Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt prom no Rīgas mēra amata prokrievisko okupantu Ušakovu, tautā sauktu arī par Urlakovu, ka šī mērķa vārdā visiem latviskajiem spēkiem esot jāapvienojas… utt., u.tjp. Paši gan liekas aizmirsuši, ka tieši viņu piekoptā noziedzīgā t.s. integrācijas (faktiski – pilsonības izdalīšanas) politika noveda pie tā, ka vēlētāju nacionālais sastāvs Rīgā krasi mainījās un ļāva ievēlēt par Rīgas pilsētas galvu vienu no integrācijas produktiem – naturalizētu okupantu Nilu Ušakovu.

Ka suns maina spalvu, nevis tikumu, to uzskatāmi parādīja šī darboņa rīcība, parakstoties par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Viņš labi zināja, ka krievvalodīgo vēlētāju acīs ar to tikai iegūs, savukārt letiņi, kā jau parasti, papukosies mājās zem segas, bet līdz nākamajām vēlēšanām tādu „sīkumu” jau būs piemirsuši. Galvenais taču ir ūdens, apkures tarifi, kā arī atlaides braucienam sabiedriskajā transportā… Pašvaldību darbs taču esot ļoti apolitisks…

Taisnības labad gan jāatzīmē, ka īpaši sliktāka (tieši no nacionālpatriotiskā viedokļa vērtējot) dzīve Rīgā pēc Urlakova nākšanas pie varas arī nav kļuvusi. Pat Dudajeva iela, kuru saskaņieši savulaik kvēli solīja pārdēvēt Artmanes vai vēl kādā citā „neitrālā” vārdā, ir saglabājusi savu pašreizējo nosaukumu. Protams, naivi būtu cerēt, ka Maskavas iela atgūs Latgales ielas vai Bruņinieku iela Aizsargu ielas nosaukumu, ja jau uz tādu fašistisku izgājienu neuzdrošinājās pat „nacionālistu” Purgaiļa, Ārgaļa un Birka vadītās Domes. Tāpat nesagaidīt ne no vienas līdzšinējās Domes vēlmi kaut kādas karaliskās piegulētājas Elizabetes vārdā nosaukto ielu pārdēvēt mūsu glābēja no moskaļu verdzības Valtera fon Pletenberga vārdā, kā tas bija laikā no 1941. līdz 1944.gadam. Ko nu vēl pīkstēt par „Pārdaugavas monstra” demontēšanu? Uz šādām nereālām lietām es neceru un negaidu, ka tās varētu tikt īstenotas.

Ko gan mēs varam gribēt un ko mums vajag pieprasīt – netraucētu patiesi nacionālo spēku organizēto pasākumu norisi, piemēram, 16.martā vai 1.jūlijā. Un, lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet fakti liecina, ka tieši Urlakova valdīšanas laikā to organizēšana ir ritējusi visnetraucētāk. Vai kāds atceras, kad pēdējo reizi ir bijusi tiesa, lai apstrīdētu 16.marta vai 1.jūlija pasākuma rīkošanas aizliegumu? Ja mani atmiņa neviļ, tad vismaz pēdējos 5 gadus tādas tiesas nebija tā iemesla dēļ, ka pēc tās neradās vajadzība – visi pasākumi tika atļauti tāpat.

Lai atceramies, kādas atrunas tik neizmantoja tēvzemietis Birks, lai attaisnotu 16.marta gājiena aizliegšanu, vienreiz pat atļāvās palaist pīli, ka pie pieminekļa esot novietots spridzeklis, kura tur, protams, nebija. Vārdu sakot, centās nabadziņš, cik vien varēdams, pierādīt, ka viņš nav nekāds nacionālists un ka ekstrēmismu ir gatavs apkarot ar visu savu sirdi un dvēseli. N.Ušakovam savukārt tādas vajadzības nebija, simpātiju izrādīšanā leģionāriem u.c. līdz galam nenosistiem fašistiem viņu neviens pat nedomāja apsūdzēt, krievvalodīgajiem viņš vienmēr bija savējais un vēl vairāk tāds kļuva pēc bēdīgi slavenās parakstīšanās krievu valodas referenduma sakarā.

Tātad pierādīt nacionālisma neesamību Nilam nenācās, toties lieti noderēja nodemonstrēt letiņiem – saviem potenciālajiem vēlētājiem, cik tolerants un demokrātisks viņš ir pret visiem, ne praidus aizliedz, ne nacistiskas izdarības. Lai nu saka vēl kāds, ka kreisie ir divkoši, kas demokrātiju izprot tikai sev vēlamā virzienā. Un visa tā rezultātā atrodas dažs labs letiņš, kurš nu ir gatavs balsot arī par Nilu – nu labs čoms tak, draudzīgs pret visiem, turklāt vēl dzīvniekus mīl, rūpējas par kaķīšiem kā par miesīgajiem bērniem.

Viena lieta gan ir, kas riebj jebkuram normālam latvietim un kas pastāvēja visus nosacītās neatkarības gadus un, protams, nav gājusi mazumā arī N.Ušakova Rīgas vadības laikā – tās ir 9.maija orģijas pie Karātavu staba, kuru laikā okupanti kārtējo reizi demonstrē aborigēniem, kurš ir saimnieks v našej Rige. Sirds sažņaudzas, to visu redzot, un kārtējo reizi gribas sev jautāt – cik ilgi mēs to visu pacietīsim, tautieši? Jau daudzas reizes esmu rakstījis, ka būtu beidzot jāparāda, ka latviešiem tas viss, maigi izsakoties, ļoti nepatīk, kaut kāda pretdarbība ir arī bijusi, piemēram, dzeloņstiepļu vainaga nešana šai dienā pie „atbrīvotāju” pieminekļa (http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/226354-nacionalistu_parstavji_pie_uzvaras_pieminekla_noliks_dzelondrasu_vainagu), tomēr skaidrs, ka okupantu masām tas bija tikpat kā oda kodiens zilonim.

Ir nepieciešama daudz vērienīgāka akcija, tāda, kas pilnībā paralizētu okupantu darbošanos un liktu viņiem saprast, ka latvieši beidzot ir modušies un neļaus par sevi ņirgāties. Esmu par to rakstījis, piemēram, šeit: http://klab.lv/~aivars_666/46273.html. Diemžēl nav bijis neviena politiska spēka, kurš būtu gribējis maniem padomiem sekot.

Tāpēc tagad atkal kārtējo reizi aicinu tos spēkus, kuri sauc sevi par „nacionāliem” un krasi norobežojas (vismaz vārdos) no Urlakova un citiem okupantiem. Pierādiet, lūdzu, ar saviem darbiem, kas jūs tiešām esat krasi atšķirīgi no tiem, kurus tik cītīgi kritizējat, ka par jums IR VĒRTS BALSOT. Noorganizējiet vērienīgu pretdarbības akciju okupantu orģijām šā gada 9.maijā, sauciet tautu uz ielām, lai tā atceras barikāžu laikus un kā dzīva siena nostājas pretī okupantiem, lai, kā viņi paši mīl izteikties, „fašisms (šinī gadījumā – lielkrievu šovinisms) netiek cauri”. Un nesāciet, lūdzu, demagoģiski atrunāties, ka tagad nav vairs 1991.gads, ka tauta ir citādāk noskaņota, ka tā vairs nav uz kaut ko tādu gatava…

Pirmkārt, tieši jūsu kā politiķu uzdevums ir tautu atbilstoši noskaņot un panākt, lai tā būtu gatava. Priekš tam jūsu rīcībā ir saziņas līdzekļi un naudas resursi. Otrkārt, pat, ja tauta jums nesekos un akcija izgāzīsies, jūs būsiet parādījuši savu labo gribu – vēlmi pretoties okupantiem, vēsturē tā tiks ierakstīta kā jūsu aktīva darbība latviskas Latvijas labā, kā pretdarbība okupantiem un viņu nekaunīgajām izdarībām! Tad vismaz es noticēšu, ka jūs esat citādi nekā Urlakovs gan vārdos, gan arī darbos! Pagaidām es diemžēl starp jums un viņu nekādu būtisku atšķirību neredzu, baidos, ka arī turpmāk neredzēšu…

Novērtē šo rakstu:

51
56