Menu
Pilnā versija
Foto

Politiskās āmurgalvības un instinkti

Arturs Priedītis · 16.03.2018. · Komentāri (23)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Politikā tāpat kā jebkurā citā cilvēku senā un mūždien aktuālā nodarbošanās veidā gadu tūkstošos ir nostiprinājušās noteiktas profesionālās domāšanas shēmas un praktiskās rīcības tehnoloģijas, normas un tradīcijas. Politika ir prāta un gribas sfēra, bet nevis cilvēka organismā iedzimta reakcija. Respektīvi, politika nav instinktu sfēra – neapzinātu tieksmju un nojautu sfēra. Politiķi tāpat kā, teiksim, zemnieki, zvejnieki, lopkopji labi zina, par ko ir jādomā un par ko nav vērts domāt, ko drīkst darīt un ko nedrīkst darīt, kas ir jādara un kas nav jādara, lai prāta iecerētajam reālajam darbam būtu pozitīvi rezultāti.

Latvijas politikā tiekamies ar darbībām, kurām nevar būt pozitīvu rezultātu. Tāpat tiekamies ar maniakālu velmi par katru cenu būt politiķim un sēdēt parlamentā. Tā vien liekas, ka šo maniakālo velmi diktē kaut kāds attiecīgo indivīdu organismā ieprogrammēts mežonīgs instinkts.

Visbiežāk tiekamies ar politikas dziļu neizpratni – politiķu politisko āmurgalvību. Turklāt tā ir izteikti atbaidoša (odioza) āmurgalvība  un aizvadītajā laikā strauji progresējoša āmurgalvība. Politiķi ne tikai paši ir āmurgalvas, bet par āmurgalvām uzskata visus pārējos. Āmurgalvju āmurgalvības pretīgi izceļas ar skaļumu, uzbāzīgumu, nekaunību, pretenciozitāti, pašpārliecinātību, paštaisnīgumu. Āmurgalvībai ir šizofrēnijas pazīmes: politiķi paši slikti valda, paši sastrādā nelietības un paši kritizē slikto valdīšanu un sastrādātās nelietības.

Politiskajai āmurgalvībai ir divi atzari.

Viens atzars ir stihiskā āmurgalvība. Tā ir āmurgalvība bez plāna un loģikas. Stihiskā āmurgalvība ir attiecīgo indivīdu aprobežotības, muļķības, stulbuma, idiotijas, nezināšanu, neprofesionālisma rezultāts. Stihiskā āmurgalvība rodas nepilnvērtīgās smadzenēs. Nepilnvērtīgās smadzenes nav spējīgas radīt racionālus, konstruktīvus, profesionāli adekvātus risinājumus. Stihiskās āmurgalvības pārstāvji ir spējīgi producēt vienīgi āmurgalvības jeb, nesaudzīgāk sakot, muļķības un idiotiju. No viņiem cits nekas nav sagaidāms. No viņiem naivi ir cerēt sagaidīt kaut ko jēdzīgu un noderīgu.

Otrais atzars ir organizētā āmurgalvība. Tā ir speciāli konstruēta āmurgalvība. Organizētās āmurgalvības autoru smadzenes ir rafinēti viltīgas smadzenes. Rafinēti viltīgo smadzeņu saimnieki apzināti organizē āmurgalvības, lieliski jūtot to praktisko noderību. Viņu darbības adresāts ciena āmurgalvības. Par to organizētās āmurgalvības autori ir dzelžaini pārliecināti. Organizētā āmurgalvība nekaunīgi izmanto sabiedrības politiskās attīstības zemo līmeni. Tā nevis palīdz ļaudīm, bet gan dzen ļaudis vēl melnākā tumsā.

Piemēram, partijas nosaukums „No sirds Latvijai” noteikti ir stihiskās āmurgalvības greznība. Tādu sentimentāli šķebīgu un profesionāli bezjēdzīgu politiskās organizācijas nosaukumu varēja izdomāt un kolektīvi akceptēt tikai āmurgalvas ar muļķa smadzenēm. Savukārt tikpat šķebīgi sentimentālais un profesionāli bezjēdzīgais partijas nosaukums „Gods kalpot Rīgai” noteikti ir organizētās āmurgalvības greznība. Tāds nosaukums radās un tika kolektīvi akceptēts rafinēti nelietīgās smadzenēs, teicami apzinoties Rīgas elektorāta mentalitātes specifiku. Ameriks ar objektīvi izvēlētu iesauku „20%” nav tas pats cilvēciskais tips, kāds ir Ingūnas Sudrabas cilvēciskais tips.

Sudrabas kundzes āmurgalvība nav limitēta āmurgalvība. Viņa 10 gadus varēja netraucēti ķert zagļus. Valsts kontroliera pilnvaras ir neierobežotas. Valsts kontrolieris nevienam nepakļaujas. Tas viss, ko Sudraba izspēlēja un turpina izspēlēt pēc aiziešanas no valsts kontroliera darba, ir patentēta muļķa izdarības. Citu izskaidrojumu grūti izvēlēties. Tikai patentēts muļķis pēc 10 gadiem valsts kontroliera krēslā var čīkstēt par valsts necīnīšanos ar noziedzību un tēlot svēto govi, kurai it kā neļāva enerģiski rīkoties noziedzības apkarošanā.

Protams, protams! Tā ir taisnība! Krimināli oligarhiskajā Latvijas Republikā valdošā kliķe valsts kontroliera krēslā sēdina tikai vai nu 1) pilnīgu muļķi vai 2) rūdītu konformistu – cilvēku ar valdošās kliķes neliešiem adekvātu prātu un dvēseli. Citu variantu nevar būt. Sudraba pilnā mērā atbilst pirmajam variantam. Viņa pati to apstiprina ar savām āmurgalvībām. Ja viņa nebūtu pilnīga muļķe un būtu rūdīta konformiste, tad viņa nesāktu krāmēties ar partijas dibināšanu, „iešanu politikā”, netēlotu svēto govi.

Neapšaubāmi, valdošā kliķe 2004.gadā ņēma vērā, ka valsts kontroliera kabinetā turpmākos gadus saimniekos muļķe. Taču valdošā kliķe acīmredzot pareizi nenovērtēja muļķes muļķīguma apjomu. Muļķes muļkīgums izrādījās lielāks nekā bija sākotnēji novērtēts un valdošajai kliķei vajadzīgs. Pēc aiziešanas no valsts kontroles muļķei neatradās vieta nevienā valdošās kliķes „kabatas partijā”. Tas izsaka ļoti daudz par valdošās kliķes attieksmi pret Sudrabu. Valdošajai kliķei Sudraba vairs nav vajadzīga. Tāpēc no 2014.gada viņa  sāka patstāvīgi rīkoties, ar svētās govs „imidžu” iegūstot līdzskrējējus un sponsorus.  

Sudrabas jaunākā publiskā āmurgalvība tekstā „Par SAB pielaidību” atkal ir grūti pārspējamas muļķības pierādījums. Sudraba raksta: „Pielaides valsts noslēpumam neiedošana ir pierādījums tam, ka es esmu neērts cilvēks esošajai sistēmai. Šī vara cīnās pret katru, arī pret mani, kas "nedzied viņu dziesmu", kamēr valsts izzagšana turpinās (OIK, Liepājas Metalurgs, Citadele, ABLV...). Kas man ir skaidrs - ir dots uzdevums sistēmai, un tā to ir realizējusi - nedot man pielaidi valsts noslēpumam. Ja kā konstitucionālās iestādes (!?) - Valsts kontroles vadītājai - man vienmēr ir bijusi pielaide pat NATO līmenī, tad, kļūstot par deputāti un darbojoties opozīcijā, pēkšņi tās nav. Tas var liecināt vienīgi par to, ka manas līdzšinējās darbības, pildot deputāta pienākumus, ir bijušas traucējošas valstī pastāvošajai sistēmai. Šis fakts nemaina manu pašsajūtu un nemainīs manu politisko darbību, un es ticu, ka pēc Saeimas vēlēšanām rudenī un sistēmas pārbūves (!?) man būs visas vajadzīgās (!?) pielaides.”

Muļķes politiskā muļķība ir šausmīga. Dāma nesaprot elementāras lietas. Opozīja arī pieder „esošajai sistēmai” un „varai”. Valsts kontroles dēvēšana par „konstitucionālo iestādi” ir fantastiska nezināšana. Valsts kontrole ir finansiālās struktūras elements - valsts iestāžu audita iestāde. Tātad valsts kontroliere 10 gadus bija sieviete, kurai nebija jēgas par sava darba pamatfunkciju. Tikai muļķis nekaunas nekļūdīgi paredzēt viņa ievēlēšanu parlamentā. Tikai muļķis var atzīt „sistēmas pārbūves” nepieciešamību, bet nevis krimināli oligarhiskās iekārtas likvidēšanas nepieciešamību.

Svētās govis nav pārtraukuši nekaunīgi tēlot Strīķe, Bordāns, Jurašs. Arī viņiem bija iespēja daudzus gadus ķert zagļus. Sakarā ar LB vadības kukuļņemšanas (tātad KNAB darba lauciņa) noziegumiem viņi kaunīgi nestāvēja klusu, bet izmantoja gadījumu tautai atgādināt par sevi: „Latvijas bankas vadībā ir cilvēks, kuru KNAB tur aizdomās par iesaistīšanos koruptīvās darbībās, savukārt FKTK vada cilvēks, kurš iepriekš pārstāvējis smagos noziegumos apsūdzēto oligarhu Aivaru Lembergu uzņēmumu "Latvijas kuģniecība" un "Ventbunkers" padomēs kā arī vadīja Latvijas Bankas Juridisko pārvaldi tiešā LB vadītāja pakļautībā! FKTK vadītājs pats atklāti ir norādījis, ka viņu FKTK priekšsēdētāja amatam esot uzrunājis LB prezidents, ar kuru viņš cieši sadarbojoties desmitiem gadu," uzsver JKP valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns.”

Marta sākumā „Delfos” riebīgi cinisku āmurgalvību izšļāca Latvijas Zaļās partijas (LZP)  valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Viņa ciniskie izteikumi ir visaugstākā (proti, nacionāli visnoziedzīgākā) līmeņa āmurgalvība. Ja Sudrabas un bordāniešu rīcība (zagļu neķeršana) attiecas uz valsts atsevišķu institūciju noziedzīgo bezdarbību, tad Tavara pārstāvētās politiskās organizācijas rīcība attiecas uz reti kroplas  politiskās iekārtas izveidošanu Latvijā. Ja Sudraba un bordānieši ir atbildīgi par valsts atsevišķu segmentu nevērtību, tad Tavars un viņa partija ir atbildīga par nevērtīgo valsts sistēmu. Tavara un viņa partijas atbildība ir visaugstākā līmeņa atbildība LR traģēdijā. Par to pienākas visaugstākais soda mērs.

LZP jau no 90.gadu sākuma ir „varas partija”. Viss briesmīgais, kas ir noticis ar Latviju aizvadītajos gadu desmitos, ir arī LZP nopelns, dažādās koalīcijās brāļojoties ar citām „varas partijām” un tajā skaitā latviešu vienu no visnoziedzīgākajām partijām bijušās LKP nomenklatūras trešās šķiras pelēcības Brigmaņa stūrēto Latvijas Zemnieku savienību (LZS). LZP ir atbildīga par LR krimināli oligarhisko valstiskumu, „prihvatizāciju”, masveida zagšanu, masveida korupciju, tautas vērtīgākās daļas masveida izstumšanu no Latvijas, nabadzību, bezdarbu, zinātnes likvidēšanu, izglītības un medicīnas izkropļošanu, latviešu dzīves novešanu līdz visaptverošai nacionālajai traģēdijai.

Tavars āmurgalvīgi (pilnīgi neizprotot savas domas idiotisko pretrunīgumu) raksta: „Jo labāk klājas (!?) Latvijas ekonomikai (!?), jo skaudrāk (!?) iezīmējas problēma (!?), kas prasa politisku risinājumu. Politiķi priecīgi uzsver, ka kopprodukta augšanas tempi Latvijā ir vieni no labākajiem Eiropā, bezdarbs samazinās, budžets tiek pildīts, vidējā alga ir lielāka nekā jebkad agrāk. Arī minimālā alga pieaug un ir lielāka nekā jebkad. Taču šie labumi, pieaugumi un uzlabojumi neskar visus Latvijas iedzīvotājus. Diemžēl mēs skaidri redzam iezīmējamies situāciju, kurā tiem, kuriem jau ir labi, kļūst vēl labāk, bet tie, kuri dzīvo uz nabadzības sliekšņa vai pat zem tā, turpat arī paliek, un viņu dzīvē nekāds uzlabojums nav redzams, šie Latvijas iedzīvotāji nekādu valsts augšupeju nesajūt. Tieši "labajos gados" mēs skaidri redzam iezīmējamies divu ātrumu Latviju (!?). Viena daļa attīstās lieliski (!?), otra paliek tikpat nabadzīga (!?) kā bijusi, kas relatīvi nozīmē grimšanu aizvien dziļākā nabadzībā.”

„Divu ātrumu Latviju” radīja valdošā kliķe ar savu krimināli oligarhisko valstiskumu. Tavars par to klusē. Domāju, klusē tāpēc, ka ir politiski dziļi aprobežots. Nav spējīgs uz LR palūkoties no Gaiziņkalna virsotnes vai kāda virtuāli augstāka punkta. Ja to spētu, tad varbūt klusētu, nelīstu ar cinisko un idiotiski pretrunīgo tekstu „Delfos”. Ja kungs nebūtu politiski dziļi aprobežots, tad saprastu galveno; proti, saprastu savas partijas kardinālo lomu „divu ātrumu Latvijas” noziedzīgajā izveidošanā. LZP ir tikpat atbildīga kā citas „varas partijas” nacionālās traģēdijas izraisīšanā. Bet Tavars to acīmredzot neapjēdz. Viņš, pirmkārt, neapjēdz LR politiskās iekārtas kroplumu kā galveno cēloni „divu ātrumu Latvijai”. Otrkārt, viņš neapjēdz savas partijas līdzdalību un atbildību kroplās politiskās iekārtas radīšanā. Ja to apjēgtu, tad varbūt nesarunātu āmurgalvības.

No titulnācijas politiķiem āmurgalvībā nevēlas atpalikt cittautiešu politiķi. Nesen vienā medijā bija lasāms: „Man ir stipri jāpiedomā, ko darīt nākošajās vēlēšanās - kurā sarakstā man startēt. Es līdz šim brīdim vēl neesmu izlēmusi, ko darīt," Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko ("Saskaņa") atklāja RīgaTV 24 raidījumā "TOP5". Viņa gan ir pilnīgi droša, ka startēs gaidāmajās Saeimas vēlēšanāsPagājušajās vēlēšanās Stepaņenko, partijas "Gods Kalpot Rīgai" biedre, Saeimā tika ievēlēta no apvienības "Saskaņa" saraksta. Atbildot uz jautājumu par to, vai šaubas par nākotni radušās tāpēc, ka viņa nejūtas labi tagadējā apvienībā, Stepaņenko norādīja, ka viņa jūtas labi kā individuāls deputāts. "Es jūtos ļoti labi kā deputāts, kurš pats ar savu galvu lemj, dara un balso. Un pēc tam par savu balsojumu arī atskaitās," sacīja Stepaņenko. Par to, vai viņai jau ir piedāvājumi no citām partijām vai apvienībām, Stepaņenko bija izvairīga un konkrētus piemērus nesauca: "Es varu teikt, ka šobrīd viens otram vienmēr visu piedāvā, bet man ir jādomā.””

Jaunā kundze muļķībā pārspēj Sudrabu, bordāniešus, „zaļo” kungu. Taču tā ir muļķība, par kuru negribas dusmoties, bet gribas smieties. Dzīvē mēdz būt smieklīgas muļķības. Jūlijas kundzes politiskā izpratne ir smieklīga muļķība. Patiesībā viņai nekādas politiskās izpratnes nav. Eksistē tikai instinkts sēdēt parlamentā. Nav nekādas politiski idejiskās orientācijas, nav partejiskās piederības un partejiskās disciplīnas apziņas. Nav nekā no tā, kas tradicionāli raksturo politiķi kā noteiktas politiski konceptuālās un ideoloģiskas bāzes pārstāvi. Tiekamies vienīgi ar mežonīgu instinktu.

Novērtē šo rakstu:

51
18