Tās palīdz pamatīgāk izprast cilvēkus, tautas, valstis. Odisejas sazaroti atspoguļo dzīves īstenību. Odiozas odisejas atspoguļo dzīves īstenības sarežģītību. Arī tas ir vēlams. Cilvēku smadzenes vislabāk funkcionē sarežģītos apstākļos. Protams, tas attiecas uz veselām smadzenēm. Tas neattiecas uz sagandētām, piesārņotām, psihiski slimām smadzenēm. Odiozas odisejas parasti atklāj smadzeņu sagandētības, piesārņotības, psihiskās slimības pakāpi. Arī tas ir jāzina. Valstsvīriem obligāti jāzina.

„Čekas maisu” odiozā odiseja nevarēja rasties un 27 gadus turpināties bez VDK politiskās vadības rīkojuma. Ļoti iespējams, rīkojumu deva priekšnieki Kremlī, aptverot krievu impērijas ģeopolitisko interešu tradicionālās zonas, kas Krievijai būs vajadzīgas arī pēc PSRS sabrukuma. Maz ticams, ka procesu iniciēja tikai LKP CK spice. Saprotams, tā vēlējās valdīt arī zem karmīnsarkanbaltā karoga. „Čekas maisi” varēja labi noderēt. Tā tas praktiski ir bijis visus 27 gadus.

Grūti ticēt, ka nepiedodamajā profesionālajā nodevībā (neiznīcinot informāciju VDK likvidācijas priekšvakarā) vainojami „stūra mājas” ģenerāļi; respektīvi, viņu neprāts. Dokumenti esot dedzināti. Kamēr tauta 1989.gada 23.augustā priecīgi rindojās uz „Baltijas ceļa”, VDK nodaļās esot sadedzināti papīru kalni. Savukārt „avoti” tika brīdināti, ka par viņiem tiek saglabāta informācija. Tas viss ir ļoti jocīgi no pasaulē pamatoti izslavētā specdienesta puses.

Lēmumu par „čekas maisu” izveidi acīmredzot nepieņēma VDK vadītāji. „Čekas maisi” bija vajadzīgi kādam lielākam un viltīgi tālredzīgākam spēkam, kas gatavojās mūžu mūžos netraucēti saimniekot pie Dzintara jūras ar logu uz Eiropu. Loģiski, ka tāds spēks varēja būt tikai viens – PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākā daļa. Tātad nākamā kriminālā oligarhija. Katrā ziņā „čekas maisi” ir „perestroikas” mahināciju elements.

„Perestroikas” īstais un no padomju tautas (cilvēces) slēptais mērķis bija PSRS teritorijā pēc iespējas ātrāk ieviest kapitālismu un kompartijas virsslāni piepumpēt ar dolāru miljoniem un miljardiem. Kompartijas virsslāņa ilgotais sapnis bija sēdēt pie viena galda ar Rietumu buržuāziju. Tas nenotika. Rietumu buržuāzija kategoriski atsacījās sēdēt pie viena galda ar sarkano plebeju laupītājiem. Krievija netika iekļauta kapitālistisko valstu kolekcijā. Tajā nav vietas mūsdienu ideālākajai krimināli oligarhiskajai valstij uz planētas. Rietumu aristokrātijas un buržuāzijas elite atļauj Krievijai galvu turēt virs ūdens tikai tāpēc, ka tai ir atomieroči.

„Perestroikas” mērķa sasniegšanas pamatveidi bija „prihvatizācija” un denacionalizācija. Latvijā abos procesos ļoti ieinteresēti bija daudzi latviešu t.s. trimdinieki. Viņi atmeta kaunu, nacionāli idejisko stāju un mantkārības dīdīti sāka mīļi brāļoties ar vakardienas lielākajiem ienaidniekiem - LKP spēkavīriem. Vispirms tas notika Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā, kur priekšsēdētāja krēslā sēdēja bijušais LKP CK sekretārs A.Gorbunovs. Trimdinieki viegli panāca labvēlīgu likumdošanu īpašumu atgūšanā. Tas nekas, ka labvēlīgā likumdošana bija viena no pirmajām neģēlībām tautas bojāejas sāgā. Denacionalizācija arī ir sava veida odioza odiseja. Tā joprojām turpinās, izpostot dzīvi tūkstošiem cilvēku. Denacionalizācijas odiseja uzskatāmi parāda daudzu latviešu trimdinieku un vietējo antropoīdu morālo seju. Mantas dēļ nacionālais patriotisms momentā ir izkūpējis. „Noziedzīgās okupācijas” un „ienīsto komunistu” tēma nobīdīta kapa klusuma valstībā. 

Lai novērstu tautas masu uzmanību no „prihvatizācijas” un denacionalizācijas, vajadzēja ideoloģiski efektīvi rīkoties. Amerika netika atklāta. Kā parasti, vispiemērotākais līdzeklis kļuva sīvi ienīsta ienaidnieka piespēlēšana. Jau „perestroikas” gados tāds ienaidnieks kļuva PSKP un VDK. Tautas masas mudināja emocionālo enerģiju dedzīgi ziedot partijas un „čekas” nolādēšanai. Tas ir lieliski izdevies. Turklāt latviešu tautas masas nekad nav spējušas aptvert, ka partijas un „čekas” nolādēšanu ir noorganizējuši šo institūciju vadītāji nacionālo un kriminālo noziegumu maskēšanai. Neapšaubāmi, latviešu tautas masas to būtu spējušas aptvert tikai ar inteliģences palīdzību. Kā zināms, „perestroikas” režisoriem izdevās totāli apmuļķot ne tikai tautas masas, bet arī inteliģenci. Apmuļķotā inteliģence tūlīt sāka apkalpot jaunburžujus un aktīvi palīdzēja tautai pūst pīlītes. Latviešu inteliģences konformisms arī ir odioza odiseja. Tai tāpat nav redzams gals.

Pie mums visā jezgā ap VDK atbaidošākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Atbaidošākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”.

Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji jau tolaik ļoti labi zināja, ka VDK reāli turpina darbību LR. No VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā tolaik jau bija pārgājuši VDK kadri ar visiem uzticamajiem slepenajiem „avotiem” un dzīvē norūdīto profesionālo tehnoloģiju. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība, un arī idiotiska izdarība. Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, reizē netieši pasludināja pati savas valsts (proti, atjaunotās LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Tas bija tas pats, ja, piemēram, ASV Kongress CIP, FIB pasludinātu par noziedzīgām struktūrām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs. Viņu fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Tātad arī viņi paši sevi pasludināja par noziedzniekiem! Bet tas taču ir absurds! Vai viņi to nesaprata? Šis groteskais absurds labi parāda, kāda bezjēdzība LR bija jau no paša sākuma. Neapšaubāmi, krimināli oligarhiskā valstī, kurā no cilvēces katru brīdi nākas slēpt noziedzīgo būtību, savādāk nemaz nevar būt. Var būt tikai absurdi meli un absurda rīcība. Un tā tas turpinās joprojām.

Taču ir vēl viens atbaidošs un reizē smieklīgs moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas atjaunotās LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā rīkojās pareizi. Tās patiešām kļuva noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība krimināli oligarhiskās valsts kontekstā.

Gandrīz 30 gadus ilgā „čekas maisu” odiozā odiseja ir pamatīgi sagandējusi latviešu tautas apziņu (tautas atmiņu, tautas ētosu). Latviešu tautas apziņai jauns trieciens ir K.Kangera vadītā sociālā kampaņa (valsts komisijas formātā) ap „čekas maisiem”. 

Valsts komisiju izveidoja 2014.gada 20.augustā saskaņā ar MK rīkojumu Nr.433. Rīkojuma nosaukums ir šāds: „Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Rīkojumā teikts: „Saskaņā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu18. panta 1.2 daļu izveidot speciālo starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”.

„Čekas maisu” komisijas izveidošana ir ļoti dīvains pasākums. Tas nav izskaidrojams tikai ar valdošās kliķes iracionalitāti. Valdība izveidoja komisiju, bet tajā pašā laikā komisijai liedza izpildīt tai doto uzdevumu - nepielaida pie „maisiem”. Arī tas ir grotesks absurds. Tas nav saprotams. Toties saprotams ir tas, ka valdība praktiski uzkurināja sociālo histēriju. Primārā kļuva sociālā histērija, bet nevis zinātniskā darbība. Kāpēc tā notika? Lai zinātniski pētītu VDK dokumentus, nav vajadzīgs tos publicēt un tajā skaitā nav vajadzīgs atvērt „čekas maisus”, par kuru atvēršanas nepieciešamību sāka histēriski klaigāt melnas kaislības apdullināti tautieši ar komisijas priekšnieku Kangeri priekšgalā.

Dīvaini ir valdības rīkojumā fiksētie uzdevumi. Ko nozīmē vēsturiskai izpētei, kad VDK vēsture jau sen ir zināma pamatīgāk nekā, teiksim, Dziesmu svētku vēsture? Ko nozīmē juridiskai izpētei? Tas vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt materiālo kaitējumu? Ko nozīmē izvērtēt morālo kaitējumu? Tas atkal vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt atsevišķi nodarīto kaitējumu LR un atsevišķi iedzīvotājiem? Kādu kaitējumu VDK varēja nodarīt LR, ja LR tika inkorporēta PSRS?

Kampaņa ir sociāli ļoti bīstama. Bet, lūk, tas vedina hipotētiski jautāt, vai kampaņa nav kāda ārzemju specdienesta operācija Latvijas teritorijā. To realizē ne tikai Kangeris. Zinātniskās pētīšanas demagoģiskajā aizsegā kāds spēks Latvijas sabiedrību vēlas uzturēt permanenta haosa un permanentas psihozes stāvoklī. Zinātniskās intereses ir maskēšanās priekš muļķiem. Ne velti internetā lasāmi Kangera ciniskie vārdi: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Tā nerunā zinātnieks. Tā runā sociālās histērijas stimulētājs kāda spēka uzdevumā. Nav grūti iedomāties, kādas valsts speciālie dienesti savā laikā bija ieinteresēti izmantot ASV, Kanādas, Zviedrijas latviešu emigrantu pīlāru pakalpojumus. Tas var turpināties arī šodien.

Par laimi kampaņas dīvainības beidzot saskata viens no Kangera kolēģiem. Vēsturnieks A.Lerhis 2017.gada 20.decembrī portālā „Delfi” raksta: „Iepriekš komisija diezgan bieži ir deklarējusi nostāju, ka "vispirms maisu atvēršana, pēc tam pētniecība". Rodas iespaids, ka tiek strādāts sabiedrisko attiecību labā – spodrinot komisijas publisko tēlu, pasniedzot sevi kā cīnītājus par "maisu" atvēršanu. Komisija nav izdarījusi visu, lai nonāktu pie sava galvenā uzdevuma – sākt pētīt kartotēku. Kartotēka vēl nav izpētīta, bet viedoklis par to jau gatavs – jāatver! Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas informācijas trūkuma dēļ dažādos apgalvojumos kartotēkas saturs bieži ir ticis mistificēts un pārvērtēts. Komisijai valdība iedeva naudu kartotēkas izpētei, bet tiek darīts cits darbs – komisija darbojas kā klasiska pētniecības iestāde papildus Latvijā jau pastāvošām vēstures pētniecības iestādēm. Turklāt jāņem vērā komisijai triju gadu laikā piešķirtais budžets, kas nav bijis gluži mazs (2015.–2017. gadā, tātad trīs gadus, pa 250 000 eiro gadā, tātad kopā 750 000 eiro). Tā vietā, lai koncentrētos uz padomju represiju mehānisma izpēti, komisija ievērojamā mērā ir koncentrējusies uz personāliju izpēti un vainīgo meklēšanu (pētījumos ir jau publicēti plaši vainīgo un aizdomās turēto personu ģimeņu apraksti, ieskaitot viņu bērnus).”

Interesanti, ka Kangeris neko nesaka par kāda cita „avotu” saraksta publicēšanu. Kāda intervija liecina par viņa kompetenci vācu okupācijas atbalstīšanā: „Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi.[..] Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums.”

Loģiska ir prasība reizē ar vācu laika, padomja laika "avotu" sarakstu publicēšanu publicēt arī Livonijas laika, cara laika, pirmskara Latvijas laika, bet galvenais - šodienas kriminālās LR visu piecu speciālo dienestu "avotu" sarakstus. Latviešu tauta vēl nekad nav dzīvojusi tādā valstiskajā ārprātā, kāds valda pēcpadomju periodā. Tāpēc ir jāzina šī ārprāta nelegālo atbalstītāju vārdi. Vācieši iznīcināja savu "avotu" sarakstus, bet latvieši speciāli kaut kādā nelietīgā nolūkā atstāja ziņas par saviem "avotiem". Kāpēc vācieši bija godīgāki par latviešiem?

2017.gada 18.decembrī „Diena” publicēja interviju ar Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata).

Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. To vēlos īpaši pasvītrot. Neatceros otru tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā pārkrāsošanās par LR, kad faktiski nekas nemainījās un varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru un viens no LPSR VDK politiskajiem komandieriem kļuva LR parlamenta priekšnieks.

Kangeris intervijā saka:  "Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?"

Intervijā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti, par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti". Kangeris skaidro: „Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar  Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā.”

Uz žurnālista jautājumu, vai valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli.”

Intervijā Kangeris paškritiski saka: "Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem.”

 Diemžēl Kangerim nav atļauts atsacīties no negodīgās pieejas: „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne.”

„Čekas maisu” odiozā odiseja griezīgi atklāj nepatīkamu ainu – tautas masu apziņas sagandētību. Par to liecina komentāri internetā un raksti medijos. Ļoti daudzi cilvēki nav spējīgi apjēgt, ka šodien tāpat kā padomju laikā pastāv "avotu" institūts. Tagad simtiem latviešu sadarbojas ar DP, CIP, krievu, vācu, zviedru, ebreju, NATO u.c. speciālajiem dienestiem. Ļoti daudzi cilvēki nespēj saskatīt visu "avotu" tipoloģisko kopību. Daudziem nav saprotams, ka latviešu "avoti" bija cara laikā, vācu okupācijas laikā un ka šie "avoti" principā ne ar ko neatšķiras no padomju laika "avotiem". Nav izpratnes par to, ka valsts nevar pastāvēt bez "avotiem".

Mūsu Odisejs vēl nav apkampis Penelopi. Toties ir ticies ar Atēnu, kura ir pačukstējusi samērā pareizu taktiku odisejas izbeigšanai. „Čekas maisu” pārkvalificēšana arhivālijās nav slikts risinājums. Tomēr vispareizākais risinājums ir „maisus” atdot to īpašnieku tiešajiem mantiniekiem Kr.Barona ielā 99a. Savukārt viņu profesionālais pienākums ir „maisus” nekavējoties sadedzināt tāpat kā sadedzināja dokumentus 1989.gada 23.augustā un, domājams, vēl citās dienās. Turklāt šodienas „kantoris” vecos papīrus varētu aizvest ar savu transportu un saviem krāvējiem. Tas neizmaksātu dārgi. Nevajadzētu tērēt naudu jaunām mēbelēm, īpaši drošu telpu iekārtošanai, speciālu sargu algošanai, kam skaistas summas jau ir saskaitījuši tie cilvēciņi, kuri odisejas pēdējā etapā saoduši lielisku iespēju sadalīt kādu nieka miljonu.

Novērtē šo rakstu:

38
13