Iesaki rakstu:

Jāsaka, ka Francijas prezidenta Makrona pēdējo nedēļu paziņojumi attiecībā uz iespējamo spēku izvietošanu Ukrainā, kā arī vārdu apmaiņa ar Putinu par iespēju pielietot kodolieročus mainīja manu viedokli par Makrona kungu. Šis Francijas prezidenta paziņojums ir būtisks pagrieziens (ja tas būs noturīgs) Eiropas un kopumā Rietumu līdzšinējā politikā, kas pārsvarā ir bijusi mērķēta uz izvairīšanos no tiešas konfrontācijas ar Krieviju.

Tāpat kā 1990.gadā neviens negribēja PSRS sabrukumu, tāpat arī tagad Rietumvalstis nevēlas nestabilitāti Krievijā, jo baidās, ka, sabrūkot Krievijai, zudīs kontrole pār milzīgo Krievijas kodolarsenālu. 

Šo ļoti labi saprot Krievija un tādēļ arī uzvedas kā bandīts Latgalītes tirgū deviņdesmittajos, cerot ar plikiem draudiem un dūru vicināšanu panākt savus politiskos mērķus.

Mēģināšu izskaidrot, kādēļ Makrona kunga pēdējie paziņojumi ir tik būtiski, un šai kontekstā paanalizēt iespējamo Eiropas stratēģiju iepretim Ukrainai un Krievijai.

1. Kopumā esošais starptautiskais fons nav ļoti pozitīvs Eiropai. Krievija ir atguvusi stratēģisko iniciatīvu un sākusi psiholoģisko un informatīvo uzbrukumu visos virzienos. Tāpat arī tā frontē sāk gūt zināmus taktiskus panākumus, jo Ukraina izjūt munīcijas trūkumu. Savukārt ASV iesaiste gan Ukrainā, gan Izraēlā iekšpolitisko procesu dēļ ir paralizēta, un, ja šīs izolacionisma tendences ASV turpināsies, Eiropa var būt situācijā, kad tai jātiek galā ar Krieviju vienai pašai vai ar ierobežotu ASV atbalstu.

2. Makrona kunga paziņojums faktiski atvēra jaunu politiku iepretim Krievijai un tās karam Ukrainā – stratēģisko nenoteiktību. Lai arī netika pateikts, kā konkrēti, bet tika pieļauta iespēja ievest NATO valstu spēkus Ukrainā, un, kas vēl būtiskāk, Francijas prezidents uz Putina kodoldraudiem atgādināja, ka Francijai arī ir kodolieroči. Ja līdz šim Krievijai bija skaidrs, ka NATO valstis, lai arī piegādā ieročus, nevēlas tiešu militāru konfrontāciju, tad Makrona paziņojumi vismaz vārdos mainīja situāciju.

Vienlaicīgi jāatceras, ka, neskatoties uz kareivīgo retoriku, esošajā situācijā Krievija nevēlas nonākt tiešā militārā konfrontācijā ar NATO. 

3. Stratēģiskās nenoteiktības piemēru ir pietiekoši daudz. Sākot no ASV politikas pret Taivānu, kur ASV ir atstājusi neskaidru jautājumu par to, kā tad tā varētu iesaistīties Taivānas aizsardzībā Ķīnas uzbrukuma gadījumā, NATO kodolpolitikas Aukstā kara laikā, kad netika izslēgta iespēja pirmajiem lietot kodolieročus konvencionāla pārspēka no PSRS puses gadījumā. Taču šī nenoteiktības politika nevar būt blefs, tai ir jābūt balstītai uz reālām spējām un gribu vajadzības gadījumā pielietot tās. Jo pretiniekam ir jānotic, lai viņš turpinātu izvairīties no provocējošām darbībām.

4. Ņemot vērā šīs Francijas prezidenta radītās izmaiņas, manuprāt, ir laiks sākt detalizētāku diskusiju par Eiropas mērķiem attiecībā pret Krieviju un karu Ukrainā, jo līdz šim definētais – Ukrainai ir jāuzvar, bet Krievijai jāzaudē, ir pārāk vispārīgs un īsti nepasaka, kā tad mēs to gatavojamies panākt?

Raugoties no pašreizējās situācijas, Eiropai ir izvēle starp ļoti sliktiem un sliktiem nākotnes scenārijiem: Ukraina zaudē, Krievija iet tālāk; karš ieilgst, prasa lielus līdzekļus no Eiropas; karš tiek iesaldēts, Krievija atgūstas un ķeras klāt Eiropai utt. 

Bez tā, ka visos scenārijos Eiropai jāgatavojas karam, jāņem vērā kara Ukrainā ietekme uz Eiropas valstu ekonomikām un izmaksām, lai nodrošinātu Ukrainu ar ieročiem. Jo ilgāks būs karš, jo jārēķinās ar lielākām izmaksām un ietekmi uz sabiedrību. Tādēļ, iespējams, prezidents Makrons ir pavēris iespēju paskatīties, vai nevaram ieņemt daudz proaktīvāku nostāju.

5. Šai kontekstā ir vairākas lietas, par ko būtu jādomā, veidojot Eiropas stratēģiju pret Krieviju un karu Ukrainā:

5.1. svarīgākais pašlaik ir nodrošināt Ukrainas spēkus ar munīciju un bruņojumu, jo diezgan bezjēdzīgi ir runāt par NATO valstu spēku nosūtīšanu uz Ukrainu laikā, kad ukraiņi zaudē teritorijas ne jau spēku, bet gan munīcijas trūkuma dēļ. Un šeit ir paralēli jāceļ arī Eiropas ražošanas jaudas.

5.2. solīt NATO valstu spēku ievešanu Ukrainā ir jēga, pasakot, ka tā būs pretdarbība pret Krievijas konkrētām tālākās agresijas izpausmēm. Tikai šādā veidā darbojas atturēšana, jo mēs paziņojam, ka esam gatavi eskalēt situāciju, ja Krievija turpina eskalāciju no savas puses.

5.3. NATO valstu spēku izvietošanai Ukrainā ir jēga divos gadījumos – izvietojot vienības, kas atbrīvo ukraiņu vienības, piemēram, uz Ukrainas un Baltkrievijas robežas, vai arī izvietotojot atbalsta vienības, kas piešķir jaunas spējas Ukrainas bruņotiem spēkiem. Piemēram, iznīcinātāju apkopes personāls utt.

Katrā ziņā gadījumā, ja sāk piepildīties sliktākais scenārijs un Krievija sāk gūt panākumus frontē, tad Eiropa gribot vai negribot būs stratēģiskas izvēles priekšā, vai iesaistīties daudz tiešāk Ukrainā, kamēr Krievija vēl kopumā ir vāja, vai arī gaidīt un ļaut Krievijai atgūties un atjaunot savas spējas.

Prezidenta Makrona paziņojumi paver jaunas politikas iespēju, bet cerēsim, ka tie nebūs tikai tukši vārdi.