Menu
Pilnā versija
Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Jānis Erlats · 05.08.2017. · Komentāri (26)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies tam iekost pakaļkājās. Ja līderi ieliktu pajūga vidū, tad viņš atteiktos sekot, viņaprāt, necienīgajam radījumam, un visa pajūga kustība tiktu bremzēta.

Šo salīdzinājumu labprāt izmanto līderības akadēmijās, gatavojot jaunos sabiedrības līderus. Jebkuram cilvēkam tas šķiet tik pievilcīgi – iegūstot vajadzīgās zināšanas, viņš kļūtu par sabiedrības līderi. Formula ir tik vienkārša, ka to spēj iemācīties gandrīz ikviens, - jo negatīvāk sabiedrība reaģē uz tavu darbību, jo izcilāks līderis tu esi. Pelēcībai vienmēr ir svarīgi justies piederīgai pie tādas grupas, kura uzskata viņu par līderi, atšķirībā no tiem tur, pārējiem.

Masveida līderības kursi, skolas un pat akadēmijas sāka parādīties 80. gadu beigās. Tie visi bija maksas pakalpojumi, un tam vajadzēja nozīmēt, ka iegūtās zināšanas ir vērtīgas. Precīzāk izsakoties, tās bija specifiskas. Par to varēja spriest pēc pasniedzēju sastāva – augstāko līmeņu lekcijas lasīja personas, kuras pirms tam gatavoja darbiniekus valsts represīvajam aparātam. Zināšanas, kas bija paredzētas tikai zvērestu devušiem cilvēkiem, tika cerīgi un reizē arī vieglprātīgi izkaisītas apkārtējā sabiedrībā.

Attieksme pret līderības jēdzienu sabiedrībā ir pozitīva, tāpēc arī šis jēdziens tika privatizēts. Sabiedrības intereses būtu jāaizstāv inteliģencei, šajā konkrētajā gadījumā filozofiem, taču tas nenotika. Viņiem tika pamests garšīgs kauls – apcere par to, kā īsti ir jāraksta vārds filozofija, - ar burtu z vai s. Kamēr tika domāts par to, kas viņi ir, - dzīvnieku vai gudrības mīļotāji, tikmēr varu valstī pārņēma sofisti. Rezultātā filozofiem vajadzēja iejusties pirms tam apspiesto sofistu ādā un apdomāt, kā spalvu un tikumu nomešanas problemātiku izmantot praktiskajā darbībā.

Dažāda līmeņa līderības sertifikātiem ir nozīme attiecībā pret valsts varu, bet ne vienmēr tiem ir nozīme attiecībā pret pašā sabiedrībā valdošiem likumiem. Jo vairāk valsts varas likumi attālinās no sabiedrības likumiem, jo mazāka kļūst šo sertificēto līderu ietekme sabiedrībā. Ja vara pieņem, ka tehnoloģisku sabiedrību iespējams izveidot par spīti dabas likumiem, tad agri vai vēlu varas procesu virzībai rodas līderu deficīts. Mākslīgi izveidotais pajūgs nekustās uz priekšu nevis tāpēc, ka tas tehniski ir izveidots nepareizs, bet gan tāpēc, ka tajā nav līdera. Nav ņemti vērā likumi, kas nosaka sabiedrības attīstību.

Šķiet, viena no lielākajām Latvijas problēmām ir izpratne par līdera lomu sabiedrībā. Tā ir radusies pārkārtošanās procesu rezultātā un joprojām aktīvi tiek uzturēta mūsdienās. Sabiedrības līderis tiek nesaraujami saistīts ar politiku, veidojot nīčeāniska pārcilvēka tēlu. Tas automātiski noved pie autoritārisma, brīvības ierobežošanas un demokrātiskas iekārtas likvidēšanas. Līderis ir potenciāli bīstams demokrātiskai sistēmai, tāpēc tās uzdevums ir viņu savaldīt un pāraudzināt.

Uzskats, ka līderi būtu jāpāraudzina, lai viņi kalpotu varai, radās līdz ar idejām par tehnoloģiskas sabiedrības izveidošanu. Nīčeāniskais pārcilvēka bubulis bija ideāls arguments šādu darbību veikšanai. Īstenībā dabas radītie līderi tiecas tikai pēc viena mērķa – taisnīguma. Šī tieksme nav atkarība no politiskās sistēmas, kurā viņi dzimuši. Pat visideālākajā sabiedriskā sistēmā dzims cīnītāji par taisnīgumu, jo, pateicoties viņiem, kļūst iespējama sabiedrības attīstība.

Viņi nav radīti tāpēc, lai iegūtu tādu dabā neeksistējušu vērtību kā nauda, viņu uzdevums ir cits, - visas cilvēces attīstība. No malas vērojot, šķiet, ka viņu prasības ir politiskas, taču savas dzīves baudu viņi negūst no varas apziņas pār citiem cilvēkiem. Dabiskos sabiedrības līderus nedrīkst saistīt ar politiku, jo tad neizbēgama ir vilšanās. Līderi ir dzimuši cīņai par taisnīgumu sabiedrības attieksmē pret viņiem, un caur šo cīņu viņi rūpējas par katra atsevišķa cilvēka individuālajām tiesībām sabiedrībā.

No politiskās sistēmas satura ir atkarīga varas attieksme pret līderiem. Ārējā forma var būt vienāda, taču rezultātu nosaka saturs. Dienvidaustrumāzijas valstīs tika ieguldīti lieli līdzekļi, taču to attīstību traucēja korupcija. Par KNAB vadītājiem iecēla ārzemniekus, kuri sarīkoja skaļas politiskas prāvas un pamatīgi izvēdināja varas gaiteņos valdošo politisko gaisotni. Ieguldītie līdzekļi tika atgūti ar uzviju, jo sākās strauja šo valstu ekonomiskā attīstība. Ja valsts mērķis ir gatavot darbaspēku citām valstīm, tad cīņa pret korupciju ir fiktīva, jo par svarīgāko uzdevumu kļūst rūpes par stagnējoša režīma uzturēšanu. Abās sistēmās ārējās formas ir vienādas, taču rezultātu nosaka saturs.

Viena no stagnējoša režīma pazīmēm ir varas attieksme pret sabiedrības dabiskajiem līderiem – taisnības cīnītājiem. Viņi tiek formāli uzklausīti, pēc viņu sūdzībām organizē komisijas, kuras konstatē pārkāpumus, taču bez konkrēto vaininieku sodīšanas. Pašiem taisnības cīnītājiem tiek paziņots, ka viņiem ir zema izturība pret stresu, tāpēc nav pieļaujama viņu turpmākā atrašanās vadošos amatos. Pat vēl vairāk, - tiek ieteikts mainīt profesiju, jo Latvija nav liela, un darbu attiecīgajā profesijā viņi vairs neatradīs.

Latvijas vēsturē ir bijuši piemēri, kad varas pārmērīgā vēlme kalpot ideoloģiskām vēlmēm beigusies ļoti bēdīgi. Viena no lielākajām traģēdijām notika 1950. gadā, kad Daugavā nogrima tvaikonis Majakovskis un dzīvību zaudēja 147 cilvēki. Toreiz Mežaparkā notika stahanoviešu kustības svinības ,un darba rekordu nolēma uzstādīt arī Upju kuģniecības pārvalde – 150 cilvēku vietā atļaujot pārvadāt 250. Traģēdijas cēlonis bija pie piestātnes esošais lielais cilvēku pūlis, kurš nesagaidīja atbraukušo cilvēku izkāpšanu. Piestātnē esošie cilvēki pa vienīgo trapu skrēja pie kases, kas bija ierīkota uz tvaikoņa, nevis piestātnē.

Izmeklēšanā noskaidrojās, ka pirms traģēdijas no darba tika atlaisti vairāki cilvēki, kuri pirms tam bija norādījuši uz nepilnībām piestātnes darbībā. Par šiem pārkāpumiem tika notiesāti tiešie vainīgie – Upju kuģniecības pārvaldes darbinieki. Birokrātiem bija jāizprot sabiedriskās sistēmas uzbūve, par to uzņemoties likumā paredzēto atbildību. Padomju sistēmā taisnības cīnītājus salīdzināja ar baktērijām, kuras pārstrādā atkritumus. No viņiem nāca nepatīkama smaka, jo tos nevarēja izmantot politiskiem mērķiem, taču bez viņiem nebija iedomājama sabiedrības attīstība.

Pārmērīga centība sekot saturam ir arī mūsdienu Latvijas iezīme. Pēc ANO aprēķiniem XXI. gadsimtā vislielākais cilvēku skaita samazinājums ir konstatēts Latvijā, zaudēti 18,2% iedzīvotāji. Pat valstīs, kurās notiek regulāra karadarbība, nav konstatēts tik liels iedzīvotāju zudums. Tas nozīmē, ka šajā gadsimtā latvieši tiek uztverti kā tauta, kura vismazāk ir pelnījusi pārvaldīt savu valsti. Ja turpināsim sekot līdzšinējam varas saturam, tad Eiropa mūs sapratīs, toties nesapratīs pasaule.

Sabiedrības tehnologiem ir skaidrs, ka, KNAB vadītāja amatā ieceļot ārzemnieku, problēma netiks atrisināta. Tas, ko varēja izdarīt gadsimta sākumā, vairs nav iespējams mūsdienās, - pašlaik būtu jānomaina nevis atsevišķi politiķi, bet gan visa politiskā elite. Latvija kļuvusi par unikālu valsti, jo tai ir ne tikai morālas tiesības, bet pat pienākums piedāvāt visradikālākos sabiedrības pārveides modeļus. Ir nokavēts laiks, kad izmaiņas varēja būt kosmētiskas, tagad jau to modeļi ir pieņēmuši jaunas atmodas mērogus.

Nevienam cilvēkam nav patīkami, kad visi sāk skatīties uz viņu un meklēt kļūdas viņa darbībā. Līdzīgi ir arī ar valstīm – to vadītāji cenšas izvairīties no šāda negoda. Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kurā vairs nepastāv tāds jēdziens kā neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Latvijā, salīdzinājumā ar citām Austrumeiropas valstīm, ir ļoti mazs eiroskeptiķu atbalstītāju skaits. Tās ir sekas tam, ka sabiedrība ļoti negatīvi uztver pašu eiroskepticisma vārdu. Padomju valstī sabiedrību nevarēja iekustināt uz pārmaiņām, pirms nebija radīts jauns vārds – pārkārtošanās. Līdzīgi ir arī mūsdienu Latvijā – sabiedrība ir gatava sekot kaut kam vēl vārdā nenosauktam. Atliek tikai šīm vēlmēm dot jaunu, ar pagātnes notikumiem neaptraipītu vārdu, kad process var kļūt par masveidīgu tautas kustību.

Pārkārtošanās ideologi īpašu uzmanību pievērsa jaunatnei. Process aiziešot tad, kad jaunatne pateikšot – mēs to nezinājām. Latvijas izglītības sistēma ir sagatavojusi virtuāli un humanitāri domājošu paaudzi, kurai trūkst eksaktās zināšanas. Pietiktu ar nelielu informācijas vilni, kuras patiesumu apstiprinātu vidējā un vecākā paaudze, un jaunajā paaudzē varētu notikt radikāla uzskatu maiņa.

Tie ir tikai divi no daudzajiem procesa attīstības nosacījumiem. Valsti ietekmē daudzi spēki, kuriem nevajadzētu būt bīstamiem stabilai sabiedrībai. Ja to pārvalda cilvēki, kuri ir saņēmuši sertifikātus līderības akadēmijās, tad valsts apdraudējums kļūst nopietns – specifiskās zināšanas tiek izmantotas valsts kā sistēmas likvidācijai.

Vislielākā kļūda ir gaidīt, kad parādīsies nīčiskais pārcilvēks un ievedīs kārtību. Sabiedrībai jāsaprot, kuri ir tās patiesie līderi, un šī izpratne jāieskaidro varai. Taisnības cīnītāji dzims vienmēr, un varas kvalitāti noteiks varas attieksme pret viņiem. Izpratne par sabiedrības līderiem ir viens neliels solis garajā valsts celtniecības ceļā.

Novērtē šo rakstu:

40
4