Menu
Pilnā versija
Foto

OIK afēra – kā Ekonomikas ministrija cenšas to atklāt vai piesegt?

Ivars Zariņš, 12.Saeimas deputāts, Saskaņa · 07.02.2018. · Komentāri (51)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pavisam nesen plašu rezonansi sabiedrībā izpelnījās “mājas-kuģa” gadījums - savdabīgā būve, kas uzcelta jūras krastā Pāvilostas novadā. Acīmredzams absurds un netaisnības sajūta ir daudzu pirmā reakcija uz šo situāciju. Bet pēc likuma burta un dokumentiem viss izskatās pavisam citādāk – ne velti šī būve jau daudzus gadus tur netraucēti stāv, un atbildīgās iestādes joprojām nezina, ko ar šo situāciju iesākt. Lai gan atrisināt to varēja jau sen. Analoģiska, bet vēl absurdāka situācija ir ar TV nodemonstrētajām “OIK konteinershēmām” – kad realitātē ir zaļa pļava, bet pēc EM dokumentiem tur atrodas strādājoša koģenerācijas stacija, kurai vēl turklāt pienākas dāsns visu mūsu apmaksāts atbalsts (tikai, tā kā patiesībā tā vēl nestrādā, tad atbalsts netiek maksāts).

Atšķirībā no šī “kuģa”, par kura eksistenci mums piemaksāt nenāksies, katrs šāds Ekonomikas ministrijas (EM) “kuģis” (“OIK stacija”) - tas ir vairāku miljonu eiro nākotnes maksājumu slogs mums visiem (tas tiek noklusēts). Piemēram, saskaņā ar EM izstrādātajiem noteikumiem par 1 MW šķeldas koģenerācijas stacijas atbalstu (parasti EM atļaujas ir izsniegtas vismaz uz 1MW vai ar vēl lielāku elektrisko jaudu), kura pilnā apmērā izmantos tai EM dāsni piešķirto atbalsta apjomu, ar esošajiem nosacījumiem mums tas nozīmēs papildus elektroenerģijas tirgus cenai piemaksāt šim komersantam vēl vairāk nekā miljons eiro gadā un tā vismaz desmit gadus!

Lūk, arī “saprotama” motivācija rasties neredzami strādājošām “OIK stacijām” – lai nepazaudētu šo atbalsta iespēju vairāku miljonu apmērā, kad stacija sāks reāli strādāt, ir vajadzīga šī fikcija ar “neredzami strādājošo” staciju, kamēr īstā vēl nav uzcelta atbilstoši atļaujā paredzētajiem nosacījumiem.

Pamatots ir jautājums – kāda ir EM motivācija šajās “OIK shēmas”, jo tās nebūtu iespējams īstenot bez šādas īpatnējas EM līdzdalības, tās savdabīgajiem EM lēmumiem?

Atšķirībā no “mājas-kuģa” shēmas EM tā arī joprojām nav spējusi sniegt likumīgu pamatojumu “OIK konteinershēmam” un “nez kāpēc” turpina tās aizstāvēt. Ar ko saistīta šāda EM “pašaizliedzīgā “cīņa par nacionālo enerģētiku?

Pamatojums, ka šis “OIK stāsts” ir politiska afēra jau no paša sākuma, ir lasāms šeit.

Publiski EM demonstrē, ka dara visu iespējamo, lai ar “OIK afēru” (ko pati radījusi) tiktu galā – tiek solīts veikt “OIK staciju” pārbaudes “pa pilnu perimetru”, steidzamības kārtībā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu tiek virzīti grozījumi MK noteikumos, kuri regulē “OIK atbalsta” piešķiršanas un pārraudzības kārtību, tiek gatavots audits, lai pārbaudītu pašas ministrijas pieņemtos “OIK lēmumus” un rīcību. Bet kā tad ir patiesībā?

Sivēns maisā jeb EM pārbaudes “pa pilnu perimetru”

Uzreiz pēc žurnālistu atklātajām “OIK konteinershēmām” ministrs piesauca krāpniecību un solījās veikt pārbaudes “pa pilnu perimetru.” Pilns perimetrs - tas ir vairāk nekā 1000 izsniegtu atļauju un uz doto brīdi vairāk nekā 400 “strādājošu” elektrostaciju, kurām EM ir piešķīrusi atļauju saņemt atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros.

Ar ministra lēmumu Nr.202 jau pagājušā gada 29.septembrī tika izveidota “kontroles grupa”. Nez kāpēc EM joprojām izvairās atbildēt - kāds ir šīs grupas uzdevums, sastāvs un atbildība par paveikto? Šeit saite.

Tas rada pamatotas bažas par šīs “kontroles grupas” patiesajiem uzdevumiem, tās kompetenci un pārbaudes objektivitāti (iespējamajiem interešu konfliktiem) un pamatotu jautājumu - vai šī “pārbaude” tiek veikta, lai atklātu iespējamās nelikumības, vai lai piesegtu tās? Jo kādēļ gan savādāk būtu jāslēpj pieprasītā informācija?

Kā tas ir kļuvis zināms, “kontroles grupai” ir uzticēts pārbaudīt vien 39 stacijas. Kāpēc tikai šīs stacijas - stacijas, kuras gandrīz nekādu OIK slogu nerada? To EM arī joprojām nav spējusi atbildēt. Vēl pagājušajā gadā EM paguva paziņot, ka jau 10 no šīm stacijām atļaujas ir saglabājamas, savukārt trīs atļaujas ir anulējamas.

EM joprojām “nez kāpēc” izvairās atbildēt – vai šīs 10 stacijas ir bijušas reāli pārbaudītas klātienē, vai tās ir reāli uzceltas, vai tajās ir uzstādītas EM atļaujā paredzētās iekārtas un vai tās ražo elektroenerģiju koģenerācijā? Ja jau stacijas ir pārbaudītas un viss ir kartībā, tad kādēļ gan no sabiedrības būtu jāslēpj šī informācija – lai nevarētu to pārbaudīt?

Kā tagad izrādās, pa visu šo laiku saskaņā ar paša ministra atzīto ir tikušas apsekotas tikai 8 stacijas! Kopš “kontroles grupas” izveidošanas ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši, pa šo laiku visas stacijas varēja ne tikai apsekot, bet pat rāpus līdz tām aizrāpot. Tomēr EM nez kāpēc vēlas patiesības noskaidrošanu aprobežot ar tai piestādītajiem dokumentiem, turklāt aprobežojot sevi ar tādu dokumentu pārbaudi, kuri nedod iespēju gūt pārliecību par lietu reālo stāvokli, bet gan ļauj radīt vēlamo ilūziju, lai būtu pamats uzskatīt, ka tur stāv “kuģis”. Pat, ja tā tur nav.

Savukārt stacijas, kuras reāli strādā un rada nozīmīgu OIK slogu, EM nez kāpēc nesteidz pārbaudīt, pat ja ir acīmredzamas aizdomas, ka tiek īstenotas krāpnieciskas darbības, piemēram ar pašpatēriņu. Tieši otrādi - EM steidz tās glābt. Par to tālāk.

“Konteinershēmas” ahileja papēdis

Saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto 2012.gadā iestājās pilnīgs moratorijs attiecībā uz “OIK atļauju” izsniegšanu, tas nozīmē, ka uz doto brīdi visām šīm stacijām bija jau jābūt izpildītiem atļaujā paredzētajiem nosacījumiem – bija jāražo elektroenerģija koģenerācijas režīmā saskaņā ar atļaujā norādīto tehnoloģiju un jaudu. Koģenerācija nozīmē, ka vienlaikus tiek ražota elektrība un siltums, un, lai komersants kvalificētos obligātā iepirkuma atbalstam, atļaujā ir noteikti efektivitātes kritēriji un siltumam ir jābūt lietderīgi izmantotam. Tie visi ir būtiski nosacījumi.

Ja EM pārbaužu patiesais mērķis būtu novērst “OIK krāpniecības”, tad pārbaudi jau sen varēja paveikt, un ne tikai šīm 39 stacijām. Tā kā atbalsts ir paredzēts efektīvai koģenerācijai – būtu bijis jāpārbauda “lietderīgā siltuma” ražošana koģenerācijā. Taču EM nu nekādi to nevēlas darīt, jo ir acīmredzami, ka gandrīz neviens no šiem komersantiem to nenodrošina - TV atklātajās “konteinershēmās” visi komersanti to “godīgi” ir norādījuši ministrijai iesniegtajos dokumentos, taču EM to ne tikai “nez kāpēc” nav ņēmusi vērā (un nav anulējusi tiem atļaujas), bet “pēc rūpīgas iepazīšanās ar iesniegto informāciju” ir pieņēmusi tiem labvēlīgus lēmumus par tālāku uzstādāmo jaudu palielināšanu!

Kādēļ ir vajadzīgas šīs vairāku mēnešu ilgstošās “pārbaudes”? Lai radītu “kuģiem” vajadzīgo ilūziju (pēc dokumentiem, protams) un slēptu EM patieso lomu “OIK afērā”, jo, atzīstot pārbaudāmās atļaujas par anulējamām, radīsies pamatots jautājums – kā interesēs EM ir rīkojusies un pieņēmusi lēmumus visus šos gadus?

Starp citu, EM tā arī nav spējusi atrast pašas radītajā normatīvajā regulējumā, kur tad ir noteikts, ka visus šos gadus kāds vispār pārbauda elektroenerģijas ražošanas uzsākšanu koģenerācijā (tātad ne tikai elektrības, bet arī siltuma ražošanu). Apgalvot, ka siltuma kontrole ir tikusi veikta, AS “Sadales tīkli” (elektroenerģijas sistēmas operatoram) izsniedzot savu pārbaudes aktu, ir tas pats, kas apgalvot, ka pārbaude pie proktologa nozīmē, ka jūs esat pārbaudījuši arī savus zobus. Diemžēl tieši uz šādu neloģisku kārtību visu laiku pastāv EM. Kā interesēs ir tāda EM pozīcija?

MK noteikumi kā ātrā palīdzība EM režisētajam “OIK afēras” piesegam?

Starplaikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu (atkal – cik pašaizliedzīgi!) EM steidzamības kārtībā centās virzīt apstiprināšanai grozījumus noteikumos, kuri regulē “OIK nozari”.

Tik tiešām, grozījumi MK noteikumus bija nepieciešami un jau sen. Jo esošie noteikumi nenodrošināja skaidru, caurskatāmu un sabiedrības interesēm atbilstošu regulējumu. Tieši otrādi, tie radīja iespējas visdažādākajām manipulācijām - atkarībā no tā, kāda bija EM motivācija izmantot šo pašas izveidoto neskaidro regulējumu. Un tieši šo motivāciju EM tagad cenšas noslēpt, jo pat esošo noteikumu ietvarā, ja vien būtu politiskā griba vai valstiska domāšana, varēja daudz ko izdarīt – īstenot reālu kontroli un, piemēram, šādas blēdības ar "konteinershēmām" vispār nepieļaut! Vai arī rīkoties pavisam citādāk - kā tas bija līdz brīdim, kamēr žurnālisti to padarīja publiski zināmu.

Grūti iedomāties, ka EM, kura pati izstrādāja šos noteikumus, visus šos gadus to neapzinājās.

Tik tiešām virkne EM grozījumos piedāvāto pasākumu padara regulējumu skaidrāku un stingrāku, taču nesakārto to atbilstoši sabiedrības interesēm - šie grozījumi pēc būtības nemaina esošo absurdo situāciju, kas pieļauj komersantiem iespēju īstenot negodprātīgas darbības un turpināt saņemt par to atbalstu.

 Turklāt EM (kura visu laiku uzsver, ka tai nav kontroles resursu) tie vēl ir jāpieķer un vispirms ir jābrīdina, un pēc tam vēl jādod iespēja sastrādāto novērst, un tā vairākas reizes. Šie “uzlabojumi” ir virspusēji un drīzāk kalpo kā piesegs. Pat krokodilam ir skaidrs, ka šāds EM piedāvātais risinājums ir neefektīvs un krāpniecību motivējošs. Vai EM tas skaidrs nav?!

Daži “amizanti” piemēri no EM steidzami virzītiem grozījumiem

Ja komersants ir krāpies vai nepildījis atļaujā paredzētos nosacījumus, tam ne tikai netiek paredzēts sods, tam pat netiek paredzēts atprasīt nepamatoti izmaksāto atbalstu (par kuru maksājam mēs visi), turklāt grozījumos tiek paredzēta iespēja ļaut komersantam krāpties vai neizpildīt noteikumos paredzētos nosacījumus un tapt pieķertam par to 3 reizes piecu gadu laikā, pirms tiek lemts tam atņemt iespēju pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros!

Tā vien gribas to kvalificēt kā “sviests pilnīgais” – tā vietā, lai par katru šādu gadījumu paredzētu ne tikai anulēt piešķirtās atbalsta tiesības, bet gan vēl pieprasītu atgriezt nepamatoti samaksāto atbalstu un, iespējams, uzsāktu krimināllietu par krāpniecību sevišķi lielos apmēros (jo tieši tā šāds nodarījums bieži būtu kvalificējams), EM "nez kāpēc" piedāvā turpināt auklēties ar pārkāpumā pieķerto “OIKistu”. Kāpēc?

Absurda ir noteikumos paredzētā kārtība, ka par atklātajiem pārkāpumiem netiek ne tikai paredzēts sods, bet pat netiek paredzēts samazināt komersantam izmaksātais atbalsts, kuru tas ieguvis krāpjoties. Parasti komersantam tiek dots 3 līdz 6 mēnešu laiks, lai atklātos pārkāpumus (krāpniecības) varētu novērst, un arī šajā laikā tiek saglabāts piešķirtais dāsnais atbalsts, ja vien komersants pats no tā nav atteicies!

Analoģisks regulējums Ceļu satiksmes noteikumos izskatītos šādi - ja tevi pieķer, teiksim, par ātruma pārkāpšanu, tevi nesoda par to, bet ļauj turpināt neievērot noteikumus vēl pusgadu, un tev par to nekas nebūs, un šajā laikā tev vēl turpinās piemaksāt par pārmērīgi iztērēto benzīnu, braucot pārāk lielā ātrumā.

Vēl kāda ne mazsvarīga īpatnība, kuru nez kāpēc EM “neievēro”, - esošais EM izveidotais regulējums motivē komersantus nodot subsidētajā iepirkumā visu savu saražoto elektrību, lai gan noteikumi nosaka, ka nododams ir tikai pārpalikums(atlikums pēc pašpatēriņa). Pēc būtības, ja komersants šādi rīkojas, tā ir krāpniecība sevišķi lielos apmēros – tā tiek īstenota, stacijai izveidojot vairākus pieslēgumus, lai savu pašpatēriņu varētu nosegt nevis no savas saražotās elektroenerģijas, bet iepērkot nesubsidēto elektroenerģiju.

EM ne tikai to nekontrolē, tieši otrādi - tā vietā, lai nekavējoši to novērstu un sodītu komersantu par šādu rīcību, EM savos grozījumos paredz, ka tas tiks ņemts vērā tikai pēc 2019.gada 1.jūlija! Tātad “cēlsirdīgi”(uz visu mūsu rēķina) dodot pietiekoši lielu laiku šo krāpniecības shēmu noslēpt un tādejādi saglabāt komersantam piešķirto atbalstu, kurš sen jau būtu noņemams.

Kādēļ “pārbaudes” tiek ievilktas, bet noteikumu grozījumi – steigti?

EM steidzami virzītie noteikumu grozījumi ir vērtējami kā izmisīgi centieni piesegt līdz šim sastrādātās “konteinerfirmu” shēmas un dot iespēju tās legalizēt - lai gan jau esošajā normatīvajā ietvarā bija iespējams anulēt atļaujas gandrīz visām “konteinershēmās” iesaistītajām firmām, taču EM “nez kāpēc” to nav darījusi, un vēl joprojām tās “pārbauda”.

Paralēli steidzami tiek virzīti grozījumi, kuros cenšas legalizēt “konteinershēmu” - paredzot prasības par minimālo jaudas slieksni, kas komersantam būtu jāuzstāda, taču pēc tam tajos pašos steidzamajos grozījumos atrunājot, ka šī prasība stāsies spēkā tikai 2019.gadā. Kādēļ tad šādam grozījumam ir vajadzīga steidzamība? Lai EM radītu tiesisku pamatojumu saviem dīvainajiem “konteinershēmu” lēmumiem, no kuriem pļavās peld neredzami “kuģi”, un “kuģu” kapteiņiem dotu vēl gadu, lai varētu legalizēties tiem dāsni piešķirtajam atbalstam, kas savādāk būtu jāzaudē.

Tādejādi, piemēram, TV žurnālistu sižetā atspoguļotajā gadījumā ar SIA “Rīgas enerģija”, ja tai “izdosies pierādīt”, ka tā nav bijusi iesaistīta krāpnieciskās darbībās, tad, pateicoties šiem grozījumiem, tā varēs “legalizēt” savas neizdarības un saglabāt tai izsniegto atbalsta apjomu pilnā apmērā, tas ir - nodrošināt sev subsidētās elektroenerģijas iepirkumu vairāku desmitu miljonu eiro apmērā. (EM “nez kāpēc” līdz 2018.gada 5.martam ir atlikusi lēmuma pieņemšanu par obligātā iepirkuma atļaujas atcelšanu, lai gan ir acīmredzami pierādījumi, ka atļaujas nosacījumi nav tikuši izpildīti. Kāpēc?... )

Tie ir tikai daži piemēri no EM piedāvātā jaunā regulējuma, kurš “sakārtos OIK nozari”. Nu diez vai šo “sakārtošanu” var uzskatīt par un sabiedrības interesēm atbilstošu. Drīzāk tas ir vērtējams kā piesegs, lai radītu vajadzīgo ilūziju sabiedrībai. “OIK nozares” brēka ap šiem grozījumiem (iespējams inscenēta piesega ticamībai) to uzskatāmi apliecina - cik dziļi ielaista un neadekvāta ir šīs “nozares” pārraudzība. Ironiski, bet brēcēju argumenti, ja tajos iedziļinās - tā patiesībā ir apsūdzība pašiem sev un EM.

Kādēļ meklēt melnu kaķi tumšā istabā?

Redzot, cik “produktīvi” EM spēj īstenot šīs kontroles pat tad, kad ir jāreaģē uz acīmredzamu pārkāpumu, ir skaidrs, ka esošā regulējuma ietvarā ir vienkārši bezjēdzīgi censties ko uzlabot – tas vienkārši nestrādās, tieši tāpat kā līdz šim (jau no 2013 gada noteikumi paredz kontroles grupas, kuras EM tā arī nav nekad veidojusi).

Absurdais kontroles un atbildības mehānisms būtu principiāli jāmaina – pašlaik komersants var krāpties, kamēr netiek pieķerts. Un pat, kad tiek pieķerts - tas netiek sodīts, bet tiek brīdināts (un turpina saņemt atbalstu!). Un tas var atkārtoties atkal un atkal. Tāda lietu kārtība nemotivē uz godprātīgu rīcību, tieši otrādi - motivē krāpties(“optimizēt” izdevumus), kamēr nepieķer.

Vajadzētu būt otrādi - nevis EM, bet komersantam pašam būtu jārūpējas un jāatbild par savu atbilstību noteikumu prasībām. Tas ir elementāri panākams: ja “OIK stacija” neatbilst noteikumiem - komersants pats ziņo EM par šīm neatbilstībām, un no šī brīža tam tiek apstādināts atbalsts. Katrai neatbilstībai noteikumos ir noteikts laika termiņš, kurā to novērst, savādāk atļauja tiek anulēta. Viss.

Kā nodrošināt komersantu motivāciju pašiem rūpēties par visu noteikumu ievērošanu un savu neatbilstību ziņošanu EM? Tas arī ir elementāri panākams: ja komersants neko nav ziņojis un pārbaudē atklājas neatbilstības – “spēle ir beigusies!”. Uzreiz - atļaujas anulēšana, nepamatoti sniegtā atbalsta atgriešana, un atkarībā no nodarītā - iespējams kriminālprocess par krāpšanos.

Šāds mehānisms liks visiem rūpēties par savu atbilstību un ievērot noteikumus, bet par neatbilstībām – pašiem uzreiz ziņot, un novērst tās, lai nepazaudētu piešķirto atbalstu.

Nu elementāri - ja ir rūpe par sabiedrības, nevis "tumbačkas" likteni.

Ja EM īstenotu šādu kontroles mehānismu uzreiz – izrādītos, ka daudzas “OIK stacijas” vispār nekvalificētos atbalstam, jo, pateicoties EM izveidotajai sistēmai, ir radīta ļoti liela motivācija krāpties, un, kā liecina neoficiāla informācija, šīs iespējas plaši tiek izmantotas - gan attiecībā uz pašpatēriņu, gan attiecībā uz “lietderīgo siltumu”, gan attiecībā uz kurināmo, pat ar tehnoloģiskajiem risinājumiem.

Tas savukārt nozīmē, ka, tik tiešām sakārtojot regulējumu, OIK slogs samazinātos ļoti būtiski. Tagad tas tā nav paredzēts.

Kurš maksā – tas pasūta mūziku?

Absurda situācija ir arī ar ikgadējiem auditoru atzinumiem, kas EM piedāvātajā sistēmā ir svarīgākais kontroles elements, uz kura pamata EM pieņem savus lēmumus par komersanta atbilstību. Šos auditus pasūta un apmaksā pats “OIK komersants”, un, tā kā auditu patiesums nekad netiek pārbaudīts, tas rada ļoti lielu motivāciju tos sastādīt “pareizi”, jo gan audita pasūtītājs, gan audita veicējs ir ieinteresēti, lai viņu sadarbība turpinātos...

Atkal vajadzētu būt otrādi - EM ir jābūt tai, kas izvēlās atbilstošu auditoru vai auditorus (vislabāk - taisa konkursu un izvēlas kompetentākos, un tad liek tiem konkurēt pie izpildes). EM uzstāda tiem uzdevumu un nosaka atbildību par rezultātiem, un apmaksā tos, un veic izlases pārbaudes, lai pārliecinātos par audita atbilstību. Tādejādi radot auditoram maksimālu ieinteresētību izpildīt pasūtījumu kvalitatīvi – un šoreiz nevis “OIK komersanta” (kā līdz šim), bet sabiedrības interesēs. Bet naudu par šīm (un citām) pārbaudēm iekasē no “OIK komersantiem”, nosakot to kā ikgadējo nodevu. Nevis kā to savos grozījumos piedāvā EM - paredzot Publiskā tirgotāja pārbaudes (tas vēl ir atsevišķs absurda stāsts) izdevumus iekļaut OIK slogā, bet savējos segt no valsts budžeta.

Tāpat arī attiecībā uz ministra piesaukto auditu, kurš it kā tiek paredzēts, lai izvērtētu EM rīcību attiecībā uz “OIK lēmumiem”. Taču, iepazīstoties ar audita iepirkuma priekšmetu, diemžēl ir pamats šādu apgalvojumu apšaubīt - piemēram, nez kāpēc paredzēts tiek izvērtēt tikai lēmumus pēc 2012.gada 28.maija – tas ir datuma, kad valdībā tika pieņemti noteikumu grozījumi, kuri paredz moratoriju attiecībā uz jaunu “OIK atļauju” izsniegšanu. Kādi tad EM lēmumi tiks vērtēti?

Kā tas izriet no EM lietvedībā esošajiem dokumentiem, EM ir jau tikusi veikta dienesta pārbaude par EM rīcību saistībā ar lēmumiem piešķirt komersantam tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kuras rezultāti neizskaidrojamā veidā it kā “ir pazuduši”, bet ministrs apgalvo, ka saistībā ar šiem “pazudušajiem dokumentiem”, šādu dienesta pārbaudes rezultātu vispār nemaz nav bijis!

Vairāki fakti gan liecina par pretējo - šīs dienesta pārbaudes ietvaros ir ticis veikts šo lēmumu audits, un tā rezultāti ir pieejami, un tie apliecina, ka, pieņemot šos lēmumus, EM nekorekti piemērojusi tiesiskos principus savu lēmumu pamatošanā, pārkāpusi Ministru kabineta noteikumos noteikto kārtību, neievērojusi normatīvo aktu deleģējumu, utt.

Tas viss rada pamatotas bažas, ka patiesībā EM ar šo jaunizsludināto “auditu” (par kuru ir paredzēts apmēram desmit reizes lielāks finansējums, nekā iepriekšējam “sliktajam” auditam) centīsies nevis atklāt iespējamos EM pārkāpumus saistībā ar “OIK lēmumiem”, bet gan tos piesegt. Vairāk par šī “audita” specifiku var izlasīt šeit.

Ņemot vērā, ka paredzamais OIK slogs, saskaņā ar pašas EM sniegto informāciju Eiropas Komisijai valsts atbalsta lietā Nr. SA.43140, tiek lēsts 3,96 miljardu eiro apmērā (tas ir ļoti nopietns slogs mūsu ekonomikai, kurš atstās graujošu iespaidu uz mūsu valsts konkurētspēju), bet joprojām, visus šos gadus efektīvs šī atbalsta kontroles instruments nav ticis īstenots, pat izveidots (un nav arī paredzēts), tiešām būtu pamatoti izvērtēt EM darbību ne tikai audita, bet arī atbilstoša kriminālprocesa ietvaros.

Galu galā, ja saceltais tracis ap “oligarhu sarunām” tik tiešām bija par valsts izzagšanu, nevis par to, ka valsti izzaga “ne tie”, tad atbildīgs un atklāts šīs “OIK sāgas” (kas aizvien vairāk apliecina sevi kā politiski piesegta afēra daudzu gadu garumā) izvērtējums būtu tiesiskas un demokrātiskas valsts pienākums pret savu sabiedrību.

Novērtē šo rakstu:

1
0