Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī, pieņemot likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Zemes reformas mērķis tika pasludināts šā likuma 2. pantā:

Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”

Neapšaubāmi tas bija politisks lēmums, jo tiesiski restaurēt stāvokli, kāds pastāvēja 1940. gada 21. jūlijā, nebija iespējams vairāku iemeslu dēļ:

a) 50 gadus Latvijas sabiedrība bija nodzīvojusi citā sociālā iekārtā, bija kardināli mainījies iedzīvotāju sastāvs, dzīvesvieta, nodarbe un dzīvesveids, bija mainījušās pilsētu robežas – tur, kur 1940. gadā bija pļavas, lauku saimniecības vai pat purvs, pēc kara tika uzcelti rūpnieciskie kompleksi, daudzstāvu dzīvojamās mājas, veikali, skolas un citas iestādes, kā arī tām nepieciešamā komunālā infrastruktūra;

b) tikai 1938. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabineta pieņemtais likums “Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu”, ēku īpašniekiem uzdodot piecu gadu laikā izpirkt zemi. Taču šis izpirkšanas process nenotika, jo jau 1940. gadā mainījās sabiedriskā iekārta;

c) liela daļa to zemes lietotāju, kuru īpašuma tiesības pirms 1940. gada bija nostiprinātas, savus īpašumus bija ieķīlājuši bankās, lai saņemtu hipotekāro (ilgtermiņa) kredītu. Šī ieķīlātā zeme līdz kredīta atmaksāšanai skaitījās banku īpašums. 1940. gadā padomju vara hipotekāros kredītus “piedeva”, bet zemi privātīpašumā neatdeva, – to nacionalizēja kopā ar bankām, zemi atstājot tikai lietošanā.

Dalītā īpašuma radīšana nebija attaisnojama arī tiesiski, jo jau bija ieplānota 1937. gada Civillikuma atjaunošana spēkā, kas notika 1992. gada 1. septembrī, taču Civillikuma pamatprincipi neparedz dalītā īpašuma pastāvēšanu.

Civillikuma 847. pants nosaka, ka “tiesiskā ziņā dalāmas ir tikai tās lietas, kuras var, neiznīcinot būtību, dalīt daļās, pie kam katra daļa ir patstāvīgs vesels. Lietas, ko nevar tādā kārtā dalīt, ir nedalāmas”, bet 968. pants nosaka – “Uz zemes uzcelta un cieši ar to savienota ēka atzīstama par tās daļu”. Tāpēc vairāki kompetenti juristi dalītā īpašuma pastāvēšanu nosaukuši par juridisku anomāliju.

Juridiskā anomālija veicina manipulācijas un tiesisko nihilismu

Civillikuma principiem neatbilst arī zemes noma dalītā īpašuma apstākļos:

Zemes nomas tiesiskās attiecības ir nodibinātas ar likumu, proti, likumu „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” (stājās spēkā 1991.gada 20.novembrī), likumu „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (stājās spēkā 1995.gada 25.jūlijā) un likumu „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.pantu (sākot ar likuma 1997.gada 15.janvāra redakciju).

Zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības iznomātājs (zemes īpašnieks) un nomnieks (privatizētā objekta īpašnieks) nodibina nevis, labprātīgi vienojoties, kā to paredz Civillikuma saistību tiesību daļa, bet gan, izpildot likumā noteiktu pienākumu. Tāpēc zinātniskajā literatūrā šis tiesību institūts tika iesaukts par zemes piespiedu nomu (sk. A.Grūtups, E.Kalniņš. Īpašuma reforma Latvijā. Rīga: Mans īpašums, 1995, 309.lpp.; J.Rozenfelds. Lietu tiesības. 3.labotais un papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 73.lpp.; A.Alliks. Par zemes nomas attiecībām//Mans īpašums, 1999, Nr.23/24, 26.lpp.; A.Grūtups, E.Kalniņš. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2002, 79.lpp.).

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta 5. daļa nosaka:

“Ja zemes un apbūves īpašnieki ir dažādi (likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. panta pirmā daļa), viņu savstarpējās attiecības regulējamas saskaņā ar šā likuma 12. pantu. Attiecībās, kuras minētais pants neregulē, piemērojami Civillikuma noteikumi.”

Šīs un citas neatbilstības vispārējiem tiesību principiem radījušas tiesisku jucekli, kuru savās mantkārīgās interesēs manipulatīvi izmanto ietekmīgākie zemes lielīpašnieki, lai ar iebaidīšanu vai caur tiesu panāktu savām interesēm atbilstošus risinājumus, būtībā attiecīgajiem dzīvokļu īpašniekiem liedzot Satversmes 91. un 92. pantos garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, likvidējot tiesiskās paļāvības, nevainīguma prezumpcijas, vienlīdzīgas attieksmes un citus tiesiskos principus.

Manipulācijas izpaužas tā, ka gadījumos, kad tas viņam izdevīgi, zemes īpašnieks atsaucās uz speciālajām tiesību normām, bet gadījumos, kad tas nav izdevīgi – uz vispārējām tiesību normām. Un tiesas lielākoties zemes lielīpašniekam piekrīt, neievērojot “Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma” 9. panta sestās daļas otro punktu, “ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma”.

Jēdziens “zemes piespiedu noma” nav ne minēts, ne definēts nevienā likumā, bet šis parazītvārdiņš parādījies neskaitāmos tiesu spriedumos, judikatūrā, speciālajā literatūrā un informācijas mediju publikācijās, lai pamatotu naudas piedzīšanu no dzīvokļu īpašniekiem zemes īpašnieku labā gadījumos, kad zemes īpašnieks nav pildījis savu likumā noteikto pienākumu noslēgt zemes nomas līgumu ar ēkas (dzīvokļa) īpašnieku  vai dzīvokļu īpašnieku pilnvaroto pārvaldnieku. Jēdzienu “piespiedu” tiesas izmanto, lai zemes lielīpašniekiem, kuri savu komercdarbību reģistrējuši komercreģistrā, nepiemērotu Komerclikumā noteikto saīsināto saistības noilguma termiņu – 3 gadus. Jo “tiesas ieskatā šīm nomas attiecībām ir piespiedu raksturs, jo tās pastāv neatkarīgi no zemes īpašnieka gribas”.

Tie ir klaji meli, ar kuriem tiek attaisnots zemes īpašnieku priviliģētais stāvoklis, jo patiesībā nevienam zemes īpašniekam nekas netika uzspiests, nekas nevienu zemes īpašnieku nespieda atjaunot īpašuma tiesības vai iegādāties zemi komercdarījuma rezultātā.

Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta trešā un ceturtā daļa bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem piešķīra plašu izvēli:

- pieprasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu un saņemt no ēku un būvju īpašnieka nomas maksu;

- vai pieprasīt nodot viņiem īpašumā vai piešķirt lietošanā līdzvērtīgu zemes gabalu;

- vai saņemt kompensāciju likumā noteiktajā kārtībā;

- vai vispār nepieteikties un ne uz ko nepretendēt.

Zemes baronu lobija veidošanās un ietekmes augšana

Sākotnēji zemes nomu zemes īpašniekiem maksāja pilsētu pašvaldības (faktiski nodokļu maksātāji), bet pēc dzīvokļu privatizācijas – privatizēto dzīvokļu īpašnieki, un šī nomas maksa bija salīdzinoši neliela, neradot pārlieku spriedzi ģimeņu budžetiem.

Taču viss strauji un būtiski mainījās pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, kad Eiropas bankas sāka nepieredzētu kreditēšanas ekspansiju Latvijā. Atkārtojās viegli prognozējams process, kādu pirms tam vērojām saistībā ar privatizācijas sertifikātiem, kad nabadzības, bezdarba un šoka terapijas apstākļos lielākā privatizācijas sertifikātu daļa nonāca dažu ietekmīgu “investoru” rīcībā, kuri lēti iegūtos sertifikātus nu jau pēc nominālvērtības izmantoja vērtīgāko īpašumu privatizācijai.

Līdzīgs process tika novērots arī dalītā īpašuma sektorā – daži institucionalizētie investori zemi lēti pārpirka no sākotnējiem zemes īpašniekiem. Lēti tāpēc, ka tajā periodā (2004. - 2007. gadi) zemes kadastrālā vērtība bija zema un tāpēc zemes noma neienesa vērā ņemamus ienākumus. Taču tieši pats pārpirkšanas un dāsnās kreditēšanas process strauji cēla zemes tirgus vērtību, radot nekustamā īpašuma burbuli un lielu inflāciju, kas tajos gados svārstījās ap 15% gadā, nodarot milzīgus zaudējumus visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo tajā periodā vērojamais algu un pabalstu pieaugums būtiski atpalika no inflācijas.

Nekustamā īpašuma burbulis, kura uzpūšanā liels nopelns bija zemes pārpircējiem, likumsakarīgi beidzās ar vispārēju finanšu krīzi, kuras pārvarēšana prasīja sāpīgus ārkārtas pasākumus: krasu valsts un pašvaldību izdevumu samazināšanu, masveida infrastruktūras likvidāciju vai nolaišanu (sevišķi lauku rajonos un mazpilsētās), darbavietu masveida zudumu, strauju bezdarba pieaugumu, darba algu un sociālo pabalstu samazināšanu, parādu verdzību, bankās ieķīlāto īpašumu zaudēšanu un simtiem tūkstošiem cilvēku aizbraukšanu no Latvijas. Ar to tika samīdīts Satversmes 105. pantā noteiktais princips: “Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.”

Valsts zemes dienesta nekustamā īpašuma tirgus pārskatā par 2015. gadu “Dalītais īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu mājās Latvijā” lasām:

Starp lielākajiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes atrodas cita īpašumā esošas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, vienīgais īpašnieks, kas zemi ir saņēmis, atjaunojot īpašuma tiesības, ir Grebenščikova vecticībnieku draudze. Pārējās personas zemi ieguvušas citos dažādos veidos – dāvinājuma ceļā, pērkot, apvienojoties, ieguldot pamatkapitālā utt. Akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests", akciju sabiedrība "REVERSED", akciju sabiedrība "ZEMES ĪPAŠNIEKU ĢILDE" ir mērķtiecīgi ieguvušas zemi zem daudzdzīvokļu dzīvojamām mājām, un tas raksturo to, ka nomas maksas saņemšana no mājas iedzīvotājiem ir mērķtiecīgs bizness.”

Valsts zemes dienesta pārskatā nosauktie zemes īpašnieku lieluzņēmumi ir tieši saistīti ar to dibinātāju un vienlaikus zv. advokātu Normundu Šlitki un viņa izveidoto juristu grupu – viņa laulāto Indru Kaniņu-Šlitki, tuvākajiem sadarbības partneriem Artu Snipi, Solvitu Melngaili, Daci Timermani, Elīnu Dupati (bijušo Elīnu Veidi) u.c., kuri dažādos periodos un dažādās kvalitātēs (valdes locekļi, prokūristi, maksātnespējas administratori, akcionāri, īsti vai fiktīvi kreditori) ir bijuši saistīti ar šiem uzņēmumiem.

Turklāt jānorāda, ka praktiski visos gadījumos zeme tika dažādos veidos pārpirkta, apejot dzīvokļu īpašnieku pirmpirkuma tiesības (likuma “Par valsts un pašvaldības dzīvojamo māju privatizāciju” 54. panta 3. punkts) un pat viņus neinformējot par zemes īpašnieku maiņu.

N. Šlitke šajā periodā izveidoja ietekmīgu savu interešu lobiju: advokātu birojus “Kaniņa Šlitke un Snipe”, ILaw,  Amicus Curiae. A. Snipe pārstāv uzņēmumu intereses Zvērinātu advokātu padomē jeb Advokatūrā. N. Šlitke kopā ar savas komandas advokātiem nodibinājuši arī savu privāto šķīrējtiesu, kas nosaukta par “Rīgas tiesu apgabala Šķīrējtiesu” un pat savus parādu piedzinējus (SIA “Vienotais norēķinu centrs” u.c.). Lobēšanas tīklam pieskaitāmas arī tādas šķietami neitrālas organizācijas kā biedrība “Zemes reformas komiteja”, Apvienotā brīvā arodbiedrība, biedrība “Valstij nodokļus nevajag?” Pats Šlitke jau no iesākuma aktīvi piedalījies to likumu izstrādē, kuri regulē viņa dibināto uzņēmumu galveno biznesu – sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšanu un pārvaldīšanu.

Tā kā zemes nomas apmērs ir atkarīgs no zemes kadastrālās vērtības (6% no kadastrālās vērtības), tad zemes lielīpašnieki bija ieinteresēti kadastrālās vērtības pieaugumā, un Valsts zemes dienests 2008. gadā šo interesi apmierināja, veicot t.s. zemes kadastrālās vērtības aktualizāciju, t.i, kadastrālo vērtību tuvinot šīs zemes tirgus vērtībai, kura tai periodā bija nekustamo īpašumu spekulāciju uzpūsta. Sākoties finanšu krīzei, zemes tirgus vērtība radikāli samazinājās, taču kadastrālā vērtība palika iepriekš uzpūstajos augstumos.

Deklarējot mērķi “līdzsvarot zemes īpašnieku un dzīvokļu īpašnieku intereses” straujas kadastrālās vērtības pieauguma periodā, likumdevējs 2007.gada 6.decembrī pieņēma grozījumus likumā ,,Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”, papildinot likuma pārejas noteikumus ar 7.punktu, kas paredzēja, ka zemes nomas maksa, kas noteikta atbilstoši šā likuma 12.panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajai kārtībai, 2008., 2009. un 2010.gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto zemes nomas maksas apmēru vairāk kā par 25 procentiem. Savukārt 2008.gada 21.februārī Saeima pieņēma grozījumus likumā „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, ietverot analoģiska satura normu arī minētā likuma pārejas noteikumu 40.punktā.

Tieši Normunds Šlitke pārstāvēja zemes īpašnieci Soņu Traub, 2008. un 2010. gados apstrīdot Satversmes tiesā Saeimas pieņemto pārejas noteikumu atbilstību Satversmes 105. pantam. Satversmes tiesa, izskatot lietas Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 minētos pārejas noteikumus pasludināja par neatbilstošiem Satversmei, taču saviem lēmumiem nepiešķīra atpakaļvērstu spēku. Līdz ar to likumā noteiktā maksimālā zemes nomas maksa – 6% no zemes kadastrālās vērtības – stājās spēkā tikai no 2011. gada 01. janvāra.

Taču Normunds Šlitke un viņa dibinātie uzņēmumi apzināti šīs likumu normas neievēroja, masveidīgi nepildīja likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 54.panta pirmā daļas noteikto zemes īpašnieka pienākumu “noslēgt rakstveida zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku”. Kā viņš pats atklāti pastāsta 8. marta intervijā avīzei МК-Латвия – Нормунд Шлитке: «Нетрудовые доходы – это очень хорошо!» –, Šlitkes pārstāvētie uzņēmumi bija paņēmuši banku kredītus zemes iepirkšanai dalītā īpašuma sektorā, un 2008. - 2010. gados apzināti neslēdza zemes nomas līgumus un nepieprasīja zemes nomas maksu, jo nevēlējās saņemt šo nomas maksu tādā apmērā, kādā to noteica Saeimas pieņemtie un tajā laikā spēkā esošie nomas maksas pieauguma ierobežojumi, jo “ar tādu nomas maksu nevarēja samaksāt kredītus”.

Līdz ar to nomas maksu par zemes lietošanu par 2008. - 2010. gadiem zemes īpašnieku uzņēmumi sāka masveidīgi pieprasīt tikai 2016. gadā, turklāt, pārkāpjot arī Civillikuma 3. pantu, pieprasīja maksāt 6% apmērā no kadastrālās vērtības, t.i., 5 līdz 10 reizes lielākas summas nekā to paredzēja tajā laikā spēkā esošie likumi. Tiesas, ar nedaudziem izņēmumiem, masveidīgi šādas prasības apmierināja, jo pārsvarā nabadzīgie dzīvokļu īpašnieki “sacīkstes principa” apstākļos nespēja sacensties ar N. Šlitkes izsmalcināto demagoģiju.

Zemes īpašnieku lieluzņēmumi izmanto arī citus paņēmienus, kā uzturēt augstu zemes kadastrālo vērtību. Likums nosaka zemes īpašnieka pienākumu Valsts zemes dienestā reģistrēt apgrūtinājumus, taču zemes īpašnieki dalītā īpašuma sektorā šo pienākumu principiāli nepilda, jo apgrūtinājumu reģistrācija pazeminātu attiecīgās zemes kadastrālo vērtību, līdz ar to arī zemes nomas apmēru. Kā izskanēja LTV “Panorāma” šā gada 01. maija raidījumā, apgrūtinājumu reģistrēšana var pazemināt zemes kadastrālo vērtību par 20 vai pat 45% procentiem. Izrādās, likums neparedz nekādas sankcijas par šā pienākuma nepildīšanu.

Tāpat kā likums „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” neparedz sankcijas vai citas tiesiskas sekas, ja zemes īpašnieks nepilda savu pienākumu noslēgt rakstveida zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku vai īpašnieku pilnvaroto nama apsaimniekotāju. Tāpat kā likums, kurš nosaka pirmpirkuma tiesības dzīvokļu īpašniekiem, neparedz sankcijas par šīs normas nepildīšanu. Vai tādas nepilnības likumos, no kurām cieš simti tūkstoši dzīvokļu īpašnieku, atstātas apzināti vai zemes īpašnieku lobija iespaidā?

Latvijā atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Lai gan Latvijā jau no 1991. gada Latvijā skaitās ieviesta moderna tirgus ekonomika, tajā pašā gadā pasludinātais zemes reformas likums, kurš lika pamatus dalītā īpašuma radīšanai, būtisku mūsu ekonomikas daļu faktiski atsvieda feodālo attiecību laikmetā, radot privileģētu zemes īpašnieku kārtu, kurai ar likumu noteikta privilēģija parazitēt uz sabiedrības vairākuma rēķina, tajā pašā laikā neuzliekot šiem jaunradītajiem zemes baroniem nekādus pienākumus vai atbildību, ja neskaita pasludināto, bet dzīvē nerealizēto pienākumu noslēgt zemes nomas līgumu, t.i. sakārtot savas zemes nomas attiecības.

Šīm feodālajām attiecībām saskatāma liela līdzība ar dzimtbūšanu, kuru Kurzemes un Vidzemes guberņās atcēla tieši pirms 200 gadiem. Lai norādītu uz šīm attiecībām, tiek lietots tāds tirgus ekonomikai neraksturīgs apzīmējums kā “piespiedu noma”, lai gan piespiesti tiek vienīgi dzīvokļu īpašnieki. Pilsētu zemes īpašnieki, kuru kapitāls koncentrējies dažās lielās komercstruktūrās, ir vienīgā uzņēmējdarbības forma Latvijā un faktiski visā ES, kurai peļņa tiek noteikta un garantēta ar likumu, faktiski zemes baroniem piešķirot valsts funkcijas iekasēt nodokli, tikai vēl lielākā apmērā. Un tāpat kā cariskās Krievijas valdība pirms 200 gadiem gatavoja likumus par dzimtbūšanas atcelšanu un zemes izpirkšanu, tā arī tagad Latvijas valdība gatavo likumu par dalītā īpašuma atcelšanu un zemes izpirkšanu par mākslīgi palielinātu cenu. t.i. par cenu, par kādu brīvajā tirgū šos zemes gabalus pārdot nevarētu.

Tāpat kā feodālo attiecību laikmetā privilēģijas tika nodrošinātas gan ar rakstītiem likumiem, gan nerakstītām “tradīcijām”, tā arī tagad pastāv likumos nerakstītu privilēģiju daļa. Piemēram, pēc neskaidriem kritērijiem jau ir ieplānota nākamā kadastrālās vērtības pacelšana, kura pagaidām iesaldēta līdz 2020. gadam, tātad tieši līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašniekus spiedīs izpirkt viņu namiem piesaistīto zemi. Skaidrs, ka šī kadastrālās vērtības pacelšanai nav nekādas saistības ar nekustamo īpašumu tirgus vērtības tendencēm, bet tā ir administratīvi ieplānota, lai palielinātu budžeta ienākumus un līdz ar to arī zemes īpašnieku ienākumus.

Šogad Saeima pieņēma likuma grozījumus, kuri paredz zemes nomas maksas pakāpenisku samazināšanu līdz 3% kadastrālās vērtības, taču zemes lielīpašnieku lobijs, atkārtoti izmantojot to pašu Soņu Traub, jau šos likuma grozījumus apstrīdējis Satversmes tiesā.

Lai gan tiesas Latvijā skaitās neatkarīgas, arī tās masveidīgi ievēro zemes īpašnieku privileģēto stāvokli. Piemēram, nosauktie zemes lielīpašnieku uzņēmumi AS “Reversed”, AS “Pilsētas zemes dienests” un AS “Zemes īpašnieku ģilde” ir reģistrēti kā komersanti, kas savu uzņēmējdarbību reģistrējuši – kā “sava vai nomāta nekustamā īpašuma izīrēšana un pārvaldīšana”, “sava nekustama īpašuma pirkšana un pārdošana” un “darbības ar nekustamo īpašumu uz līguma pamata vai par atlīdzību”. Komerclikuma 2.pants nosaka, ka komercreģistrā ierakstīta komersanta saimnieciskā darbība ir atzīstama par komercdarbību un ierunas par to nav pieļaujamas. Savukārt komerclikuma 406. pants nosaka, ka “no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā”. Taču tiesas masveidā un bez skaidra pamatojuma atsakās šo normu piemērot. Līdzīgi tiesas masveidīgi ignorē nevainīguma prezumpcijas principu (arī Satversmes 92. pants), neprasot no zemes īpašnieka prasības pamatojumu, bet prasot no dzīvokļu īpašniekiem pierādījumus, ka viņi nomu samaksājuši, un šos pierādījumus neatzīstot pat tajos gadījumos, kad dzīvokļu īpašnieki tiesai iesniedz saglabāto rēķinu kopijas, kurās  redzams, ka zemes noma ir laikus un pilnā apmērā samaksāta.

Šāds sabiedrības interesēm neatbilstošs zemes reformas virzības iznākums ir tikai likumsakarīgs. Ja kādai cilvēku grupai tiek piešķirtas nepamatotas privilēģijas, tā darīs visu, lai šīs privilēģijas vēl vairāk paplašinātu un nostiprinātu. Uz sākotnējo privilēģiju pamata sakrāto kapitālu un augošo ietekmi šī cilvēku grupa arvien agresīvāk izmanto, lai iespaidotu ne vien likumdošanas un izpildvaru, bet arī tiesu varu, prokuratūru, policiju un preses varu. Nu jau jaunizcepto zemes baronu ietekme salīdzināma ar oligarhijas varu kādā disfunkcionālā, nedemokrātiskā Trešās pasaules valstiņā ar neierobežotu oligarhijas patvaļu. Bet Latvija saskaņā ar LR Satversmes 1. pantu ir neatkarīga demokrātiska republika.

Dzīvokļu īpašnieku konstitucionālo tiesību pārkāpumi

Dzīvojamo māju privatizācija balstījās uz vienu likumu – likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Satversmes 91. pants garantē: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Taču reālajā dzīvē privatizēto dzīvokļu īpašnieki tika sadalīti divās daļās, no kurām pirmajai daļai nav jāmaksā zemes noma un nebūs jāizpērk zeme, bet otrā daļa jau aptuveni 20 gadus maksā zemes nomu zemes īpašniekiem, no 2010. līdz 2015. gadam maksāja zemes īpašniekiem arī NĪN kompensāciju un ap 2020. gada viņiem bez tā vēl paredzēta namiem piesaistītās zemes piespiedu izpirkšana. Maksāt nespējīgajiem tiks piedāvāts ņemt kredītu, t.i., uzņemties risku zaudēt savu bankā ieķīlāto pajumti. Uz kāda pamata otrā privatizēto dzīvokļu īpašnieku grupa tiek diskriminēta, salīdzinot ar pirmo grupu?

Taču arī dzīvokļu īpašnieki, kuru nami atrodas uz citai personai piederošas zemes, tiek diskriminējoši sadalīti divas grupās – tie kuri maksā zemes nomu zemes īpašniekiem, kuri reģistrēti pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, un tie, kuri maksā zemes nomu zemes īpašniekiem, kuri nav PVN maksātāji. No pirmajiem faktiski tiek piedzīta PVN kompensācija par labu zemes īpašniekam. Tikai 2017. gadā dažas tiesas prasību piedzīt PVN zemes īpašnieku labā ir noraidījušas, jo ne likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12. panta 21 daļa, ne likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. un 54.panta noteikumi neparedz PVN kompensāciju zemes īpašniekam.

Dzīvokļu tirgus vērtība mājās ar dalīto īpašumu ir par 20 – 30% zemāka nekā identiskās mājās, kurām piesaistītā zeme ir pašu dzīvokļu īpašnieku īpašums. Pārdodot dzīvokli un vienojoties par cenu, galvenais potenciālā pircēja jautājums ir – vai zeme ir sava, vai jāmaksā zemes noma? Līdz ar to dzīvokļu īpašnieki mājās ar dalīto īpašumu tiek bez vainas aplaupīti, diskriminēti un nevar gūt pienācīgu labumu no sava īpašuma. Ar to tiek skartas Satversmes 105. panta pirmajos divos teikumos garantētās tiesības un principi: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm”, kā arī Satversmes 91. pantā noteiktais diskriminācijas nepieļaujamības princips.

Daudzdzīvokļu mājās ar dalīto īpašumu dzīvo pārsvarā trūcīgi un sociāli neaizsargāti cilvēki – pensionāri, mazatalgoti strādājošie, bezdarbnieki. Apstākļos, kad nabadzība un sociālā nevienlīdzība pasludināta par galveno valsts stabilitātes un drošības apdraudējumu, apstākļos, kad nemitīgi aug komunālo pakalpojumu un apsaimniekošanas maksājumi, šie cilvēki tiek papildus apgrūtināti ar zemes nomas un to administrēšanas (tajā skaitā tiesāšanās izdevumu) maksājumiem. Daudziem dzīvokļu īpašniekiem zemes noma ir galvenais dzīvokļa uzturēšanas izdevums – sasniedzot 60 vai pat 80 euro mēnesī par divistabu dzīvokli. Kas jo sevišķi jūtams gadījumos, kad zemes lielīpašnieks-komersants 5 līdz 9 gadus nav atbilstoši likumu normām sakārtojis nomas attiecības, bet pēc minētajiem 5 – 9 gadiem grib saņemt nelikumīgi uzpūstu nomas maksu par visu šo periodu.

Plānojot veikt namiem piesaistītās zemes piespiedu izpirkšanu, tajā skaitā caur kreditēšanu, kas var beigties ar ieķīlāto dzīvokļu zaudēšanu, valsts kritiski apdraud savu pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā (VCD) un LR Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības uz sociālo drošību un “tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai” (VCD 25. pants). Tas savukārt ir Satversmes 89. panta pārkāpums: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.”

Vai tiesiskais nihilisms pārņēmis arī Satversmes tiesu?

Izskatot zemes īpašnieces sūdzību par pārejas noteikumu neatbilstību LR Satversmes 105. pantam (ST 2011. gada 27. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-22-01), Satversmes tiesa sava sprieduma 15. punktā ierakstījusi skaistus vārdus:

Tomēr, lemjot par apstrīdētās normas atcelšanu no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža, Satversmes tiesai vienlaikus jāvērtē, vai šāda rīcība nenovedīs pie būtiska valsts (sabiedrības) interešu aizskāruma vai apdraudējuma. [..] Apstrīdēto normu adresāti nav tikai zemes īpašnieki. To adresāti ir arī uz zemes esošo objektu, izskatāmajā lietā – privatizēto objektu īpašnieki. Apstrīdētās normas ir pieņemtas nolūkā līdzsvarot minēto personu grupu intereses. [..]

Pat ja apstrīdētās normas tiek atzītas par Satversmei neatbilstošām, Satversmes tiesas uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka sprieduma atpakaļvērstais spēks būtiski aizskartu citu personu tiesības. Tieši pretēji – tiesas uzdevums ir pēc iespējas līdzsvarot personu atšķirīgās intereses. Gan zemes īpašnieku, gan privatizēto objektu īpašnieku tiesības ir aizsargājamas vienlīdz lielā mērā. [..]

Satversmes tiesas likums piešķir pilnvarojumu pašai tiesai lemt par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti, noteikt savu spriedumu tiesiskās sekas. Konstitucionālajai tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.”

Nav skaidrs, par kādu zemes īpašnieku un dzīvokļu īpašnieku interešu līdzsvarošanu, šo īpašnieku grupu tiesību aizsardzību vienlīdz lielā mērā, tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru ir runa šajā ST spriedumā, ja būtībā zemes īpašnieki parazitē uz dzīvokļu īpašnieku rēķina, ir atbrīvoti no jebkādas atbildības vai pienākuma un mērķtiecīgi dzen privatizēto dzīvokļu īpašniekus nabadzībā un postā, kas jau tuvākajā laikā var izpausties kā vienīgā mājokļa zaudēšana, kamēr lielākie zemes īpašnieki jau atvēruši miljonos mērāms kontus ārzonā?

Secinājums: zemes reforma Latvijas Republikas pilsētās īstenota pretēji likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 2. pantā definētajam zemes reformas mērķim, grauj sabiedrības sociālo stabilitāti, kropļo tirgus attiecības, grauj tiesisko paļāvību, apdraud cilvēka pamattiesības, kā arī iepriekš aprakstītajā veidā pārkāpj LR Satversmes 1., 89., 91., 92. un 105. pantos garantētās Latvijas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju tiesības.

Izejot no tā, dalītais īpašums Latvijā pasludināms par neatbilstošu Latvijas Satversmei un atceļams, iespēju robežās novēršot tās raujošās sekas un zaudējumus, kādus zemes reforma nodarījusi lielai Latvijas sabiedrības daļai.

P.S. Lūdzu atsaukties sava aroda cieņu saglabājušus juristus, kuri uz šajā rakstā pausto ideju pamata gatavi uzrakstīt tiesiski saistošu un juridiski korektu sūdzību vai vairākas sūdzības Satversmes tiesai. Gadījumā, ja Satversmes tiesa šīs sūdzības noraidīs, tiks pavērts ceļš uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu un citām starptautiskām institūcijām. Par savām tiesībām jācīnās. Ja šodien tiek sabradātas nabadzīgāko ļaužu pamattiesības, rīt netiks pasargāts neviens.

Novērtē šo rakstu:

122
4