Menu
Pilnā versija
Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Aidis Tomsons · 06.07.2017. · Komentāri (26)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās baznīcas. Mācītāju partija – tā neformāli žurnālisti nosauca Latvijas Pirmo partiju, kuras priekšgalā kopā ar Šleseru nostājās vairāki pazīstami mācītāji.

Kristiešu pienākums ir iesaistīties politikā un ietekmēt likumu pieņemšanu no iekšpuses – tas bija moto, ar kuru šī partija uzrunāja baznīcēnus visdažādākajos veidos. Latvijas Kristīgajā radio partijas pārstāvji bija dalībnieki gandrīz vai visās nedēļas diskusijās, un LKR atbalsts partijai tika demonstrēts visdažādākajos veidos. Tāpat aicinājumi skanēja no baznīcu kancelēm un saietos.

Atceros ziņas par neafišētajām tikšanām mācītāju mājās, piemēram, pie Ļedjajeva Garkalnē, kur devās dažādu konfesiju pārstāvji. Protams, bija redzamais tandēms – Šlesers nāca uz Mateja baznīcu, bet tās mācītājs Ainārs Baštiks kļuva par ministru un ir politikā vēl šodien. Presē daudz tika runāts par Jāni Šmitu, protams, Ēriku Jēkabsonu.

Atceros, kā Šlesers centās pierunāt mani. Kad 2002.gadā viņu ievēlēja 8.Saeimā un viņš kļuva par Einara Repšes vadītās valdības vicepremjeru, viņš zvanīja un piedāvāja kļūt par preses sekretāru un palīgu. Acīmredzot bija uzzinājis, ka esmu aktīvs kristietis, un nolēma, ka es varētu būt viņam noderīgs. Tās bija divas telefonsarunas. Viņi ar Repši turpmāk būšot tandēms līdz pat mūža galam, nekas viņus nespēšot šķirt - tā viņš atbildēja uz manu jautājumu, kas notiks pēc tam, kad valdība kritīs.

Pirmajā reizē viņš mani mudināja apdomāt un solīja piezvanīt pēc dažām dienām. Un izklausījās ļoti pārsteigts, kad es teicu „nē”. Vairāk nekā 15 minūtes viņš mani atkārtoti centās pārliecināt pievienoties komandai. Atminos, pēc sarunas sievai sacīju, ka pirmo reizi saskaros ar politiķi, kuram mani argumenti nešķiet derīgi (jāpiebilst, ka esmu vairākkārt uzrunāts no dažādiem politiķiem).

Es tolaik politiskajā žurnālistikā biju darbojies jau pietiekami ilgi, lai zinātu aizkulises, kā Latvijā tiek īstenota politika. (Starp citu, kādiem no jauntapušajiem kristīgajiem politiķiem tajās dienās jautāju, vai viņi apzinās, ka, paši nezinot, būs atbalstījuši kādus tumšos darījumus.) Tobrīd topā bija Aivars Lembergs un Andris Šķēle, viņu aizmugurējās vienošanās un ietekmes sadalīšana. Šlesers sākotnēji nešķita svarīgs spēlētājs, daudz lielāka uzmanība bija pievērsta Einaram Repšem.

Taču Ainars Šlesers darbojās mērķtiecīgi. Viņš zvejoja kristiešu balsis. Pats devās uz baznīcu, tika organizētas Lūgšanu brokastis. Luterāņi, baptisti, harizmāti – patiesībā Šleseram izdevās ne tikai iegūt atklātu draudžu atbalstu, bet sašķelt baznīcēnus pretējās nometnēs. Viņš izvēlējās kā karogu pacelt emocionāli jūtīgu tematu – ģimeniskās vērtības. Tas bija veiksmīgi. Cīņa pret homoseksuālajām attiecībām sabangoja emocijas, un viņa biznesa darījumi daudzus vairs neuztrauca – „cīņa pret grēku” bija kļuvusi svarīgāka par visu pārējo.

Šajās dienās publiskotās Rīdzenes sarunas rāda, cik ļoti Ainaram Šleseram izdevās cilvēkus piekrāpt. Un ko gan mēs varam pārmest paši sevi? To, ka bijām pārāk labticīgi? Lētticīgi? Vai esam kaut ko no notikušā mācījušies?

Bībelē daudz rakstīts par gudrības nozīmi. Sakāmvārdi būtībā ir oda gudrībai. „Vai gudrība nesauc, vai sapratne neceļ balsi?- ..ņemieties jūs, vientieši, prātu un jūs, muļķi, gūstiet saprašanu.. jo gudrība labāka par pērlēm.” (Sak. 7:1-11) Ja Dievs ir gudrības avots, kā to atklāj Raksti, kādēļ gan kristieši to tik maz vērtē? Mēs ļoti viegli ļaujamies „savējo” sindromam. Viņš taču nāk uz baznīcu, viņš runā par kristīgām vērtībām (vai mēs droši zinām, kas ir kristīgās vērtības?)! Un ja vēl klāt ir cīņa par tādām labām lietām kā bērnu tiesības, tad pārējo mēs vairs nepamanām.

Es, protams, priecājos, ka Adventistu baznīcas tā brīža vadība spēja saredzēt riskus un no politiskajām aktivitātēm norobežojās. Taču kopumā jāatzīst, ka kristīgā baznīca ir ļāvusi negodīgiem cilvēkiem sevi izmantot, lai viņi varētu piekrāpt un aplaupīt.

Ko es sagaidu no baznīcas šodien? Baznīcu vadītājiem ir iespēja vienoties zem kopēja paziņojuma, atzīstot savas kļūdas un nosodot to politiku, kādu atklāj publiskotās sarunas. Pat, ja vadītāji paši nejūtas vainīgi, tomēr viņu mācītāju un draudzes struktūru kaut arī netiešs, bet atbalsts ļāva zagt. Patiesa kristietība māca šādās reizēs lūgt piedošanu!

Savukārt visiem pārējiem mums ir iespēja izvērtēt, kam mēs uzticamies un kāpēc? Kas ir mūsu vērtības? Jēzus dzīve atklāj, ka ne jau atklātie grēki vai dzīvesveids Viņu uztrauca. Viņu pazina kā tādu, kurš uzturas „muitnieku un grēcinieku” sabiedrībā. Jēzus no tā nevairījās. Taču galvenā cīņa viņam bija ar tiem, kas izlikās, kala slepenus plānus un rīkoja slepenas sanāksmes, kurās sprieda, kā nodrošināt savu ietekmi un tikt vaļā no Kāda, kurš to viņiem apdraudēja. Kā pusē būsim mēs, Jēzus vai farizeju pusē?

Pārpublicēts no http://blogs.adventistiem.lv/

Novērtē šo rakstu:

82
21