Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika vairs nav iespējama bez noteiktas papildizglītības. Tagad vairs nepietiek ar līdzšinējām zināšanām. Tiekoties ar Latvijas politisko slāni, akūti nepieciešama papildizglītība tādos zināšanu atzaros kā neiropatoloģija, psihastēnija, psihogēnija, psihopātija, psihopatoloģija, kā arī, protams, psihiatrija. Sociālajiem filosofiem, politologiem, kulturologiem, sociologiem un tāpat kulturoloģiskās publicistikas esejistiem nākas iedziļināties minēto zināšanu speciālajā literatūrā.

Starp citu, ārzemēs tas tā notiek jau pirms laba laika. Vērtējot Rietumu politiskā virsslāņa intelektuālo potenciālu, vērīgākie speciālisti ir ņēmuši vērā jaunās prasības izglītotībā un bieži izmanto psihiatrijas terminus un nostādnes. Tagad arī pie mums ir pienācis laiks to darīt visā nopietnībā. Turklāt tāda nepieciešamība sāka briest jau sen, bet pašlaik ir pienācis pēdējais brīdis. Respektīvi, morālā gatavība ir nekavējoties jāpārvērš reālā rīcībā. Ilgāk vairs nedrīkst gaidīt.

Par to 2017.gada 26.jūlijā drastiski ieknieba jaunās politiskās kustības „Mēs esam par!” dibinātāji un tāda paša nosaukuma manifesta autori. Internetā nosaukti viņu vārdi: „Trešdien bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, rīcībpolitikas (!?) pētniece Marija Golubeva, uzņēmējs Mārtiņš Staķis un virkne citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīja politiskās kustības "Mēs esam par!" manifestu. "Vienotību" pametušie deputāti Ints Dālderis, Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs arīdzan atrodami "Mēs esam par!" rindās. Tāpat kustībai pievienojušies tādi atpazīstami (!?) cilvēki kā mediju eksperts Ainārs Dimants, matemātiķis un profesors Andris Ambainis, sociālantropoloģe Anna Žabicka, vēsturnieks Gustavs Strenga, jurists Indulis Balmaks, mācītājs Juris Cālītis, valsts pārvaldes eksperte Vita Tērauda, fiziķis Vjačeslavs Kašcejevs un citi.”

Manifestu nav iespējams izprast bez zināšanām par psihiskajām slimībām un psihiskajām novirzēm no normas. Tāds līmenis latviešu politiskajā dīķī līdz šim nebija. Protams, „Latviešu idiotismu kolekciju” regulāri papildina politiķu šausmīgi nesaprātīgie izteikumi. Parlamentā ievēlēja Suņu Būdu. Taču manifesta saturs un tā atbalstītāju prāvais skaits liecina par agrāk nesastaptu psihiski nelabvēlīgu stadiju.

Manifestu nav iespējams interpretēt – izskaidrot, atklāt jēgu, analītiski fiksēt ideju utt. Saprātīgi cilvēki to nevar izdarīt. Tiekamies ar gadījumu, kad muļķība ir tik ārprātīga, ka nav vērts pret to vērsties, ja pats nevēlies zaudēt prātu. Tādā situācijā veselīgāk ir stāvēt klusu un novērsties. Var izteiksmīgi pielikt pirkstu pie deniņiem un pagriezt muguru ārprātīgās muļķības autoram. Var kaut ko viņam glaimīgu pateikt. Bet nekādi nav iespējams ārprātīgo muļķību interpretēt.

Nav ticams, ka saprātīgs cilvēks sāks interpretēt, piemēram, šādus idejiski, terminoloģiski, gramatiski, stilistiski, loģiski haotiskus un savā būtībā debilus saukļus: „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem.[..]Mēs esam par visiem pieejamu sabiedrisko veselības aprūpi, kas vecumdienās integrēta ar sociālo aprūpi. Par izcilu izglītību, kas attīsta radošumu, kritisko domāšanu un emocionālo inteliģenci. Par dažām, bet pasaules pieredzei atvērtām augstskolām.[..]Mēs esam par slaidu publisko pārvaldi[..]Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem.[..]Par globāliem latviešiem, viņu atgriešanos modernā Latvijā, inteliģentu imigrāciju un dziļu integrāciju.[..]Mēs esam par līdzpilsoņiem nepilsoņu vietā. Par valsti, kas pastāv vienā valodā, un cilvēkiem, kuri spēj sarunāties daudzās.[..]Par NATO sabiedrotajiem uz mūsu robežām. Par drošību, kas balstās gudrā aizsardzībā un sabiedrības izturētspējā. Mēs esam par cilvēcīgiem līderiem, kuri uzdrošinās neizpatikt un nebīstas no skaudrām patiesībām. Par pragmatiskiem ideālistiem, kuri spēj pamatot grūtas izvēles un iedvesmot rīcībai.”

Vēloties interpretēt manifestu, nekādi nav saprotams jau pirmais teikums „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem”. Lai kaut ko saprastu, vispirms nākas uzdot virkni jautājumu: „Ko nozīmē visiem?”; „Vai visos ir iekļauti arī Brīvības pieminekļa apčurātāji, arābu un nēģeru klaidoņi?”; „Par kādām iespējām ir runa?” „Vai ir runa arī par skaisto iespēju nesodīti zagt noziegumu brīvības apstākļos?”. „Ko nozīmē Latvija kā iespēja?”; „Kāpēc nav teikts literāri un loģiski pareizi – iespējas Latvijā, bet nevis Latvija, kura ir iespēja?”

Skaidrs saprāts nemājo tādās intelektuālajās pērlēs kā „brīvu cilvēku”, „sabiedrisko veselības aprūpi, kas vecumdienās integrēta ar sociālo aprūpi”,* „emocionālo inteliģenci”, „slaidu publisko pārvaldi”, „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem”, „globāliem latviešiem”, „inteliģentu imigrāciju”, „līdzpilsoņiem”, „valsti, kas pastāv vienā valodā”, „NATO sabiedrotajiem uz mūsu robežām”, „sabiedrības izturētspējā”, „cilvēcīgiem līderiem”, „pragmatiskiem ideālistiem”.

Idejiski, politiski, ideoloģiski, psihiski anormāls ir kustības nosaukums „Mēs esam par!”. Vēl vairāk gaisu sajauc Pavļuta skaidrojums: „Ir tik bezgalīgi daudz lietu, kurām teikt "pret". Bet mēs sapratām, ka mūsu domubiedru grupai kopīgs ir tas, ka mēs esam "par" valsti, kurā ir iespēja visiem."

Tā vien liekas, ka tiekamies ar postcilvēku apziņu. Cilvēkiem tā nav saprotama. Postcilvēkiem ir sava domāšana, uztvere, izpratne, kas nav identiska cilvēku domāšanai, uztverei, izpratnei. Acīmredzot cilvēkiem ir jāsamierinās, ka politikā masveidā ieplūst postcilvēki.

Bez jaunām zināšanām nav iespējams izturēties arī pret „Rīdzenes sarunām”. Tomēr „Rīdzenes sarunu” izvēršanās psihogēniskā masu batālijā ir izskaidrojama, salīdzinot ar neiespējamību interpretēt „Mēs esam par!” manifestu.

Mediju enerģiski izspēlētā un varas kliķes dedzīgi atbalstītā batālija ir organiski vienota ar negatīvu un primitīvu informāciju. Negatīvais izpaužas tajā ziņā, ka „Rīdzenes sarunas” liecina par laupīšanu. Primitīvais izpaužas tajā ziņā, ka „Rīdzenes sarunas” tiek ļoti vienkāršoti interpretētas. Un, lūk, tāpēc ir iespējama kārtējā psihogēniskā masu batālija.

Kā zināms, negatīva un primitīva informācija izplatās plašāk un ātrāk nekā pozitīva un būtiski dziļa informācija. Negatīvais un primitīvais cilvēkiem patīk labāk nekā pozitīvais un būtiski dziļais. Jo primitīvāka cilvēciskā apziņa, jo tā kārāka uz negatīvo un primitīvo. Tas ir ļoti sen zināms. Jau no senseniem laikiem cilvēki prasa maizi un izklaidi. Šoreiz „maize” ir laupīšanas tēma „Rīdzenes sarunās”, liecinot par nelietīgu gribu apdraudēt tautas eksistenci. Savukārt „izklaide” ir iespēja pamuldēt par primitīvi centrēto tēmu. Primitivitāte ir tik liela, ka praktiski pieejama katrai primitīvajai cilvēciskajai apziņai.

Svarīgs ir vēl viens - etniski specifisks - faktors. „Rīdzenes sarunas” ir lieliska iespēja latviešiem demonstrēt savu karsto velmi nebūt Kristus mācekļiem: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ 13:35). Latviešu „mīlestība savā starpā” ir starptautiski slavena un etniskajā pagātnē tēraudcieti norūdījusies skaista nacionālā īpašība. Latvieši nav Kristus mācekļi. Latvieši ir simbols tam, kādi nemēdz būt Kristus mācekļi. Šajā ziņā latvieši ir slaveni. Taču arī viņiem gribas laiku pa laikam ar uzkrātu spēku apliecināt sevi. „Rīdzenes sarunas” sniedz tādu iespēju. Tas šķebīgi izpaudās parlamentārās komisijas veidošanā, tā sastāva nemitīgajā grozīšanā, ķildās par komisijas vadītāju un komisijas locekļu pielaidi valsts noslēpumiem, kas pie mums ir Lielās Bandas noslēpumi.

Politisko aprindu intelektuālā potenciāla vērtējumā var palīdzēt katalizators. Katalizators ir vajadzīgs ne tikai ķīmiskajām reakcijām. Arī politikai ir vajadzīgs katalizators – notikums, kas paātrina politisko procesu kvalificēšanu. 2017.gada vasarā LR kriminālās valsts politikā tāds katalizators kļuva jau minētās „Rīdzenes sarunas”. Ļoti uzskatāmi atklājās vietējo politiķu katalepsija. Tā sauc vienu psihopatoloģisko simptomu.

Nācās pārliecināties, ka mūsu politiķi ne vien ilgstoši paliek ar tīru sirdsapziņu liekulīgas melošanas pozā, bet vispār nav no šīs pozas izkustināmi un acīmredzot nomirs šajā pozā. Katalepsijas psihopatoloģiskā simptoma būtība ir šī nenormālā poza un nespēja no tās atbrīvoties. LR politiķi nomirs „džentlmeņa” pozā.** Viņi nekad netiks vaļā no katalepsijas.

Ļoti aktīvi sevi kā „džentlmeni” katalepsijas pozā izrādīja Igors Pimenovs. Viņš aizstāvēja Sudrabu, izlikās nezinām, kādā „valstī” dzīvo un kādā parlamentā sēž. Pimenovs iešļūca morālajā un politiskajā kompromisā ar tādām izpausmēm, ar kurām nekāds kompromiss nevar būt. Nav pieļaujams izlīgums ar LR kriminālo „valsti” un tās kriminālajiem satelītiem. Tāds izlīgums skaudri ceļ neslavu Pimenovam.

Uz žurnālista jautājumu „Ko komisijai vajadzētu panākt?”, skanēja Pimenova lišķīgā atbilde: „Vispirms jānodala cinisms no nozieguma. Žurnālā “Ir” publicētās sarunas lasot, runātāju tonis bija nekaunīgs, augstprātīgs un izaicinošs. Tas izraisa sašutumu. Ļaudis, kuri ciena sabiedrību, tā nedrīkst runāt. Pavisam cits jautājums – vai šādas sarunas ir noziegums. Tiesā var nodot tikai tādu materiālu, kurā ir acīmredzami likumu pārkāpumi. Komisijas uzdevums varētu būt arī cits, proti, noskaidrot, cik lielā mērā šīs “Rīdzenes” sarunas ir saistošas citiem politiķiem. Kādi ir tie kanāli un tās saites, kas politiķus dara atkarīgus. Komisijas uzdevums, manuprāt, būtu sagatavot tādus likumprojektus, kas mazinātu Saeimā un vietējās pašvaldībās ievēlēto deputātu atkarību. Piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu, lai deputāti būtu vairāk atkarīgi no saviem vēlētājiem.”

  To saka parlamenta opozīcijas deputāts, kura pirmais un galvenais pienākums būtu vērsties pret kriminālo valsti ar noziegumu brīvību. Tāpat opozīcijas deputāta pienākums ir kategoriski nosodīt un kategoriski pieprasīt likvidēt oligarhisko valsts iekārtu, bet nevis pārgudri filosofēt par neliešu „sarunu” atbilstību vai neatbilstību noziegumam. Tā filosofēt var tikai politiskais deģenerāts, „Rīdzenes sarunās” saskatot cinismu, bet nevis organizēto noziedzību.

Par Sudrabas piemērotību parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadīšanai „džentlmenis” katalepsijas pozā atkal bezgodīgi atrunājās: „Ingunu Sudrabu izvirzīju tāpēc, ka viņai ir gan zināšanas, gan piemīt 
stingrs un neatkarīgs raksturs, ko varētu vēlēties daudziem vīriešiem, kuri ikdienā ir man apkārt. Tāpēc esmu pārliecināts, ka viņa ar šo pienākumu tiks veiksmīgi galā. Uzskatu, ka saceltais tracis ap viņas izvirzīšanu nav saistāms ar šo oligarhu lietu. Drīzāk tas ir mēģinājums torpedēt nodokļu reformu.”

Tas ir teikts par kundzi, kura TV pārraidē sevi apliecināja kā fantastisku melotāju un reizē fantastisku muļķi: „Ja man būtu kaut mazākā sajūta, ka mani ir kaut kāda saistība ar to, ko tie cilvēki tur ir runājuši, es būtu pirmā, kura pateiktu, ka nevaru darboties[..]cilvēki varbūt apzināti runā jebko, lai nomelnotu un pavilktu līdzi varbūt desmitiem cilvēku.”

No Sudrabas teiktā sanāk, ka politiķi-bandīti zināja par noklausīšanos un tāpēc apzināti blēdījās par Sudrabu kā Maskavas rekomendētu premjerministri. Tas ir patiešām fantastisks pavērsiens psihogēniskajā masu batālijā. Cik gan laimīga var būt Latvija un latviešu tauta, ja tai „no sirds” kalpo tādi fantastiski melotāji un fantastiski muļķi vienā personā!

Pimenova kungs noteikti līdz mūža beigām netiks vaļā no katalepsijas un politiskā deģenerāta reputācijas. Vai kungs nezina, no kāda varena krēsla augstumiem apmēram 10 gadus vajadzēja ķert blēžus Sudrabai, bet viņa to nedarīja un simulēja blēžu ķeršanu? Vai kungs nezina par Maskavas ieteikumu Sudrabu likt par LR premjerministri un viņas kandidatūras apspriešanu Rīdzenes viesnīcā? Vai kungs arī šajā gadījumā saskata tikai cinismu, bet nevis noziegumu? Vai kungs nav redzējis jaunākajās fotogrāfijās Sudrabu, laimīgi smaidot noziedznieku kompānijā?

Pimenova katalepsija ir pavērsta pret kādu amatu valdībā. Latvieši pie varas nekad nelaidīs „Saskaņu”. Taču pa vienam kādam „Saskaņas” tvaicējumam ir iespējams izrauties pie varas. Pimenovs pozē ar seju pret latviešu varas vīreļiem, gaidot no viņiem kādu piedāvājumu pie lielās siles. Viņa liekulīgajai melošanai ir karjerisma smaka. Bet tas nav nekas jauns. Pimenovs reiz neslēpa un pat ar zināmu entuziasmu skaidroja, ka krievu skolu aizstāvēšana viņam ir vajadzīga politiskajai karjerai tāpat kā Cilēvičam cilvēktiesības. Sapnis piepildījās. Ar krievu skolu aizstāvēšanas imitāciju Pimenovam izdevās apvest ap stūri savus tautiešus. Vispirms viņš kļuva Rīgas domes deputāts, bet vēlāk arī Saeimas deputāts.

Saprotams, var šaubīties, vai Latvijas kriminālajā aplokā varēja būt godīgi un patriotiski cittautieši, kuriem primārais ir sociālie un politiskie ideāli, bet nevis naudas maks un karjera. Ja būtu tomēr iespējami tādi kadri, tad kriminālā valsts noteikti nevarētu smirdēt tik daudzus gadus. Latviešu godīgajai minoritātei būtu bijis ar ko apvienoties cīņā pret cilvēciskajām padibenēm, kurām "perestroika" speciāli ieslēdza zaļo gaismu. Taču ar cilēvičiem, pimenoviem nekāda apvienošanās nebija iespējama jau no paša sākuma. Zagšanas dēmons un nelietības dēmons uzvarēja visās diasporās. 2017.gada vasaras katalizators izpalīdzēja neaizmirst agrāk izprasto patiesību.

*Normāliem cilvēkiem latviskās izcelsmes vārds „sabiedrisks” un svešvārds „sociāls” ir viens un tas pats.

**Par „džentlmeņu” liekulīgo melošanu ar tīru sirdsapziņu plašāk skat. Pietiek publicētajā esejā „„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu”.

Novērtē šo rakstu:

2
0