Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas uz speciālā likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” un likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pamata, pusēm uzliekot pienākumus, ar kādiem līdzekļiem tās ir jānodibina, tas ir, ar nomas līguma noslēgšanu un vienojoties par līguma sastāvdaļām, vai, ja nevar vienoties, strīda gadījumā likumdevējs šīs tiesības deleģē izskatīt tiesā. Nav ne mazāko šaubu – ja nav noslēgts nomas līgums vai to nav noteikusi tiesa, nav tiesiska pamata spriest tiesu par nomas maksas piedziņu.

No kurienes aug saknes neauglīgiem un netaisnīgiem strīdiem un represijām

Protams, saknes sākās vēl tālajos 90. gadu likumiskajās blēdībās un mahinācijās, kuras jau esmu apskatījis ne reizi vien. Šoreiz apskatīšu tikai atsevišķu tiesas spriedumu pozīcijas, izteikumus, jo visa sprieduma apskats un vērtēšana nav šī raksta tēma.

Visām šāda veida zemes īpašnieku represīvām attieksmēm pret daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekiem, mūsuprāt, ir atrasts spārnots pamats, ka piespiedu tiesiskās attiecības nodibinātas „uz likuma pamata”. Kas tas par likumu, ar kādu nolūku ieprogrammēts šāds izdomājums?

Zemes piespiedu nomas attiecības nosaka speciālie likumi – par privatizāciju un zemes reformu, un Civillikums

Tā, piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 25.februāra spriedums lietā Nr. SKC – 71, motivācijas daļā atsaucas uz likumu „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” un izdara spārnotu „pamatojumu”, un saka, ka šī 14.panta pirmās daļas 1.-4.punktā paredzētajos gadījumos ēkas (būves) īpašnieks lieto citai personai piederošu zemesgabalu vai tā daļu, pamatojoties uz likumu.

Senāts turpina, ka zemes lietošanas tiesības starp ēkas (būves) īpašnieku un zemesgabala īpašnieku likumā regulētas kā (piespiedu) nomas attiecības, ir pamats atzinumam, ka tām ir tikai nosacīta līdzība ar līgumiskām attiecībām, jo būtībā šīs attiecības ir likumiskas. Diemžēl ne uz kādu līdzību likums nav norādījis, tātad klajš izdomājums.

Paanalizēsim, ko nozīmē vārdi – īpašuma iegūšana uz likuma pamata, kad attiecības ir likumiskas

Jā, visus īpašumus iegūst uz likuma pamata, bet kurā reizē uz kura likuma? Noskaidrojam. Šī likuma 14.pants saka, lasām: Civillikuma 968. un 973.panta noteikumi nav piemērojami un ēkas (būves) vai augļu dārzi (koki) līdz to apvienošanai vienā īpašumā ar zemi ir uzskatāmi par patstāvīgu īpašuma objektu.

 Šī norma nosaka vienīgi šādu dalītu īpašumu juridisko statusu un šādas iespējas, ka būve un zeme var pastāvēt kā atsevišķs īpašums un ne par mata tiesu nerisina mājas un zemes īpašnieka tiesiskās attiecības.

Uz šī likuma 14.panta pamata zemi nevar ierakstīt zemesgrāmatā, jo tas nenosaka konkrētu zemes subjektu un tā tiesisko attiecību rašanos, proti, šī likuma norma nav materializēta.

Klasiskā izpratnē "uz likuma pamata" var attiekties gadījumi, kad uz likuma pamata atsavina īpašumu par labu kādam konkrētam īpašniekam un to nodod lietošanai īpašumā - pašvaldībai, valstij, dzelzceļa būvei, ebrejiem, sabiedriskai organizācijai utt.

 Mūsu, piespiedu nomas gadījumos zemes īpašumu iegūst arī uz likuma pamata, bet tikai tad, kad valsts vai pašvaldības institūcija šādas tiesības piešķir - uz zemes reformas likuma, denacionalizācijas vai privatizācijas likuma pamata vai to reģistrē uz pirkuma, dāvinājuma līguma pamata.

Lasām likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4.panta 5.daļu, kurā teikts, ka, ja zemes un apbūves īpašnieki ir dažādi (likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" 14. panta pirmā daļa), viņu savstarpējās attiecības regulējamas saskaņā ar šā likuma 12. pantu. Attiecībās, kuras minētais pants neregulē, piemērojami Civillikuma noteikumi. Lūk, te pretēja atbilde AT Senāta apgalvojumiem, kas tikko bija citēti.

Jautājums AT Senātam: vai ir tiesiski apiet šīs speciālā likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētas” minētā 4.panta 5.daļu? Tajā skaitā 12.panta 21 punkta normu, kas nosaka, ka, ja uz šā panta otrajā daļā minētās zemes atrodas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, zemes nomas maksu nosaka, pusēm rakstveidā vienojoties. Ja puses nevar vienoties, zemes nomas maksa nosakāma 6 procenti gadā no zemes kadastrālās vērtības.

Tāpat likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta 1.daļas 3.punkts nosaka, ka privatizētā objekta īpašnieka (turpmāk arī — dzīvokļa īpašnieks) pienākums ir slēgt zemes nomas līgumu vai pilnvarot dzīvojamās mājas pārvaldītāju un apsaimniekotāju slēgt zemes nomas līgumu ar tā zemes gabala īpašnieku — fizisko vai juridisko personu —, uz kura atrodas privatizētais objekts. Bet šo normu mājas dzīvokļu kopība var realizēt tikai tad, kad pie viņiem vai pie mājas pārvaldnieka ierodas zemes īpašnieks ar īpašuma tiesību pierādošu dokumentu – zemesgrāmatas apliecību. Pretējā gadījumā, tas ir, kad zemes īpašnieks nevēlas slēgt nomas līgumu, slēpjas, kur dzīvokļu īpašnieki lai viņu meklē? Viņa pirkuma līgums ir komercnoslēpums!

Turklāt tiesas nav tiesiskas spriest tiesu, apiet likuma 54.panta 1.daļu, kas nosaka, citēju: zemes gabala īpašniekam ir pienākums noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku. Zemes nomas līgumu slēdz par tā zemes gabala lietošanu, ko pašvaldības dome vai tās pilnvarota institūcija, vai valsts akciju sabiedrība "Privatizācijas aģentūra" noteikusi kā dzīvojamai mājai funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu.

Lasot šos tiesu spriedumu citējumus, nonākam pie atzinuma, ka tiesu spriedumos un prasījumos minēto likumu normas, lietojot tautas terminoloģiju, tiek piesmietas – mēs, tiesas, izdomājām, ka nekāda rakstveida vienošanās nav vajadzīga, lai valda anarhija, kad izdomās zemes „baltais barons” prasīt maksu, un no kā grib – vai no pārvaldnieka (apsaimniekotāja), vai no bankrotējuša apsaimniekotāja, vai no viena un otra, vai dubultā apmērā, izdomās augstāko procentu, kādu zemes īpašniekam labpatīkas noteikt, lai nāk pie mums uz tiesu un prasa, mēs apstiprināsim, piedzīsim maksu!

Tātad, arī likumā minētie 6 % gadā nevar tikt tulkoti savādāk, ka tos var noteikt tikai no brīža, kad tiek noslēgta vienošanās vai iesniegta prasība tiesā par nomas līguma apstiprināšanu un noteikusi tiesa. Norma neparedz arī maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu, jo ne tiesai, ne prasītājam nav pamata izdomāt to, kas nav likumā.

Mūsuprāt, vairākas tiesas šādu procesu gadījumos pārkāpj taisnīgas tiesas principu, dzīvokļu īpašniekiem liedz tiesības uz attiecību noregulējumu, liedz izmantot zemes nomas tiesības Civillikuma noteiktajā kārtībā

Paskatīsimies, kā lemj šajos gadījumos Rīgas apgabaltiesa. Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija.2016.gadā sprieduma lietā Nr. C30524515 raksta, ka „starp zemes īpašniekiem un ēkas dzīvokļu īpašniekiem, tostarp, atbildētāju, pastāv zemes likumiskās (piespiedu) nomas tiesiskās attiecības, kuras regulē likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta 2. 1 daļa un likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. un 54.pants, kur abas līguma būtiskās sastāvdaļas ir noteiktas – nomas maksa ar likumu un nomājamā platība ar administratīvo aktu, bet rakstveida līguma noslēgšana pušu starpā nav nepieciešama, jo likumiskā (piespiedu) noma pastāv bez pušu gribas izteikuma un bez parakstītiem līgumiem (sal. sk. Senāta lietas SKC-71/2009 un SKC-43/2011, K. Torgāns, Saistību tiesības, TNA, R., 2014, 347. lpp.”).

Nu, tālāk nav, kur iet, pilna anarhija, ko noteicis AT Senāts un tā turpina citas tiesas.

Atrodam, ka Rīgas apgabaltiesa, atsaucoties uz šeit piesauktiem AT Senāta spriedumiem, speciālā likumu par dzīvojamo māju privatizāciju normas pasludina: vērtējiet kā gribiet – tās tiesām nav saistošas, uzskatāmas par nevajadzīgām, aplamām, tās nekas, ja likums nosaka pienākumu rakstveidā slēgt nomas līgumu.

Vai AT Senāts un Apgabaltiesa var nostāties virs likuma minētajām zemes reformas un privatizācijas likuma 50. un 54. panta prasībām par rakstveida līguma slēgšanu un ļaut zemes īpašniekam slēpt pirmpirkuma tiesības no dzīvokļu īpašniekiem vai citu apšaubāmu iemeslu dēļ? Šādi spriedumi ir jāpārsūdz Eiropas Cilvēktiesību tiesā!

Tātad AT Senāts zemes īpašniekiem piešķir tiesības, ja vajadzīgs, gadiem ilgi blēdīties vai slēpt pirmpirkuma tiesības pārkāpumus. Tiesas ļauj turēt neziņā simtiem tūkstošu cilvēku par nomas maksu un zemes lielumu, ļauj terorizēt dzīvokļu īpašniekus ar maksājumu aprēķiniem par iepriekšējiem gadiem un zemes gabala kadastrālo vērtību viltīgi izrēķinot no kopējās platības, pat gadījumos, kad „funkcionāli nepieciešamo zemes gabalu” nav noteikusi pašvaldība, zemes, kas vienlaicīgi atrodas citu māju un ražošanas objektu lietojumā, var organizēt pārvaldnieku maksātnespēju un vērsties par nomas maksas pieprasījumu no dzīvokļu īpašniekiem dubultā apmērā, ja apsaimniekotājs iemaksāto naudu nav pārskaitījis, organizēt pēc vajadzības citas shēmas.

Turpinājums sekos.

* Denacionalizēto māju īrnieku tiesību biedrības „Ausma” valdes loceklis

Novērtē šo rakstu:

35
1