Menu
Pilnā versija
Foto

Reforma jeb metastāzes apmīļošana

Arturs Priedītis · 26.01.2018. · Komentāri (24)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Uzdot jautājumu ir Latvijas katra iedzīvotāja pienākums. Bērnu vecāku un mazbērnu vecvecāku obligāts pienākums. Savukārt jautājuma adresātam obligāti ir jāsniedz izsmeļoša atbilde. Jautājuma adresāts ir Ministru kabinets.

Ārkārtīgi svarīgais jautājums ir šāds: „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?” Noteikti iederas papildjautājumi: „Kas epohāls ir noticis Latvijā, ja ir nepieciešams radikāli pārveidot skolotāju sagatavošanu?”; „Kas liecina par līdzšinējās skolotāju sagatavošanas neatbilstību dzīves vajadzībām?”

Valdošā kliķe ir izdomājusi jaunu pārbaudījumu Latvijas iedzīvotājiem – kardināli mainīt skolotāju sagatavošanu. Tas noteikti var būt vēl sāpīgāks pārbaudījums nekā „e-veselības” sistēmas piespiedu ieviešana, ko var atzīt par nacionālo noziegumu.

No skolotājiem ir atkarīga tautas tagadne un nākotne. To katrs saprot. Šo tēzi nav nepieciešams komentēt. Sagandējot pamatizglītību un vidējo izglītību, tiek veikts šausmīgs nacionālais noziegums. Tā ļaunās sekas nav iespējams prognozēt. Turklāt mums ir drūma pieredze izglītības reformēšanā un zinātnes reformēšanā. Vārds „reforma” pie mums neizraisa priecīgas emocijas. Līdz šim „reformas” ir bijušas kārtējā bezjēdzīgi enerģiskā ministra un ministrijas bezjēdzīgi enerģisko kiopiešu metastāzes apmīļošana. Nekas vairāk. Vaļņu ielas atbildīgo darboņu pauros laiku pa laikam sabiezē jaunizveidojies slimības perēklis (metastāze), kas nekavējoties tiek apmīļots ar stulbu „reformu”.

LR nav normāla valsts. Tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkst aizmirst. Latvijā tagad ir krimināli oligarhisks režīms ar noziegumu brīvības atļautu masveida zagšanu. Zagšana sākas jau ar Rīgas pils „orgāniem”. Valdošās kliķes apziņā un sabiedrības lielas daļas apziņā visdārgākā vērtība ir nauda. Tāpēc katras „reformas” galvenais mērķis ir sadalīt miljonus, bet nevis izdarīt kaut ko labu tautai un tās kultūrai. „Reformas” ir novedušas pat pie attiecīgās reformētas sfēras sabrukuma, kā tas ir noticis ar zinātni. Žēli smilkstošās zinātnes paliekas ir smeldzošs pierādījums „reformu” drausmīgajam iznākumam.

Saprotams, izglītībā reformas ir nepieciešamas, un tās ir bijušas Latvijas vēsturē. Reformas nepieciešamības faktori ir dažādi. Svarīgs faktors ir eksistenciālā nepieciešamība. Palielinoties iedzīvotāju skaitam, nākas modernizēt (padarīt ekstensīvu) eksistences līdzekļu ieguvi. Tiek izdomāta un ieviesta ražošanā jauna tehnika. Tas savukārt izraisa nepieciešamību paaugstināt cilvēku izglītības līmeni. Tāpēc nākas reformēt izglītības sistēmu. Pēckara industralizācijas gados par to liecina pāreja no obligātās pamatizglītības uz obligāto vidējo izglītību, no kā mūsu saprātīgās brīvvalsts „politiķi” tūlīt atteicās pēc PSRS sabrukuma, acīmredzot uzskatot, ka Latvijas Republikā cilvēciskai eksistencei pietiek ar pamatizglītību. Faktiski tā izrādījās taisnība, jo tika steidzīgi likvidēta visa veida industriālā ražošana. Izglītoti cilvēki nav vajadzīgi. Latvijas iedzīvotājus ar lielu prieku eksistenciāli apgādā citas zemes, iegūto peļņu novirzot savas tautas labklājībai un tajā skaitā izglītībai.

Populārs faktors izglītības reformēšanai mēdz būt sociāli humānie apsvērumi, vēloties kāpināt tautas attīstības līmeni. Tādā gadījumā tiek ieviesta bezmaksas izglītība, celtas jaunas skolas, gatavoti skolotāji, izdotas mācību grāmatas utt. Jaunā latviešu tauta to intensīvi piedzīvoja XIX gadsimtā, kad vācbalti speciāli pievērsās latviešu garīgajai attīstībai.

Normālas valsts politiskā elite izglītības reformēšanai tradicionāli pievēršas noteiktos apstākļos. Tas notiek tad, kad izglītība vairs neapmierina valsts vispārējās vajadzības. Ideoloģiski to rezumē lozungā „Izglītība neatbilst laikmeta prasībām”. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība spēcinātu valsti ekonomiski, militāri, demogrāfiski. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība cementētu sabiedrisko apziņu, stimulētu zinātniski tehnisko domu, nodrošinātu valsts intelektuālo pašpietiekamību, lai nevajadzētu importēt augstas kvalifikācijas speciālistus.

Izglītības atbilstība laikmeta prasībām nebūt vienmēr tiek panākta reformas veidā. Normālos valstiskos apstākļos izglītība modernizējas operatīvā veidā. Tas vispirms notiek augstākajā izglītībā, kas ir valsts izglītības sistēmas lokomotīve.

Procesa shēma ir šāda. Augstskolu docētāji nodarbojas ar zinātni. To viņi dara, tā teikt, laikmeta līmenī. Ar augstskolu docētāju zinātniskajiem sasniegumiem tiek operatīvi iepazīstināti ne tikai studenti, bet arī priekšmetu skolotāji. Izglītības ierēdņu pienākums ir palīdzēt priekšmetu skolotājiem apgūt jaunākās zinātniskās atziņas, kuras ir jāizmanto mācību stundās. Rezultātā izglītības saturs operatīvi papildinās ar jaunāko vielu. Skola un augtskola nekļūst novecojošu zināšanu muzejs.

Nav noliedzams, tā tas notiek arī Latvijā. Izglītības ierēdņi veic noteiktu metodisko darbu ar skolotājiem. Piemēram, tādā mācību priekšmetā kā „Kulturoloģija” tas tiek veiks teicamā līmenī. Latvijā tik tikko minētajā shēmā vājākais posms noteikti ir augstskolu docētāju niecīgais zinātniskais devums. Mums ir „akadēmijas” vispār bez zinātnes. Viskošāk tas attiecas uz privātajām augstākās izglītības dokumentu tirgotavām.

Bet tagad konkrēti par jauno „reformu”.

2018.gada 9.janvārī MK sēdē tika apstiprināts Izglītības un zinātnes informatīvais ziņojums „Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”. Valdošā kliķe ir atbalstījusi gaidāmo „reformu”. Valdība deva atļauju „reformai”. Tātad MK ir jāuzņemas visa atbildība par „reformas” nepieciešamību un rezultātu.

Ar izglītību patiesi dziļi saistītiem un domājošiem cilvēkiem (ne tikai Latvijā) jau sen ir alerģija pret „kompetencēs balstīto izglītību”. Jau labu laiku absurdais formulējums pie mums ir ievazāts no t.s. Boloņas procesa neoliberāli šarlatānās terminoloģijas. Tikai garīgi nepilnīgas būtnes var uzskatīt, ka cilvēces vēsturē ir bijusi nekompetencē balstīta izglītība. Izglītība bez kompetences ir nonsenss. Jebkura izglītība ir visdažādākās kompetences avots. Ja tas tā nav, tad tā nav izglītība, bet tā ir antiizglītība, par kuru cilvēces vēsture klusē. Uz planētas nav bijusi izglītība kā kompetences noliedzēja un iznīcinātāja. Tāpēc salikums „kompetencēs balstīta izglītība” ir dumja ākstība. To izplata pedagoģijas un izglītības pseidoteorētiķi, par kuru trūkumu neoliberālā un postmodernistiskā Eiropas Savienība nevar žēloties. LR nav un nevēlas būt patstāvīga valsts. Pie mums izglītības politiku nosaka Brisele, kurā smird „Boloņas process”. Konfederācijas kopējā smirdoņa ir jūtama arī Latvijā. Vissmirdīgākā vieta ir Vaļņu ielā Nr.2.

„Reformas” īstais mērķis iezaigojas MK protokollēmumā: „Pieņemt zināšanai, ka pedagogu izglītības attīstības veicināšanai no Eiropas Savienības struktūrfondu 2014.-2020.gada plānošanas perioda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" prioritārā virziena "Izglītība, prasmes un mūžizglītība" plānotā kopējā attiecināmā finansējuma plānots novirzīt 10 000 000 euro, tai skaitā 3 000 000 euro no 8.2.1. specifiskā atbalsta mērķa “Samazināt studiju programmu fragmentāciju un stiprināt resursu koplietošanu”  kopējā attiecināmā finansējuma; 4 000 000 euro no 8.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Stiprināt augstākās izglītības institūciju akadēmisko personālu stratēģiskās specializācijas jomās” kopējā attiecināmā finansējuma un 3 000 000 euro no 8.2.3. specifiskā atbalsta mērķa “Nodrošināt labāku pārvaldību augstākās izglītības institūcijās” kopējā attiecināmā finansējuma.”

Neapšaubāmi, atkal pirmajā vietā ir miljonu sadalīšana, bet nevis dzīves īstenības diktēta vajadzība. Valdošā kliķe naudas sadalīšanas dēļ ir gatava pastrādāt nacionālo noziegumu, pilnīgi saduļķojot tautas izglītību.

Vaļņu ielā sagatavotais informatīvais ziņojums nesniedz atbildi uz ārkārtīgi svarīgo jautājumu „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?”. Ziņojumā nekas neliecina par jaunas paradigmas nepieciešamību skolotāju sagatavošanā. Jaunums reāli būs tikai tas, ka „līdz šim īstenoto pedagogu sagatavošanas 55 studiju programmu vietā” tiks izstrādātas „23 pedagogu izglītības studiju” programmas. Ministrijas velme to pasniegt kā grandiozu jaunumu patiesībā ir sabiedrības un valdošās kliķes maldināšana, paļaujoties uz „tautas” un „politiķu” nezināšanu un vienaldzību.

Taču ziņojumam ir noteikta vērtība. Ziņojums griezīgi liecina par nepieciešamību pieskaņoties tautas bojāejai – izmiršanai, novecošanai un Latvijas pamešanai. Skolu skaits strauji samazinās. Loģiski, ka tam jāpiemēro skolotāju sagatavošanas apjoms, jo konsekventi samazinās nepieciešamo skolotāju skaits. Turpmāk mazajās skoliņās skolotājiem jāļauj pasniegt daudzus priekšmetus, lai nopelnītu maizi.

Ziņojums faktiski ir valdošās kliķes noziedzīgi destruktīvās nacionālās politikas kvintesence, rezumējot tautas bojāejas ietekmi uz izglītības sistēmu. Ziņojumā vajadzēja godīgi raksturot bēdīgo stāvokli, bet nevis nesakarīgi blādīties par „konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanu Latvijā”. Katram saprātīgam ziņojuma lasītājam ir skaidrs, ka tas viss, ko kā smagās radošās mokās izdomātu jaunumu pasniedz ministrija, bija vienmēr jau agrāk. Tikai dulls cilvēks var ticēt, ka līdz šim izglītība negribēja būt laba (ziņojumā – „kvalitatīva”) un kāds pie mums apzināti gatavoja sliktus skolotājus.

Tukša un idiotiski manierīga ir norāde: „Pašreiz Latvijas izglītības sistēmā tiek īstenota vispārējās izglītības satura reforma, pārejot uz mūsdienīgas lietpratības (!?) izglītību, kas izvirza konceptuāli citas prasības jauno pedagogu sagatavošanā, kā arī esošo pedagogu profesionālajai pilnveidei darbam ar jauno izglītības saturu. Mūsdienīgas lietpratības izglītība ir vērsta uz cilvēka rīcībspējai (!?) nepieciešamo pamatkompetenču (!?) un caurviju kompetenču (!?) attīstību, nodrošinot kvalitatīvu izglītību visās izglītības pakāpēs (t.i. pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā, vidējā izglītībā un augstākajā izglītībā) un visos izglītības veidos (vispārējā izglītībā, profesionālajā izglītībā un akadēmiskajā izglītībā). Mūsdienīgas lietpratības izglītības veiksmīgas ieviešanas priekšnoteikums ir pedagogu sagatavošana un profesionālās pilnveides iespējas konceptuāli jaunā kvalitātē (!?)”.

Smieklīgi skan skaidrojums: „Latvijas skolās nepieciešami pedagogi, kas par sava darba galveno mērķi redz katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību, nodrošinot viņam kvalitatīvas izglītības iespēju; pedagogi, kas sadarbībā ar citiem kolēģiem prot plānot, efektīvi īstenot, pārraudzīt tādas mācības skolēniem, kas dod viņiem iespējas attīstīt dzīvei 21.gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Jaunās pedagogu izglītības sistēmas centrā tiek liktas sabiedrībai svarīgas vērtības, kas raksturo izcilus pedagogus - atvērtība, sadarbība, līderība, godīgums, valstsgriba, cieņa, un vērtības, kas raksturo izcilas skolas – sadarbība, atbildība, attīstība, uzticamība, drošība.”

Pēc tādas uzjautrinošas tirādes pat neērti ir jautāt: „Vai tad Latvijā līdz šim bija savādāk un skolotāji par darba galveno mērķi neatzina katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību?”.

Uzjautrinoši skan turpmākie uzdevumi skolotāju sagatavošanā: „Jauno studiju programmu saturā ir jāintegrē mūsdienu zinātnes principu (!?) un nozares terminoloģijas lietošanas kultūras (!?) jautājumi, lai topošo pedagogu zināšanas un prasmes būtu piemērotas ne tikai dažādu tematu mācīšanā, t.sk. interešu izglītībā (!?), bet arī patstāvīgai un kritiskai jauno zināšanu piesaistei nākotnē. [..] jaunajās studiju programmās ir jānodrošina, ka jaunie pedagogi apgūst digitālo pratību un medijpratību (!?), attīstot šīs prasmes caur tiešo pieredzi (!?) mācību procesā, nevis kā atsevišķu kursu studiju programmas ietvaros.”

Principā smieklīgās tirādes ir sava veida šodienas skolotāju apvainošana. Ministrijas skatījumā šodienas skolotāji ir neglābjami stagnāti. Viņi nav spējīgi izmantot jaunas zināšanas, nevēlas mācīties. Viņi neprot lasīt avīzes, skatīties TV, klausīties radio. Proti, viņiem nav „mēdijpratība”. Protams, viņiem nav arī „digitālā pratība”.

Necienīga ir frāze: „[..] pašreiz skolās strādā aptuveni 30% pedagogi pirms pensijas un pensijas vecumā. Tas nozīmē, ka tuvāko 8-10 gadu laikā ir jānotiek šīs kohortas (!?) nomaiņai, savukārt tālākā perspektīvā paaudžu nomaiņa notiks pakāpeniskāk un pieprasījums pēc jauno pedagogu sagatavošanas samazināsies”.

Svešvārdam „kohorta” visbiežāk ir izsmējīga jēga, apsaukājot kādu cieši saliedētu cilvēku grupu. Latvijā par kohortu var apsaukāt valdošo kliķi, Lielo Bandu un citas cieši saliedētas zagļu bandas. Kā kohortu var vērtēt Vaļņu ielas „reformu” kroplos fanātus.

Novērtē šo rakstu:

0
0