Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien vienuviet pārpublicē divus konfrontējošus viedokļus saistībā ar dzejnieka Jāņa Rokpeļņa „izlīšanu no čekas maisa” un atzīšanos ziņošanā Valsts drošības komitejai, - dzejnieka Edvīna Raupa un Rakstnieku savienības vadītāja Arno Jundzes skatījumus.

Edvīns Raups: stukači un īsti veči (pārpublicēts no Latvijas Avīzes)

Labi pazīstot dažus ļoti liberāli noskaņotus cilvēkus visās jomās, moralizēt negribas nemaz, taču manā izpratnē kaut kādām demarkācijas līnijām, izejot ielās, jābūt. Savā guļamistabā, lūdzu, sēdi un klauvē pie dēļa vai glaudi papardi, vienalga. Kamēr tas netraucē kaimiņu. Ja sāk traucēt, tad būs vien par kaut ko jāvienojas. Vai jāaprok kaimiņš. Vai sevi.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis, atzīstoties sadarbībā ar padomju režīma represīvo aparātu Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par čeku, labi zināja, ko dara, un to arī visiem skaidri izklāstīja. To, ka stukača arods kopš senseniem laikiem ir ļoti netīrs arods, ko neciena pat darba pasūtītāji. To, ka viņš ir labprātīgi parakstījis aģenta kartīti, jo čekists izskatījies labs cilvēks. To, ka ir sabendējis savu dzīvi un labo vārdu un sevi nīst. Skumji un sāpīgi. Es arī esmu pietiekami ilgi dzīvojis padomju laikā un zinu, par ko ir runa. Par kādām bailēm.

Taču tajā 27. decembra pēcpusdienā, kad internetā izlasīju Jāņa atzīšanos, mani visvairāk satrieca kas cits. Lasot un klausoties dažu savu kolēģu komentārus par šo faktu, es labu brīdi sēdēju kā sastindzis, nespēju noticēt, ka ir divdesmit pirmais gadsimts, Latvijas valsts, kurā komunistu partija aizliegta ar likumu. Īsais kopsavilkums: man stāsta, ka VDK stukačs Jānis Rokpelnis ir īsts vecis, malacis, ka viņš tagad ir labāks… Es ticu, ka dzejnieks Jānis Rokpelnis dažiem ir labs draugs, ka viņš būtu kaut kā jāuzmundrina, bet tā – dēvēt stukaču, kurš atzinies divdesmit gadus par vēlu (arī to viņš pats atzīst, runājot par lustrāciju), par īstu veci, nē, mīlīši, īsts vecis viņš būtu, ja nebūtu parakstījis to liktenīgo kartīti.

Likteņi ir dažādi, un reālpolitikai ir savi nežēlīgi noteikumi. Zinu. Bet astoņdesmitajos gados vairs sen nebija nekādi Staļina laiki, kad par atteikšanos sadarboties šāva nost vai sūtīja uz Sibīriju. Jā, varēja liegt izbraukt uz ārzemēm, varēja likt sprunguļus karjeras izaugsmē un tamlīdzīgi. Bet Jānis šādus aizbildinājumus ne presē, ne televīzijā nemin, viņš vienkārši piekrita stučīt, precīzāk, kā viņš saka, analizēt situāciju rakstnieku vidē. Īsts vecis. Turklāt visus šos noklusētos divdesmit gadus viņš mierīgi varēja turpināt stučīt. Jo stukačam nedrīkst ticēt, to zina katrs bērns. Jebkurš saprotošs tēvs aizrādīs dēlam, kurš atskrējis par kaut ko pasūdzēties, ka stučīt nav labi. Bet, Jānītis, lūk, malacis, un to saka rakstnieku sabiedrisko organizāciju vadītāji, uz kuru pleciem ir arī sava daļa politiskas atbildības par publiski paustiem viedokļiem.

Labi, es piekrītu, ka šī ziņa bija šoks, nebija laika formulēt viedokli, bet tad nu ir jāpasaka arī “B”. Piemēram, šis ir gadījums, kad es gribu zināt, ko par šo faktu domā Latvijas Rakstnieku savienības (RS) valde? Vai tad sadarbībā ar čeku vairs nav nekā nosodāma? Jo citādi rodas iespaids, ka RS tiešām ir bijusi un paliek kārtīga čekas stukaču kalve un viņu aizstāve. Kur gan citur lai čekisti meklē inteliģentus aģentus? Rodas iespaids, ka čekistu, bijušo un esošo, mūsu valstī jo-projām ir nesamērīgi daudz un viņiem ir nesamērīgi liela ietekme uz cilvēku prātiem. Par to mudina domāt kaut vai internetā klīstošā, klasiskā čekistu demagoģijas stilā ieturētā intervija ar SAB bijušo (it kā) darbinieku Arnoldu Babri. Par it kā raganu medībām. Kādas vēl medības, ja cilvēks visu pats izstāsta?! Bet tā ir cita saruna.

Un tad šī atsaukšanās uz draugu būšanu. Šīs bailes pateikt vismaz to pašu, ko pasaka pats Rokpelnis. Lasot komentārus, brīžiem liekas, ka mēs, padomju dzīves produkti un vēlāk bargie padomju režīma kritiķi, pretpadomju saukļu skandētāji barikādēs, esam jau laimīgi aizmirsuši, kas bija čeka, kompartija. Arī astoņdesmito gadu beigās viedokļi dalījās par to, ir vai nav jāstājas kompartijā. Es uzskatīju, ka nav. Kaut gan saprotu arī to, ka bez nacionālajiem komunistiem balsojums par Latvijas neatkarību varēja būt krietni citāds. Taču arī šai padomju sistēmas nogrieznī komunists un VDK aģents nebija viens un tas pats. Pati VDK ieteica nevervēt par aģentiem augsti stāvošus komunistus. Tā būtu tāda kā sava karoga smērēšana.

Nav jau neviens jānolinčo (bet Rokpelnis to ar sevi izdara bez citu palīdzības), iespējams, ka pēc tā saukto maisu atvēršanas rakstnieku vidū tiešām būs gadsimta šoks. Un tad? Vai tad kādam liekas, ka pāreja no vienas politiski ekonomiskas sistēmas uz pilnīgi citu ir tāda gluda pastaiga, patīkama cimdu apgriešana uz otru pusi, ko daudzi komunisti un čekisti arī izmantoja? Es tā nedomāju. Lai radītu tiešām jauna tipa valsti, rūgtas asaras televīzijas kameru priekšā būtu vajadzējis liet ne tikai lieliskajam kolhoza priekšsēdētājam komunistam Albertam Kaulam.

Lidija Doroņina-Lasmane atzīst, ka čekas arhīvos un maisos ir daudz tādu cilvēku, kas neko nav ziņojuši un darījuši čekas labā un pat neapzinās, ka šajā kartotēkā atrodas. Taču tas nav Jāņa Rokpeļņa gadījums. Es piekrītu, ka īstais maisu atvēršanas laiks ir sen nokavēts, taču uzskatu, ka tie ir jāatver – bet ar rūpīgiem komentāriem, citādi nav jēgas. Jo tiešām, ne visi tur ir tādi kā Jānis Rokpelnis.

Un nekāds haoss mūsu valstī neiestāsies un nebūtu iestājies arī deviņdesmitajos, ja, pateicoties lustrācijai, kādu krietnu daļu aģentu un citu čekistu būtu varējuši mierīgu prātu nelaist pie atbildīgiem amatiem, kuros sēžot viegli turpināt vecos sakarus, piemēram, biznesā, ko dažkārt saucam par valsts izzagšanu. Protams, gan toreiz, gan tagad ātri atrastos jauni veiksmīgi karjeristi un imidžmeistari. Latvieši ir talantīgi. Arī Jānis Rokpelnis ir talantīgs, taču šobrīd atrašanās vienā organizācijā ar tādu čekas aģentu, par kādu viņš pats sevi pataisa, manī raisa nepatīkamas sajūtas. Līdzpiederību čekai. Līdzvainu.

Nē, es nevēlos aicināt kādu izslēgt no Rakstnieku savienības, jo pats jēdziens “izslēgt” manī raisa asociācijas ar padomju režīmu, politiku, varu. Ar kaut ko tumšu. Taču no tā gaišāk nekļūst. Tomēr Rakstnieku savienības, organizācijas, kas ir rakstnieku sabiedriskā seja, nevis tās biedru dzeja, viedoklis par oficiāli reģistrētu sadarbību ar čeku gan ir vajadzīgs. Un, ja arī šādu darboņu izrādītos vai puse padomju laiku rakstnieku, pati literatūra no tā nabagāka nekļūst. Taču es ceru, ka Rakstnieku savienība parādīs stāju, īsta veča stāju, kas neapkauno tos cilvēkus, kas cietuši no okupācijas varas un kas pret to cīnījušies.

Vismaz tik daudz. Ir tikai pieklājīgi, tātad morāli atbildīgi, ka atraitne kādu brīdi pasēro, iekams iziet pie nākamā vīra. Puse Austrumvācijas bija šokā, ka otra puse izrādījusies viņu slepenā dienesta aģenti. Toties tagad šiem cilvēkiem – un lielā mērā arī Austrumvācijai (velkot paralēles ar Padomju Latviju) – nav jāmokās dvēseles pārmetumos kā Jānim Rokpelnim. Vismaz ne tik ļoti.

Arno Jundze, Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs: es ceru, ka mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas” (pārpublicēts no Facebook)

Ja jau Edvīns Raups, Baiba Strautmane un citi interesējas, ko Arno Jundze teiks kā LRS priekšsēdētājs VDK maisu jautājumā, tad te ir mana atbilde. Pagari iznāca, piedodiet, bet arī problēma nav mazā.

Edvīn, saki godīgi, vai tu tiešām nezināji, ka Rokpelnis bijis VDK aģents? Viņš taču to simtām reižu ir runājis visos iespējamos tusiņos: ar dzejniekiem, presi, ko tik vēl! Pat es, nedzejnieks, nerakstnieks, kultūras žurnālists to zināju gadus padsmit. To jau sen bija apnicis klausīties. Un vēl romānā uzrakstīja skaidrā tekstā. Saki, kurš čekists gan spētu izturēt Jānis Rokpelnis analītiskos izklāstus, ko viņš vakar pie Kiviča raidījumā stāstīja? Ne jau velti čekists aizgāja no darba orgānos. Bet vecis Jānis ir, jo atzinās, nevis turpināja melot pats sev.

Starp citu, tas dzejnieks, kura vārdā nosaukto biedrību tev ir tas gods vadīt (E. Raups ir Aleksandra Čaka biedrības valdes priekšsēdētājs – red.), Saranskā sadarbojās ar Ārkārtas komiteju (ČēKā, no kuras arī cēlies vārds čeka) un piedalījās Antonova bandu iznīcināšanā. Palasi Silvijas Radzobes grāmatā, kādas dziesmas viņš dziedāja pēc 1945. gada, bet ņem vērā, ka tas ir rakstīts, Čaku mīlot. Patiesība ir krietni neglītāka. Tas pats mēģinājums nogāzt Andreju Upīti no Literatūras institūta direktora krēsla vien bija ko vērts. Un sūdīgās recenzijas un drausmīgie panti… Gan jau esi lasījis un to visu zini. Vienkārši saslēdz šīs atsevišķās epizodes vienotā bildē.

Mēs abi vadām tādas biedrības, kādas vadām. Vai man tagad būtu jārīko raganu medības, kamēr nav pieejami dokumenti, fakti? Vai Čaka biedrība vai Rakstnieku savienība spēs algot profesionālu komisiju, kas to visu izvērtēs, ja arhīvu atvērs? Jūs jau tagad pat ar vienu savu Sašiņu galā nevarat tikt, tāpēc, ka nav dukas aizbraukt uz Krieviju un patiesību noskaidrot.

Man ir 270 biedri, daudz vairāk mūžībā aizgājušu biedru, klasiķu, tautas sirdsapziņu, balto tēvu, par kuriem laikabiedri zina teikt – “ieradās pasākumā viegli iesilis, divu čekistu pavadībā”. Man ir šī slavenā Jāzepa Danovska fotogrāfija, apskaties to Zigmunda Skujiņa rakstos, kur Latvijas un trimdas 80. gadu dzejas elite kopā ar čekistiem draudzīgi smaida pie čekas vasarnīcas sētas. Un ko, piemēram, teikt par Baltvilku (dzejnieks, atdzejotājs Jānis Baltvilks – red.), kuru Rokpelnis pie Kiviča raidījumā pieminēja, kas par polšu kafejnīcā visu čekistam tāpat vien izstāstīja. Vai viņš būtu cienījamāks par formāli darbā pieņemtu ziņotāju. Un, sasodīts, kas tad patiesībā notika ar manu elku Māri Melgalvu?

Varu runāt tikai savā vārdā. Es ceru, ka mēs LRS ar šo problēmu galā tiksim, bet kontekstā ar visu pārējo valsti, jo rakstnieki nav īpašāki par VEF proletāriešiem, LZA pētniekiem, Mākslinieku savienību vai visu augstskolu 2. un 5. nodaļām. Es ceru, ka mēs nerīkosim nekādas Tengiza Abuladzes “Grēku nožēlošanas”, kas reiz jau bija pilnīga nejēdzība, lai uzņemtos visas Latvijas un trimdas tautiešu vainu un atbildību tāpēc, ka sensāciju alkstošiem pikantu izklaižu cienītājiem gribētos kaut ko asu uz brokastlaiku. Ļoti ceru, ka tā pirmām kārtām būs vispirms mūsu organizācijas iekšēja darīšana, nevis publisks realitātes šovs “Lai rakstnieki pamuld un izpērk mūsu grēkus, kamēr mēs taisām biznesu” LV 100 priekšvēlēšanu karuselī.

Šo es esmu pateicis. Vairāk neteikšu. Apsaukājiet mani, kā gribat, esmu pieradis, bet, ja reiz esmu Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, tad man par saviem biedriem ir jāstāv (es nesaku – jāpiesedz), arī tad, ja kādam no viņiem izdevies iekāpt lielā mēslu čupā. Ja tā nebūs, tad ar ko mēs atšķirsimies no PSRS rakstnieku organizācijām, kas savus biedrus denunciēja, kaunināja, stučīja, pieprasīja sodīt ar cietumsodu.

Kas attiecas uz Jāni, pirms Ziemassvētkiem viņš man zvanīja, teica, ka nāks ārā no skapja, un palūdza Elitas tālruņa numuru. Es teicu, ka respektēju viņa izvēli, un man tā joprojām šķiet cienījama, kaut rakstnieki pēc tās atkal iznāk vienīgie grēkāži.

Lai jums visiem laba diena un viela pārdomām, dāmas un kungi!

Novērtē šo rakstu:

26
17