Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot izdomāts ar visiem tās trūkumiem. Patiesībā tas skanēja šādi: DEMOCRACY IS THE WORST FORM OF GOVERNMENT, EXCEPT ALL THOSE OTHER FORMS THAT HAVE BEEN FROM TIME TO TIME. Kas nozīmē ka vēsturē ir bijuši par mūsdienu “demokrātiju” taisnīgāki tautu pašpārvaldes modeļi un patlaban mēs esam tuvāk Ķīnas mūrim nekā skandinātajai suverenitātei.

Skolā mums mācīja, ka demokrātija ir taisnīga, jo tā esot vairākuma vara. Bet, ja tā ir vairākuma vara – kā gan var būt, ka valsti formāli pārvalda un politiskos procesus virza aptuveni 0,1% pavalstnieku, jo apmēram tāds ir partijnieku īpatsvars mūsu kopējā balsstiesīgo pulkā?

Ja Satversme – Valsts Pamatlikums neko nesaka par partijām un koalīcijām, bet skaidri norāda, ka “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, bet tā kā tautas suverenitāte ir nedalāma un partija pārstāv tikai tautas daļu, tad kā iespējams, ka likums tiek pārkāpts un mūs pārvalda neliela ļaužu grupa?

Tiek īstenots smags noziegums pret valsti (tautu) - šaura cilvēku loka diktatūra, kopīpašuma izlaupīšana un piesavināšanās, un apmaiņa pret starptautisku VIRSVALSTU naudaszīmju ražotāju – banksteru konglomerātu drukāto produkciju. Tas viss “likumīgi” tiek realizēts ar klusējošu faktiskā cietušā Latvijas pilsoņu kopuma atbalstu visaugstākajā valsts līmenī. Atbilde ir pavisam vienkārša – to nodrošina pastāvošā pseidodemokrātiskā partiju SISTĒMA.

Partiju SISTĒMA - kas tā ir un kā tā ir izveidota?

Latvijas tāpat kā daudzu citu valstu likumi paredz partiju izveidi kā politiskā mehānisma neatņemamu sastāvdaļu un virzītājspēku. Tieši šis instruments ir pasaules naudas noteicēju - banksteru ietekmes nodrošinājums, lai arī deklarētas demokrātijas idejiskais pamatprincips paģēr jebkura balsstiesīgā vienlīdzīgu iespēju balotēties vēlēšanās un jebkura balsstiesīgā brīvu balsojumu par sev vēlamajiem pārstāvjiem.

Patiesībā Latvijas (un daudzu citu valstu) vēlēšanu sistēma šādu iespēju nemaz neparedz. Ja esat ārpus partijām ar savu unikālo politisko piedāvājumu bez kādas partijas atbalsta vai vēlaties nobalsot par dažādu sarakstu cilvēkiem, tas nav iespējams, ja tā, tad kas liecina, ka pastāvošā iekārta jādēvē par demokrātiju?

Kas ir partijas un kamdēļ tās ir?

Sāksim ar izkārtni - partijas definīciju:

Partija ir politiska organizācija, kuru izveidojuši kādas valsts pilsoņi, lai uz politisko mērķu kopības pamata veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, vadītu deputātu darbību parlamentā un pašvaldībās un ar deputātu starpniecību īstenotu savu programmu, kā arī iesaistītos valsts pārvaldes institūciju izveidē.

Politiskās partijas demokrātiskā sabiedrībā ir pilsoņu kopuma spogulis. Tā parāda sabiedrības sadalījumu pēc interesēm, nacionālās piederības un citām pazīmēm.

Pati definīcija izraisa jautājumus. Ja pastāv valsts un sabiedrība ar līdztiesīgiem pavalstniekiem, tad kāpēc politiskajai darbībai nepieciešami kaut kādi speciāli veidojumi, ja vien ne kādas savtīgas kontroles nodrošināšanai pār to? Un kāpēc deputātu (pārstāvju) darbu nevada vēlētāji, sabiedrība pati - tieši?

Nākamā definīcijas rindkopa mums pasaka vēl vairāk, taču ne to, kas deklarēts, bet gan to, ka caur partiju sistēmu vara cenšas maksimāli SADALĪT pilsoņus pēc interesēm, etniskās (reliģiskās) piederības un citām pazīmēm, lai veidotu strīdus, nesaskaņas, radot partijām vitāli nepieciešamo interešu konfliktu sabiedrībā, kur patiesībā visi ir cilvēki ar vienām un tām pašām cilvēciskajām vajadzībām.

Tādejādi partiju sistēma nevis veicina mieru, saskaņu un sabiedrības vienprātību, bet, tieši otrādi sarīda un sašķeļ cilvēkus. Valdošā partija, kura, kā tiek sludināts, pārstāv visas tautas intereses, labākajā gadījumā pārstāv tikai nelielu tās daļu un ir pārējās tautas daļas niknākais ienaidnieks, jo ir citas vai vairāku opozīcijas partiju un to piekritēju ienaidnieks.

Patiesībā konflikti starp cilvēkiem veidojas uz instinktu, nevis saprāta bāzes, un partijas šo dabisko īpašību veicina. Partijas tiek radītas it kā cēlu mērķu labad kā tautas interešu aizstāves, bet, iegūstot varu, partijas vadība sāk rūpēties par partijas biedru un tās finansētāju interesēm. Tā nekādā veidā nekļūst par tautas interešu aizstāvi. Tā izrīkojas ar sabiedrības kopīpašumu un uzliek jaunas un jaunas nodevas, un dala, un pārdala - vienkārši ik dienu, ik stundu aplaupa tautu.

Katram kritiski domājošam cilvēkam ir saprotams, ka spēlīte partijās ir demokrātijas tērpā maskēts farss, kas būvēts uz egoisma, despotisma, melu, dramaturģijas un aktiermākslas pamatiem. Tātad partiju sistēma ir atklāta, neslēpta diktatūras forma.

Pati termina „partija” etimoloģiskā nozīme atklāj šīs institūcijas prioritātes. Tas cēlies no latīņu vārda “pars” – daļa un “partire” – dalīt, bet partiju rašanās vēsture mums atklāj vēl vairāk nekā to definīcija.

Kā zināms, jēdziens radās Senajā Romā, kur patrīcieši bija “elites partija”, bet plebeji - lauku iedzīvotāji, kuriem sākumā nebija patrīciešu tiesību, un par partiju dēvēja arī varas eliti. Politiskās partijas vēstures jaunākajos laikos tika ieviestas līdz ar “buržuāziskajām revolūcijām” un bija kā gatavi un izstrādāti elites slepeno organizāciju projekti. Tādi tie ir arī šobaltdien.

Zināms, ka jau ilgi pirms tam partijas apzīmēja interešu grupas, kas ietekmēja varu un cīnījās par tās saglabāšanu. Lai resursu sadali padarītu leģitīmu, tai bija vajadzīgs ticams izskaidrojums un mehānisms, tāpēc jau Senajā Grieķijā tika radīts deputāta jeb pārstāvja institūts. Laiks parunāt arī par to.

Kāpēc mums nav vajadzīga pārstāvniecība?

Demokrātijas definīcijā ir teikts, ka esot divu veidu demokrātijas formas - tiešā un pārstāvniecības. Un faktiski nekur netiek atzīmēts, ka valsts līmenī tiešās demokrātijas pārvaldes formas nekur nav bijis. Daudziem no mums laika gaitā ir “iepotēts”, ka demokrātija ir savas “balss” un viedokļa deleģēšana kādam citam un ka to mēdz saukt par pārstāvniecības demokrātiju.

Tomēr gan teorētiski, gan praktiski ir pierādāms, ka pārstāvniecības demokrātija nav un nevar būt demokrātija šī vārda patiesajā nozīmē, jo mēs nevaram deleģēt savas intereses un vēlmes kādam citam tā, lai tas “cits” tās nesaistītu ar savām unikālajām interesēm, ja vien “cits” nav “es pats”.

Kā zināms, mums visiem ir kopējas intereses: kvalitatīvas pārtikas pieejamība, tīra un droša vide, stabili un labi attīstīti sociālie pakalpojumi, mūsu profesionālais pieprasījums un adekvāts novērtējums, kas spēj nodrošināt mūsu ģimenes vajadzības, veselības aprūpe, kvalitatīva un pieejama izglītības sistēma utt. Vēl mums ir intereses, kas daļēji var nesakrist ar kopējām, piemēram, man gribas klausīties skaļu klasisko mūziku, bet kaimiņam – klusu šlāgeri, bet mēs abi varam būt mūzikas fani. Un ir arī intereses, kas var būt krasā pretrunā ar citu interesēm. Parasti tās vada dabiskie instinkti un kaislības, rakstura īpašības, dvēseles diskomforts/nemiers. Šādu interešu izpausmi ierobežo administratīvās civiltiesiskās un Krimināllikuma normas. Ja pieņemam, ka tas tā ir, tad saprotam, ka arī pārstāvjiem ir savas intereses, kas var būt klajā pretrunā (un mēs to redzam arī praksē) ar pārstāvamo interesēm.

Tomēr pastāvošā demokrātija gandrīz vienmēr un visur tiek skaidrota kā tautas vara. Kā redzam – patiesībā tā nav, tāpēc turpmāk, runājot par manis piedāvāto pašorganizācijas un pašnoteikšanās mehānismu, pieturēsimies pie vārdu savienojuma „tautas vara”, jo tā ir tautas kopuma (izpaužas VAIRĀKUMA izvēlē) kopējā saprāta sublimācija, kādas nekad nekur nav bijis nācijas/valsts līmenī. Arguments par to, ka tautas (ne parlamenta, vai koalīcijas) vairākuma vara ir destruktīva un netaisnīga, nav pieņemams, jo mēs nezinām, kā tas ir, jo šāds modelis līdz šim nav darbojies.

Tā kā pārstāvniecības institūta nepieciešamība vienmēr tikusi pamatota galvenokārt ar to, ka visus balsstiesīgos cilvēkus bieži ir neiespējami sasaukt konkrētu lēmumu pieņemšanai (Šveices piemērs apgāž šo argumentu), mūsdienu tehnoloģijas ļauj mums katram nobalsot vairākas reizes dienā, ja ir tāda nepieciešamība. Šāds modelis ļauj automātiski realizēt cilvēku iniciatīvas, līdzīgi kā tas notiek šobrīd tik populārajā pseidodemokrātiskajā surogātā „manabalss.lv”, kas nevienam nav obligāts, bet tiek izmantots valdošās kliķes mērķiem, ar to atšķirību, ka katrs var rosināt savu likumprojektu par kādu jautājumu un savākt nepieciešamo vairākuma balsu skaitu, lai ierosinājums kļūtu par tiesību normu, noteikumu.

Kā jau minēju, jebkuru pārstāvi ir iespējams ietekmēt ar savtīgu mērķi, taču kopumu, visu nāciju nopirkt var tikai ar pārticīgu un vieglu dzīvi, kā to savulaik izdarīja ES autori, caur savām bankām iepludinot milzīgu naudu un faktiski nopērkot balsis. Lai no tā izvairītos, nepieciešams mehānisms, kas šādiem starptautiskajiem blēžiem un to vietējiem algotņiem radītu grūtības. Manis piedāvātā sistēma ir tieši tāda.

Bezparlamenta tautas varas sistēmas vienkāršota shēma

Iedomājieties valsti (pagastu, novadu*) kā kopuzņēmumu, kurā mēs visi esam akcionāri ar vienlīdzīgām balsstiesībām. Mums ir noteikts jautājumu loks, kuros lēmumus mēs varam pieņemt tikai kopīgi, bet ikdienišķos darba jautājumus, mērķus un prioritātes mēs nevis deleģējam, bet nosakām kā pienākumu pildīt rīkotājdirektoram – valsts vadītājam/ministru (jeb vienkārši) “prezidentam”, kurš vada mūsu uzņēmumu (valsti), virzienā, kuru esam noteikuši, un regulāri atskaitās mums. Sauksim viņu par Tautas Direktoru. Kādam var likties, ka šobrīd praksē ir līdzīgs modelis, jo Valdību ieceļ Saeima un it kā nosaka tās darbību, taču īstenībā tā nav, jo valdošā kliķe, piedodiet, koalīcija, izpilda nevis tautas, bet, kā jau rakstījām - savas un savu noteicēju – banksteru intereses caur tām piemēroto sistēmas modeli. Esošajā mehānismā praktiski nav nekādu sankciju, un nav arī iespējas ietekmēt pārstāvju lēmumus. Nav iespējas arī atsaukt tos. Manis rosinātajā modelī Tautas Direktoru (prezidentu) varēs atsaukt, atlaist, tiesāt (ja vajag) gandrīz zibenīgi.

Tehniski šis process notiek elektroniski ar tīmekļa palīdzību no jebkura privāta datora, viedtālruņa, vai publiski pieejama punkta, vai caur pastu tiem, kam nav atbilstošas iekārtas.

Tiem, kurus biedē iespējamais autokrātisms no Tautas Direktora puses, ir vēlams saprast šo idejisko piedāvājuma sastāvdaļu, jo šādā sistēmā kontrole pār izpildvaru nevis mazinās, bet tieši otrādi, pastiprinās – kļūst operatīvāks un neietekmējams ar “pārstāvju” privātajām interesēm, manipulācijām un piesegumu.

Kā nodrošināt šīs sistēmas un šādas valsts pastāvēšanu pret potenciālu ārējā vai iekšējā spēka iejaukšanos?

Šī jautājuma atspoguļošanai jāvelta atsevišķs un plašāks raksts, bet īsumā ieskicējot – nav nekā sabiedrībai drošāka par apbruņotu tautu. Kā rāda vairuma ASV pavalstu, Šveices, Brazīlijas, Jemenas, Igaunijas un Izraēlas u.c. piemēri, tieši šis modelis darbojas vislabāk. Policijas funkcijas tādejādi iespējams nodrošināt pašiem dežūru kārtībā vai, ievēlot un algojot uzticamu un cienījamu “šerifu”. Šī sistēma faktiski izslēdz militāra apvērsuma iespēju vai bruņotu struktūru patvaļu un radikāli samazina noziedzību.

Bezparlamenta Tautas Varas plusi:

Neviltota operatīva tautas vara;

Vienots kopējo jautājumu rosinājuma un risinājuma mehānisms;

Praktiski izslēdz korupcijas risku;

Vienkāršs, ātrs un drošs pašpārvaldes mehānisms;

Ļauj viegli katram iesaistīties valsts veidošanā un realizēt savus priekšlikumus un idejas.

Būtiski tiek samazinātas nesamērīgi lielās nomenklatūras izmaksas.

Lai šādu sistēmu ieviestu, ir jāpapildina Satversme, taču, tā kā valdošā kliķe to nedarīs, mums ir jāsasauc 2. Satversmes Sapulce un tas jāizdara pašiem. Tieši šim nolūkam esam izveidojuši Nodibinājumu Tautas Kongress, kurā aicinām apvienoties visus labās gribas latviešus, neatkarīgi no to etniskās un reliģiskās piederības, sociālā statusa un politiskās pārliecības.

Domāju, ka lai kļūtu par taisnīgu un patiesu tautas varu, mums pietiek gan zināšanu, gan pieredzes, gan resursu. Pietrūkst vien drosmes praktiskai rīcībai, kuru vēl meklējam. Ja esam gatavi no resursa pārvērsties par patiesi neatkarīgu un plaukstošu nāciju, noteikti to atradīsim. Ja ne - tad baiļu upes mūs noskalos vēstures ratu griežu dzirnās.

Laipni lūdzu pievienoties! Par brīvu Latviju mums visiem, brīviem un laimīgiem!

* Šādā pašā veidā iespējams veidot arī vietējo pašpārvaldi pašvaldībās, izvairoties no elites likumīgās politmafijas ietekmes.

Novērtē šo rakstu:

2
1