Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

"Atkal jāklausās argumenti, kā koku ciršana nodrošina veselības aprūpi. Tad nu atkal atgādinu, ka pati veselības aizsardzība ir viena no 10 nozarēm, kas valstij ienes visvairāk nodokļu, bet meža nozares šajā sarakstā nav.”

Izlasīju "Twitter" šo ornitologa Viestura Ķerusa atklāsmi un pirmajā brīdī padomāju sliktu gan par skolotājiem, kas kaut ko nav spējuši iemācīt, gan par nepietiekamo ekonomikas pamatzināšanu apguvi skolā, gan par bērniem piemītošo dabisko slinkumu utt. Taču tad sapratu, ka laikam nav pamata vainot skolu, jo šāds izteikums ir nevis pierādījums neizglītotībai, bet gan raksturo jaunā cilvēka un veselas sabiedrības grupas domāšanas veidu.

Šiem cilvēkiem nekad pašiem nav nācies domāt, kā nopelnīt naudu, viņi to vienmēr ir saņēmuši, tāpēc ar nicinājumu skatās uz tiem, kas spiesti mežā zāģēt kokus (iznīcina zaļo dabu!) vai art laukus (izjauc dabas bioloģisko daudzveidību!), vai celt mājas (apbūvē dabas teritorijas!). Un tad nav brīnums, ka viņi nezina, ka vispirms nodokļus valsts budžetā samaksā šie cilvēki, tad iekasētā nauda tiek iedalīta veselības nozarei, kas to izlieto un daļu līdzekļu atkal ieskaita atpakaļ valsts budžetā. Protams, arī pelna, sniedzot maksas pakalpojumus.

Es pieļauju, ka ekonomikai par tikpat nozīmīgu nodarbi kā, piemēram, mēbeļu ražošanu, viņi uzskata semināru rīkošanu, tiem izlietojot piešķirto Eiropas naudu. Jo vairāk semināru rīko, jo vairāk nodokļu nomaksā. Respektīvi, jo vairāk semināru rīko, jo lielāks ieguldījums tautsaimniecībā.

Vienīgā problēma, ka šādai "ekonomikai" vajag sēklas naudu, kuru pēc tam apgūt. Tāpēc jāraksta projekti, lai saņemtu naudu no visiem, no kā vien to var dabūt. Pamatā no Eiropas Savienības fondiem un tā paša valsts budžeta. Nesen internetā un pilsētvidē bija izvietotas reklāmas ar nosaukumu “100 kailcirtes Latvijas simtgadei?”. Starp atbalstītājiem bija norādīts arī Sabiedrības integrācijas fonds, kas patiesībā izrādījās arī īstais naudas devējs – piešķīris 14 205 eiro lielu ES finansējumu. Mulsināja tas, kāpēc fonds, kura darbības mērķis ir "finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrāciju", patiesībā finansēja konfliktu provocējošu kampaņu, kas tika vērsta pret vienu no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Tad izrādījās, ka projekta iesniedzējs – biedrība "Zemes draugi" - naudu fondam izvilinājis, stāstot, ka projektā sabiedrība tiek aicināta izteikt savu viedokli, iesaistīties un nepalikt vienaldzīga pret biedrībai aktuālajiem jautājumiem, no kuriem viens ir Latvijas mežu izciršana. Projekta pieteikumā gan piemirsies pieminēt konkrēto iniciatīvu (reklāmu izvietošanu). Ko par šādu aizmāršību saka naudas devējs – ES - un vai tā netiks kvalificēta kā izkrāpšana, pagaidām nav zināms. Bet viens gan ir skaidrs – dabas draugus sirdsapziņa nemoka, jo mērķis taču bija tik cēls, arī paši sevi viņi pieskaita pie "gaišajiem spēkiem", tāpēc līdzekļu izvēlē nav jāceremonējas.

Un vispār - “Zemes draugu” pārstāvis Jānis Priednieks pie viena pamanījies izrunāties, ka dabas daudzveidības saglabāšana taču ir svarīgāka par Latvijas tautsaimniecību.

Šādas kampaņas ir nepieciešamas tāpēc, ka sabiedrība, kas ir informēta par tādām patiešām nozīmīgām problēmām pasaulē kā lietusmežu izciršana vai smogs lielajās Āzijas valstu pilsētās, kam nav rasts risinājums, ar neuzticību uzklausa vietējo profesionālo dabas draugu apgalvojumus, ka "mežu jomā esam starp sliktākajām valstīm pasaulē". Taču kaut ko tādu var mēģināt sabiedrībai iestāstīt. Atcerēsimies kaut vai 2014. gadā portālā "TVNET" īstenoto kampaņu, kam, kā izskatās, nauda netika žēlota, vai tuksnešainajā Katarā bāzētās telesabiedrības "Al-Jazeera" pēkšņas intereses rezultātā radīto dokumentālo filmu par to, "cik dramatiski un kā tiek iznīcinātas retas ekosistēmas" Latvijā. Filma gan speciālistu aprindās Latvijā un kaimiņvalstīs izpelnījās tikai pavīpsnāšanu, taču tagad atkal ir uzpeldējusi Lietuvā - laikā, kad tur tiek veikta mežus apsaimniekojošo dienestu reforma. Protams, ka tas ir spiediens uz Lietuvu, biedējot ar "drausmīgo Latvijas pieredzi", kuru Lietuvas valdība sazin kāpēc uzskata par atdarināšanas cienīgu.

Šāda propaganda nodrošina darbu un pastāvēšanas iespējas daudzām mazskaitliskām "zaļajām" organizācijām. Jautāsiet, kāpēc tās neapvienojas, neveido lielākas un ietekmīgākas? Patiesībā naivs jautājums – ja Latvijā darbotos tikai viens Pasaules dabas fonds, tad algu saņemtu tikai viens priekšsēdētājs. Bet ir jau arī Latvijas Dabas fonds, un tam ir savs priekšsēdētājs.

Kopumā gan labuma guvēju nav nemaz tik daudz, kā šķiet, iepazīstoties ar organizāciju skaitu, jo virkne īstu dabas draugu ieņem amatus vairākos veidojumos. Piemēram, viens no jau minēto "Zemes draugu" vadoņiem Jānis Ulme raujas pušu arī vadošos amatos "Vides izglītības fondā" un "Aliansē ilgtspējīgai attīstībai", bet otrs "Zemes draugu" vadonis Ģirts Strazdiņš – tajā pašā "Vides izglītības fondā" un vēl "Latvijas Dabas fondā".

Varētu tikai novēlēt, lai visiem profesionālajiem dabas draugiem veicas naudas saņemšanā un apgūšanā, tā sildot Latvijas ekonomiku. Taču šīs savdabīgās "zaļās ekonomikas" problēma slēpjas apstāklī, ka Eiropas Savienības nauda kaut kad tomēr beigsies vai vismaz krietni saruks. Protams, ja tajā brīdī valsts būs pārtikusi, tad varēs pabaroties arī no līdzekļiem, ko budžetā iemaksājuši visādi mežsaimnieki, lauksaimnieki, celtnieki un citi. Taču gadījumā, ja valstij naudas būs pārāk maz, nāksies sekot kāda bijušā premjera skumjajam secinājumam pēc zaudētām vēlēšanām: "Būs jāiet strādāt!"

* Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs

Novērtē šo rakstu:

86
32