Iesaki rakstu:

Lai arī šī gada 27. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atstāt spēkā Rīgas apgabaltiesas 2017. gada 17. janvāra notiesājošo spriedumu \"Neo lietā\" un līdz ar to ir izietas visas Latvijas Republikas tiesu instances – lēmums ir galīgs un negrozāms, taču ir vēl viena iespēja – Valsts prezidentam ir iespēja paveikt kaut ko labu un novērst tiesā pieļauto netaisnību.

Mans nolūks nekad nav bijis gūt personisku labumu vai nodarīt kādu kaitējumu, gluži otrādi, pirmkārt, sabiedrībai bija tiesības uzzināt informāciju, kas līdz tam nez kādēļ nebija publiski pieejama, otrkārt, sakārtota likumdošana attiecībā uz atklātību un informācijas pieejamību par nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu un izšķērdēšanu, treškārt – tika būtiski uzlabota informācijas sistēmu drošība valsts iestādēs, kuru tiešais pienākums ir rūpīgi sargāt viņu rīcībā esošos uzņēmumu un valsts iedzīvotāju datus.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, uzskatu, ka tiesas pieņemtais lēmums ir netaisns un būtiski aizskar sabiedrības intereses, kā arī var radīt nopietnu tiesas precedentu ar tālejošām sekām un ietekmi uz procesiem sabiedrībā un politikā. Atļaušos arī atgādināt kādu pēdējā laikā arvien vairāk piemirstu patiesību, kas ir ierakstīta Satversmē – Latvija ir demokrātiska valsts, un saliedētas sabiedrības pamats cita starpā ir taisnīgums. Vispārējie tiesību principi uzliek pienākumu sekot likuma garam, nevis burtam un atcerēties, ka nevis cilvēki ir domāti likumam, bet gan likumi tam, lai kalpotu sabiedrības interesēm. Sabiedrībai jābūt drošai, ka trauksmes cēlēji netiks sodīti un patiesība un taisnīgums šajā valstī nav tukši vārdi, jo Latvija IR tiesiska valsts.

Protams, es plānoju vērsties ECT, tomēr es esmu Latvijas patriots un vēl kaut nedaudz ticu, ka tomēr arī mūsu valstī ir iespējams izcīnīt taisnību. Es vēlos ticēt tam, ka sabiedrības intereses tiek augstāk vērtētas par negodprātīgi strādājošu ierēdņu bailēm un iztapības, es vēlos ticēt, ka arī Latvijā vēl ir drosmīgi cilvēki, drosmīgi un godīgi valstsvīri. Mūsu valsts simtgades priekšvakarā es vēlos ticēt, ka Latvijai ir gaišas, modernas, pārtikušas un laimīgas valsts nākotne. Esmu gatavs veltīt tai savu darbu un laiku, un sagaidu, ka to darīs arī citi, jo īpaši tie, kuriem jābūt par mūsu paraugu un priekšstāvi. Kuru viedoklis, stāja un rīcība gan ikdienā, gan svētkos ļauj turēt kā ideālu, ar ko lepoties un kam sekot.

Tādēļ es nolēmu izmantot pēdējo iespēju, ko pieļauj Latvijas likumdošana – vērsties pie Latvijas Valsts prezidenta ar Lūgumu atbrīvot no soda un noņemt sodāmību.

Ar Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nosūtīto vēstuli pilnā apmērā iespējams iepazīties pievienotajā pielikumā.

VALSTS PREZIDENTAM – APŽĒLOŠANAS LŪGUMS

Šī gada 27. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atstāt spēkā Rīgas apgabaltiesas 2017.­ gada 17. janvāra spriedumu krimināllietā Nr. 111816003310, ar kuru es – Ilmārs Poikāns, tiku atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 200. panta otrajā daļā.

Man noteiktais sods ir piespiedu darbs uz 60 stundām un soda izciešanā ir ieskaitītas 16 stundas sakarā ar manu aizturēšanu uz divām diennaktīm 2010. gadā.

No vienas puses, man noteiktais sods nav uzskatāms par ļoti bargu, jo nav saistīts ar brīvības atņemšanu, turklāt sabiedrības labā es jau strādāju un strādāšu arī turpmāk ar prieku arī bez atlīdzības un spaidiem. Taču, tajā pašā laikā, es uzskatu, ka manis sodīšana krimināltiesiskā ceļā rada bīstamu precedentu un negatīvi ietekmē Latvijas kā tiesiskas un demokrātiskas valsts tēlu gan mūsu valsts iedzīvotāju acīs, gan starptautiski.

Šie mani apsvērumi ir pamatoti ar sekojošo:

Mana darbība, iegūstot Valsts ieņēmumu dienesta datus par nodokļu maksātājiem, nav radījusi nekādu reālu, konkrētu kaitējumu Latvijas tautsaimniecībai kopumā, nedz arī vienīgajai personai – AS "ABLV" banka, kas manā kriminālprocesā bija atzīta par cietušo.

Tiesai konstatējot formālo noziedzīgā nodarījuma sastāvu, nav ticis ņemts vērā fakts, ka nedz pirmstiesas izmeklēšanas laikā, nedz arī tiesvedības gaitā netika gūti pierādījumi par to, ka valsts tausaimniecība kopumā vai konkrēti AS "ABLV" komercnoslēpums bija apdraudēti un AS "ABLV" komercnoslēpums ticis jebkādi izmantots. Vēl vairāk, lejupielādējot datus, nebija tehniskas iespējas izvēlēties, kādus datus lejupielādēt un kādus nē, līdz ar ko nebija iespējas izvairīties no AS “ABLV” nodokļu atskaišu lejupielādēšanas. To, ka šie dokumenti ir lejupielādēti, es varēju uzzināt tikai, kad tas jau bija noticis.

Latvijas sabiedrība ir tikai ieguvēja, proti, "Neo" veikto darbību rezultātā Latvijas sabiedrībai bija iespēja uzzināt par valsts pārvaldīto informācijas sistēmu drošības problēmām; informācijas sistēmu izstrādātāju dārgi apmaksāto, taču nekvalitatīvo darbu; negodīgo un nevienlīdzīgo atalgojuma sistēmu valsts sektorā ekonomiskās krīzes laikā. Līdz ar to sabiedrībā un politiķu vidē sākās diskusijas un tika pieņemti vairāki normatīvie akti (piemēram, ātrāka Informācijas drošības likuma pieņemšana, izdarīti Valsts pārvaldes iekārtas likuma grozījumi par valsts sektora darbinieku atalgojuma publicēšanu).

Uzskatu, ka būtisks aspekts spriedumā, ar kuru esmu notiesāts, ir tas, ka komercnoslēpumu tiku ieguvis, nevis uzlaužot Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzi vai apejot tās drošības sistēmas, bet fakts, ka šie dati bija brīvi pieejami internetā visiem lietotājiem, ko es pamanīju. Uzskatu, ka Administratīvā procesa likuma 10. pants pamatoti paredz, ka iestādes – Valsts ieņēmumu dienesta -  kļūda, kuras pieļaušanā es kā privātpersona neesmu vainojams, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. Otrkārt, brīvi pieejamas informācijas iegūšana un izplatīšana ir Satversmē garantētās vārda brīvības izpausme, nevis likuma pārkāpums.

Ir acīmredzami, ka tiesa, pieņemot notiesājošu spriedumu, ir vadījusies no tā, ka Krimināllikuma 200. panta sastāvs ir formāls, proti, persona kļūst par vainīgu šajā pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā jau brīdī, kad kāds komercnoslēpumu saturošs dokuments nonāk pie personas, neatkarīgi, vai persona pati to vispār ir vēlējusies, zinājusi un vai ir vai nav jebkādi izmantojusi šo komercnoslēpumu. Proti, lai cilvēku atzītu par vainīgu noziegumā, nav vajadzīgs, lai būtu iestājušās jebkādas sekas.

Es pilnībā apzinos, ka Valsts prezidenta funkcija nav pārskatīt tiesas spriedumu. Taču likums Jums, Prezidenta kungs, ir piešķīris tiesības atbrīvot notiesātās personas pilnīgi vai daļēji no kriminālsoda izciešanas, mīkstināt soda veidu vai noņemt sodāmību. Īpaši nozīmīgi tas ir gadījumos, kad tiesas spriedums nav taisnīgs.

Saskaņā ar Apžēlošanas likuma 3. pantu es lūdzu Jūs pieņemt lēmumu par manis, Ilmāra Poikāna, apžēlošanu, atbrīvojot mani no kriminālsoda izciešanas saskaņā ar spriedumu krimināllietā Nr. 111816003310, un noņemt sodāmību.

Rīgā, 2017. gada 17. novembris

Zīmējums no Latvijas Avīzes (autors - Gatis Šļūka)