Menu
Pilnā versija
Foto

Pilnībā attaisnots

Leonards Inkins · 15.05.2017. · Komentāri (14)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem, kas palīdzēja izturēt šo piecus gadus ilgušo vajāšanu.

2012. gada 10. aprīlī pret mani tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 78. panta otrās daļas, bet 2017. gada 28. aprīlī Augstākā tiesa lēmumā raksta: “[..] Augstākā tiesa konstatē, ka kasācijas protestā (prokurores Līgas Sudakovas Ozoliņas protests pret Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģijas attaisnojošu spriedumu) ietvertās norādes uz Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem ir bez pamatojuma un saistītas ar vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus kasācijas instances tiesā un panākt apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.

[..] Augstākā tiesa nolēma: atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 27. septembra spriedumu, bet Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurores Līgas Ozoliņas kasācijas protestu noraidīt.”

Citiem vārdiem sakot, trīs tiesas mani ir atzinušas par nevainīgu, bet neviens no iepriekšējiem attaisnojošajiem spriedumiem nebija stājies spēkā, jo prokurore tos apstrīdēja. Ar šo lēmumu Augstākā tiesa ir pasludinājusi par spēkā esošu pēdējo attaisnojošo spriedumu, bet prokuratūras iebildumus noraidījusi.

Tagad šo Augstākās tiesas lēmumu var noprotestēt tikai ģenerālprokurors, ja viņš to uzskatīs par vajadzīgu. Ja tā būs, tad tas apliecinās, ko es un citi esam teikuši, ka gan prokurore, gan izmeklētājs tikai pilda valsts gribu un mana vajāšana ir nevis dažu amatpersonu personiskās nepatikas izpausme, bet valsts nostāja. Tas ir, valsts ar amatpersonu rokām īsteno vajāšanu.

Kādam domātājam patika prātot, pastaigājoties pirms saules lēkta gar jūru. Viņš domāja par dzīves jēgu, priekiem, bēdām, nelaimēm un postu. Par to, kamdēļ mums jādzīvo un kāpēc jāmirst.

Reiz naktī bija lieks paisums, kas applūdināja pludmali un radīja lielu nekārtību. Bet tad sākās bēgums, un visa piekraste bija noklāta ar jūras zvaigznēm. Jūras zvaigznes bez ūdens saulē gāja bojā. Tās, atvadoties no dzīves, smagi nopūtās un gaidīja neizbēgamo nāvi. Prātnieks, to redzot, domāja, ka arī cilvēka dzīve var jebkurā brīdī aprauties. Un nav jēgas mēģināt šai skatā ieraudzīt, saprast un izzināt kādu dziļāku jēgu. Pēkšņi viņš pamanīja kādu puišeli, kurš raudot pusdzīvās jūras zvaigznes lasīja grozā. Un, piekrāvis to pilnu, nesa un izbēra zvaigznes jūrā.

Prātnieks pie sevis noteica: “Nu gan izdomājis – zvaigznēm palīdzēt.” Un sacīja tam skaļi: “Muļķa puika, tu taču nespēsi visas glābt. Ko tavi vārie mēģinājumi mainīs? Šeit taču iet bojā miljoniem jūras zvaigžņu.”

Puika, pagriezies pret prātnieku un mirkli padomājis, atbildēja: “Šīm, kuras atgriežu ūdenī, ļoti daudz kas mainīsies. Un, ja arī tu būtu atnācis ar grozu, nevis tukši prātojis un spriedelējis, tad to, kurām mainīsies, būtu vēl vairāk.”

Paldies, ka atnācāt ar groziņiem un mainījāt to, kas bija nolemts!

Novērtē šo rakstu:

81
5