Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Patstāvīgi strādājot ar oligarhu krimināllietas un operatīvās lietas materiāliem, esmu guvis pārliecību, ka pieņēmumi par valsts sagrābšanas mēģinājumiem Latvijā apstiprinās. KNAB ir radījis ļoti apjomīgu lietu, kurā ir atrodami materiāli, kas apstiprina aizdomas par noziedzīgiem nodarījumiem un nepārprotami norāda uz politisko korupciju un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

Vienlaikus tagad parlamentārās izmeklēšanas laikā ir atklājies, ka ne visi cilvēki, kuru rīcībā bija izmeklēšanai svarīga informācija un kuru liecības varētu palīdzēt noziegumu pierādīšanā, tika identificēti un nopratināti KNAB izmeklēšanas laikā. Diemžēl izmeklētāji nav izmantojuši visas iespējas iegūt papildu pierādījumus.

Valsts sagrābšana nav Krimināllikumā ierakstīts jēdziens, tomēr tā ir saistīta ar vairākām darbībām, kas ir krimināli sodāmas, un krimināllietas un operatīvās lietas materiālos ir atrodamas pietiekami skaidras norādes uz izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Šobrīd normatīvie akti neļauj publiskot atsevišķus krimināllietu materiālus pēc lietu izbeigšanas, tomēr ir acīmredzams, ka vairāku dokumentu publiskošana ir sabiedrības interesēs, jo sevišķi, ņemot vērā, ka virkne no “Oligarhu lietā” iesaistītiem politiķiem ir politikā joprojām aktīvi un turpina pieņemt lēmumus par publisko līdzekļu sadali un apsaimniekošanu. Šī lieta nav tikai saistīta ar sešus gadus seniem notikumiem – tā ir saistīta arī ar mūsdienu valsts pārvaldi.

Vērtējot KNAB izmeklēšanas gaitu, kas nav novedusi pie lietas nodošanas tiesai, ir acīmredzams, ka viens no trūkumiem bija tas, ka sadarbība starp tiesībsargājošām iestādēm nav pietiekami efektīva. Arī sadarbība ar citām valsts institūcijām, kas varētu sniegt atbalstu izmeklēšanā, piemēram, Valsts kontroli, kas konkrētās lietas izmeklēšanas gadījumā vairākkārtīgi atteica sniegt palīdzību KNABam, ir bijusi zemā līmenī un neveicināja izmeklēšanas procesu.

Gan publicētās “Rīdzenes sarunas”, gan parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbā izgaismotie jautājumi ir nozīmīgi sabiedrībai – tie skaidri norāda, kā šodien Latvijā tiek kārtoti politiskie procesi un kurš to dara.

 Latvijā vairākus medijus ietekmē cilvēki, kas cenšas gūt personisku labumu uz sabiedrības rēķina, līdz ar to šie mediji nesniedz sabiedrībai objektīvu informāciju par valstī notiekošajiem procesiem. Tas rada riskus, ka iedzīvotāji var akceptēt valsts sagrābšanas procesus ilgtermiņā. Uzsveru – valsts sagrābšana ilgtermiņā ir iespējama tikai tad, ja sabiedrība caur vēlēšanām nodrošina negodprātīgiem politiķiem iespējas ietekmēt saimnieciskās un politiskās norises.

Pastāv risks, ka demokrātija var kļūt par čaulu un sabiedrība oligarhu interesēs strādājošu mediju ietekmē vēlēšanās izvēlēsies tādus politiķus, kas darbojas nevis sabiedrības, bet savās merkantilās interesēs.

Visbeidzot, daži vārdi par līdzšinējo Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu

Manuprāt, parlamentārās izmeklēšanas komisija līdz šim nav pietiekami fokusējusies uz tai doto uzdevumu izpildi. Gan atsevišķu komisijas ekspertu, gan dažu uzaicināto personu paustais komisijas sēdēs virza komisijas uzmanību prom no Saeimas doto uzdevumu izpildes. Pārāk bieži personu iztaujāšanas pārvēršas par bezjēdzīgām diskusijām un nenonāk līdz valsts sagrābšanas pazīmju identificēšanai un izmeklēšanai.

Jautājums par Satversmes apdraudētību izgaismoja komisijas nespēju piesaistīt atzītus konstitucionālo tiesību ekspertus, bet tā vietā, lai atliktu šī jautājuma izskatīšanu līdz laikam, kad šie eksperti varētu piedalīties, tika ieplānots aicināt citus juristus, kuri šobrīd ir samērā tālu no konstitucionālo tiesību problemātikas. Arī “Rīdzenes sarunās” iesaistīto vai pieminēto personu iztaujāšana līdz šim nav devusi ieguldījumu komisijas mērķu sasniegšanu, piemēram, Ainārs Šlesers tā arī nesniedza atbildes uz komisiju interesējošajiem jautājumiem.

Komisijas darbā ir vērojamas lielas problēmas plānošanā. Tālākam periodam darba plānošana iesākās vien tad, kad norādīju, ka komisijai būtu jāuzklausa vismaz vēl 15 cilvēki. Izmeklēšanai svarīgu personu iztaujāšanai ir atlicis ārkārtīgi maz laika, bet šādu personu vēl ir daudz. Iztrūkst komisijas deputātu savstarpējās diskusijas par izmeklēšanas gaitā gūtajām atziņām. Komisijas vadītājas piedāvātais turpmākās iztaujāšanas plāns, ņemot vērā iepriekš notikušo iztaujāšanu pieredzi, nešķiet reālistisks, piemēram, 27.novembra sēdē piedāvāts uzklausīt ne vien Aivaru Lembergu, bet arī Daini Liepiņu, Jāni Dūklavu un Juri Gulbi. Lemberga iztaujāšanai piedāvāts atvēlēt vienu stundu, bet pārējiem pa 30 minūtēm katram. Pie esošās prakses, kad uzaicinātajiem ļauj neierobežoti uzstāties un izpausties, man ir bažas, ka Lembergs ar savu priekšlasījumu varētu neiekļauties visā atvēlētajā laikā, kur nu vēl atbildēt uz deputātu jautājumiem.

Pārpublicēts no kustibapar.lv

Novērtē šo rakstu:

50
46